Šķēpmetēja Līna Mūze par cerībām, traumu un adītām cepurēm 0
Foto – Matīss Markovskis, stils – Lolita Graudiņa
“Esmu atradusi savas neveiksmes zelta maliņu: man ir iedots laiks, lai varu mainīties. Lai varu kļūt par spēcīgāku sportisti ne tikai fiziski, bet arī psiholoģiski,” saka šķēpmetēja Līna Mūze.
Līna neslēpj, cik satriekta bija, tikai mēnesi pirms Olimpiskajām spēlēm piedzīvojot kritienu un gūstot tik nopietnu traumu, ka jāpārcieš sarežģīta ceļgala operācija un priekšā ilgstoša atveseļošanās. “Mans olimpiskais sapnis beidzās septiņās sekundēs,” kodolīgi raksturo viņa.
Tiekamies nedēļu pēc smagā notikuma. Līna nāk pretī, rokas balstās uz kruķiem, acīs silts smaids. Kā atgūties pēc nelaimes, kur ņemt spēku, lai turpinātu iesākto?
Tikt pāri neveiksmei
No rītiem, atverot acis, gribēju, lai tas būtu tikai ļauns sapnis… Prāts ar emocijām ilgi nespēja sadzīvot. Parasti esmu stipra, tomēr šoreiz rūgtums izlija asarās, nevarēju sevi noturēt grožos.
Kritiens notika pirmajā metienā, Eiropas vieglatlētikas čempionāta kvalifikācijas sacensību pirmajā mēģinājumā. Noliku štoperi – tas ir pēdējais solis pirms metiena, kas apstādina skrējienu, un…
Tagad cenšos visu enerģiju veltīt atveseļošanās procesam, jau ir notikusi operācija. Zinu, ka pozitīvismam ir liela nozīme. Reizēm domāju arī tā: varbūt šis kritiens paglāba mani no kādas lielākas ķibeles? Varbūt tā ir zīme, lai es saprastu, ka jāmāk sevi pasaudzēt?
Smelt spēku ģimenē
Nāku no septiņu bērnu ģimenes. Man ir pieci brāļi un māsa. Esmu tante deviņiem bērniem. Esmu laimīga, ka man ir tik kupla ģimene. Tā dod lielāko spēku.
Esmu no Smiltenes puses, visu bērnību dzīvoju laukos. Bieži vien atceros tos laikus, nebija viegli. Un, ja kādreiz gribu pačīkstēt par mazām nebūšanām, atceros savus vecākus. Viņi visu mūžu sūri strādā – audzē labību, tur lopus, kopj lielu saimniecību.
Tētim ļoti patīk muzicēt, viņš spēlē akordeonu, nereti uzstājas saviesīgos pasākumos. Kad atbraucu mājās, tētis ar prieku uzdzied tieši man. Savukārt mamma ņem mani pie rokas un izvadā pa visiem laukiem.
Ienirt lielajā sportā
Visiem maniem pieciem brāļiem patika futbols. Man arī patika spēlēt, es vienmēr stāvēju vārtos. Biju tik mērķtiecīga, ka negribēju ielaist nevienu bumbu, bet tad arī riktīgi norāvos. Brāļi vārtos sita pamatīgi.
Skolā sāku nodarboties ar vieglatlētiku. Biju mazs ķipars, rūķītis, kad uzvarēju pirmajās sacensībās soļošanā.
Šķēpu gan sāku mest tikai 2005. gadā. Zināju, ka varu aizmest bumbiņu tālāk par puišiem, taču neko vairāk. Treneris pieteica mani šķēpmešanas sacensībām, sak, redzēs, kas sanāks. Pirmajos mačos uzvarēju.
Jau 17 gadu vecumā ieguvu pirmo lielo medaļu – sudrabu pasaules čempionātā junioriem, tas bija Monktonā, Kanādā. Sapratu, ka varu cīnīties ar citu valstu labākajiem šķēpmetējiem un arī to, ka gribu sportot profesionāli.
Aizsargāties ar Saules zīmi
No gultas ik rītu izkāpju ar labo kāju, tā ir laba zīme, ka viss izdosies. Uz sacensībām vienmēr velku baltas zeķes, tās ir kā talismans.
Man svarīga ir Saules zīme, tā aizsargā, nes veiksmi, ceļ pašapziņu, uzmundrina. Arī manikīrā bieži tiek attēlotas latvju zīmes. Nesen tapa jauns talismans – rokassprādzes. Viena ir Latvijas karoga tonī, bet otrajā mijas olimpisko apļu krāsas.
Šovasar pirms Valsts prezidenta balvas izcīņas ar Zigismundu bijām nometnē. Atpūšoties un gaidot sacensības, nolēmām sapīt aproces. Lai būtu vēl viens spēks, kas palīdzēs, metot šķēpu. Zigismunds tās pina man, es – viņam. Tāds kopīgs spēks.
Iet mežā bez telefona
Katru nedēļu man ir viena brīvdiena. Varu darīt, ko vēlos, vienīgi nedrīkstu sportot.
Vislielāko prieku sagādā adīšana. Adu gan lielas, gan mazas lietas, piemēram, krāsainas cepures ar bumbuļiem. Maziem bērniem adu cepurītes ar austiņām.
Adīšana lieliski nomierina – kļūstu harmoniskāka, domas sakārtojas.
Dažreiz treneris liek doties uz mežu. Telefons jāatstāj mājās, vienkārši jāstaigā dabā un klusumā. Arī Somijā treneris mēdz mūs abus ar Zigi iedzīt mežā. Šāda aptuveni trīs stundu ilga pastaiga ļauj sakārtot emocijas, atpūtināt galvu. Jūtu, kā enerģija atjaunojas. Pamazām ienāk miers.
Tas ir līdzīgi kā baznīcā. Ienāku, apsēžos, galva ir pārpilna citu domu, nevar atslēgties, bet pamazām, sēžot klusumā, viss liekais atkāpjas. Beidzot zinu, par ko pateikties Dievam un ko palūgt.
Visu sarunu ar Līnu Mūzi lasi žurnāla “36,6” augusta numurā vai e-izdevumā!
