Šķēpmetēja Mūze: man sports nav tikai hobijs, bet daudzi puiši to nesaprot 0
Sestdien, 10. augustā, Maskavā sākās pasaules čempionāts vieglatlētikā. Mūsu izlases komandas sastāvā startē arī šķēpmetēja LĪNA MŪZE. Šis viņai ir pirmais pasaules čempionāts. Pērn Londonas olimpiskajās spēlēs jaunā šķēpmetēja ierindojās augstajā 13. vietā, bet šogad kļuva par Eiropas čempioni vecuma grupā līdz divdesmit trīs gadiem.
Taču šoreiz ar Līnu runājam nevis par šķēpa raidīšanu, bet gan jūtu pasauli. Sākumā divdesmitgadīgā, simpātiskā sportiste tā kā nedaudz samulst.
– Patlaban man attiecības ir pašā sākumpunktā, viss vēl ir trausls, tiekamies vien mēnesi. Šis mums ir randiņu posms, es vēl staigāju pa mākoņiem. Uzskatu, ka jāvelta laiks otra iepazīšanai, un tas jādara nesteidzoties, citādi vēlāk var iznākt vilties. Jāredz, kā viņš priecājas, kā dusmojas, kā smejas, – stāsta Līna.
Vairāk neko viņa par savu jauno draugu neatklāj, vien pavēsta, ka viņš arī ir profesionāls sportists. Ieminos, ka sportists laikam vislabāk var saprasties ar otru sportistu.
– Ja vīrietis nespēj saprast, ka sieviete iegulda enerģiju sportā un jūtas nogurusi, tas attiecībās var radīt problēmas. Sports nav pastaiga pa pilsētas bulvāri, tas ir emocionāli un fiziski smags darbs. Un, ja attiecībās nerod mieru, tad tās var neizdoties.
Man ir bijusi tāda pieredze. Draugs gan arī bija sportists, vienīgi cita līmeņa nekā es. Man sports nav hobijs un nenodarbojos ar to tikai sava prieka pēc. Manas iepriekšējās attiecības bija visai nopietnas un ilga divus gadus, pēc tam pusotru gadu biju brīva meitene. Es tajā laikā labi jutos, visu enerģiju varēju veltīt sportam, bet pietrūka mīlestības jūtu, kas paceļ virs zemes. Es arī mācos Sporta pedagoģijas akadēmijā. Man jau šķiet, ka ar trīsdesmit stundām diennakti arī būtu par maz. Tāpat gribas satikties ar draudzenēm, aizbraukt pie vecākiem uz Smilteni. Mēs esam liela ģimene, man ir pieci brāļi un viena māsa, esmu jau seškārtēja tante. Draudzenes un tuvinieki pieraduši, ka man ir sportiskais režīms, ka bieži nevaru ierasties uz dzimšanas dienām, bet viņi saprot, cik sports man ir svarīgs, un priecājas par rezultātiem. Cerams, ka vīrietis, kas kādreiz būs mans vīrs, spēs iejusties manā āda, – piebilst sportiste.
Viņa spriež, ka ir gana jauna, tāpēc dzīves vērtības, skats uz pasauli vēl var mainīties vismaz piecas reizes.
– Nekas jūtu dzīvē un attiecībās nenotiek pēc grafika. Agrāk gan prātoju – līdz tik gadiem nodarbošos ar profesionālo sportu un tad ļaušos dzīvei. Bet tad apjautu, ka emocijas nevajag zaudēt, divdesmit gadi ir īstākais laiks, lai dotos uz randiņiem, izbaudītu visu, ko pasaule un otrs cilvēks var sniegt. Par kopdzīvi un bērniem es vēl nedomāju, taču esmu pārliecināta, ka man būs dvīnīši – meitenīte un puisītis. Man ir pamats tā domāt, jo mammai ir dvīņu māsa.
Saku Līnai, ka viņas vecākiem noteikti ir savstarpēja sapratne, jo citādi jau nebūtu izveidojuši tik kuplu – septiņu bērnu – ģimeni.
– Vecāki ir kopā jau divdesmit septiņus gadus. Tētim gan šīs ir otrās laulības. Viņi ilgāku laiku draudzējās, līdz kļuva par pāri. Mamma apprecējās divdesmit astoņos gados, tāpēc es arī uzskatu, ka ar kāzām nav jāsteidzas. Pat ja dzīvē neatradīšu īstu mīlestību, ir daudz citu labu lietu, ko darīt ar sirdi un patikšanu. Piemēram, es varētu audzināt vecāku pamestus bērnus, taču tas viss ir likteņa ziņā. Mūsu vecāki ir izaudzinājuši septiņus skaistus bērnus. Es ģimenē esmu pastarīte. Vecāki uzskatīja, ka bērniem nekad nedrīkst atteikt, tāpēc mums nežēloja ne laiku, ne latiņus. Es pat neatceros, ka bērnībā mamma vai tētis būtu mani rājuši. Mēs uzaugām ar mīlestību un sapratni. Kad aizbraucu uz mājām, mamma mani samīļo, nosaukdama par peciņu vai cālīti. Tas skan tā jocīgi, jo mans augums ir metru un astoņdesmit divus centimetrus garš. Mamma man sniedzas krūšu augstumā. Māsa arī mani sauc par sīko, lai arī esmu galvas tiesu garāka par viņu. Maniem un māsas puišiem reizēm klājas smagi, jo mums ir stipra aizmugure – pieci brāļi, kuri aizstāv māsas. Māsas draugam bija jāiztur īstas ugunskristības no brāļu puses. Es vēroju, kā brāļi veido ģimeniskās attiecības ar savām sievām. Viņiem nav tāds modelis, ka vīrs pelna naudu, bet sieva rūpējas par māju. Abi strādā algotu darbu, un abi kopā paveic mājas soli. Mani brāļi prot labi gatavot ēdienu, viņiem patīk ņemties ar bērniem, viņu mājās valda harmoniskas attiecības. Es arī vēlētos mierīgas attiecības, bez kašķiem un trauku plēšanas, – spriež Līna.
Pavaicāju, vai viņai ir kāds konkrēts vīrieša ideāls, vai vismaz tam tuvu stāvošs?
– Agrāk man ļoti patika norvēģu šķēpmetējs Andreass Turkildsens, par viņu jau daudzas meitenes jūsmo. Šis sportists ir skaists, atlētisks, domāju arī, ka viņam ir labs raksturs, jo nav lecīgs, sniedz autogrāfus. Londonas olimpiskajās spēlēs satikāmies aci pret aci, kopīgi nofotografējāmies. Taču, kad piekļūsti tuvāk savam ideālajam tēlam, tad apjaut, ka viņš nemaz tik ideāls nav. Man patīk sportiski un atlētiski vīrieši. Esmu gara meitene un vēlos, lai vīrietis, kas ir līdzās, mani pārspētu augumā. Sportisti jau lielākoties ir ražena auguma. Man nepatīk, ja vīrietis attiecībās nerespektē sievieti, uzskatot, ka viņš vienīgais zina, kas ir pareizi, kas ne. Sievietei tad nākas dejot pēc viņa stabules. Man nācies sastapties ar šādiem tipiem, bet es ātri tādām attiecībām pieliku punktu. Man šķiet aizvainojoši arī tādi gadījumi, kad puisis ieskatās manī vien tāpēc, ka esmu profesionāla sportiste. Un tad seko zvans draugam ar tekstu – jā, esmu kopā ar viņu, ar to meiteni šķēpmetēju, kas gatavojas olimpiskajām spēlēm. Es taču vēlos, lai iepatīkos puisim ne tikai kā šķēpmetēja. Vēl man svarīgi, lai vīrietim būtu gudrs prāts. Tagad jaunie sportisti ir izglītoti. Nav tikai muskuļi, ir arī smadzenes. Sportistam jābūt inteliģentam, jāzina vairākas svešvalodas, jāatbild uz ārvalstu žurnālistu jautājumiem. Tas nebūt nav viegli, ātrā tempā sakarīgi atbildēt svešā mēlē.
Man nepatīk braukt uz ārzemēm, jau pēc nedēļas piemetas mājas “slimība”. Velk uz mājām, gribas satikties ar draugiem, ēst latviešu ēdienu. Gadās, ka es sacensībās nometu svaru, jo man negaršo ēdiens. Man ir bijuši piedāvājumi startēt zem citu valstu karogiem, bet es mīlu Latviju, esmu patriote. Startēšu kaut par santīmiem, bet zem mūsu karoga, – pārliecinoši noteic Līna.
Ziņkārīgi pavaicāju, vai viņa jauno draugu jau paspējusi iepazīstināt ar saviem vecākiem un pieciem brāļiem?
– Neesmu iepazīstinājusi, vēl jāpaiet laikam. Pēc tik īsas tikšanās es draugus vecākiem neatrādu. Viņiem ir jābūt gataviem kam labam. Viss kādā brīdī var mainīties. Man ir viegli iepazīties ar svešiniekiem, esmu runātīga. Treniņbiedri saka – es varētu iepazīties pat ar beigtu suni, – nosmaida šķēpmetēja.
Raugos uz Līnas skaistajiem, manikīrētajiem nagiem un spriežu, vai tie netraucē šķēpa raidīšanai.
– Netraucē, drīzāk palīdz. Manikīre maniem nagiem izmanto īpaši cietu gelu. Vienu dienu mēnesī es veltu skaistumkopšanai. Tad savedu kārtībā nagus un matus, – paskaidro Līna.
Vieglatlētikas čempionātu Maskavā viņa uztver kā saldo ēdienu, jo pirms tā ir izdarījusi visu, ko varējusi.
