FOTO. “Apbrīnas vērtais ozolkoka parkets un 1938. gada trauku bufete!” Kādā mājā dzīvoja Prezidenta pils galvenais elektriķis 5
Andris Tiļļa, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Iepazīstot Rīgas Bieriņu iedzīvotājas Neldas Gavares ēku Kursīšu ielā, izjūtās uzjundī baisā Otrā pasaules kara notikumi, kas atbāzmojas pašreizējās Krievijas agresijas fonā. Mājas cēlājs Edgars Jaunsils, dzimis Johansons (1905–1998), no kura mantojusi māju, vārda tiešā nozīmē devis gaismu Rīgai, bijis elektriķis, kura vadībā ievilktas elektrības instalācijas Prezidenta pilī, Tiesu pilī un arī Rīgas Latviešu biedrības ēkas daļai, kurā ir Līgo zāle. No viņa rūpīgi koptā īpašuma saglabājusies ne vien ēka, atsevišķas mēbeles, bet arī daļa no pagalma stādījumiem un priežu audzes.
Radošo cilvēku apkaimē
Rīgas Bieriņos 20. gs. trīsdesmito gadu beigās Kārlis Ulmanis iedalīja zemi būvniecībai daudziem radošiem cilvēkiem, kuru specialitāte bija saistīta ar mākslu, piemēram, aktierim Harijam Avenam, aktierim un rakstniekam Arvedam Mihelsonam (Rutku Tēvam) un citiem. Toreiz gan šī vieta nebija tik prestiža kā, piemēram, Mežaparks, toties zeme bija lētāka. Nelda Gavare atceras sava vectēva Edgara Jaunsila stāstīto, ka viņa dzimta nāk no vācbaltiešiem, toties viņa sievas Floras Tusneldas izcelsme saistīta ar Dundagas lībiešiem. “Ulmaņlaikos vecmammu godināja abos vārdos, padomju laikā lietoja tikai pirmo. No vārda Tusnelda atvasināts manējais Nelda, ikdienā omīti dēvēja mīļi par Trusīti. Vectēvs šo zemi iegādājās no kāda Operas orķestra vijolnieka, kam te netālu bija tēva īpašums. Saistībā ar vācbaltiešu izbraukšanu 1939. un 1940. gadā daudzi mainīja vāciskos uzvārdus pret latviskiem. Vectēvs sevi uzskatīja par latvieti, nomainīja uzvārdu Johansons pret Jaunsils un palika dzīvot paša 1938. gadā celtajā mājā, ko varu maiņās spējis gudri nosargāt. Savukārt mūsu ģimenes vēlme un pienākums ir atjaunot šo īpašumu, saglabāt to tuvu tās sākotnējam izskatam un interjeram.”
Ar slēgtu parādes ieeju
Māja, celta agrākajā kāpu zonā pie priežu sila, galvenokārt bijusi paredzēta dzīvošanai vasarās, tāpēc saulainajā pagalma pusē ir stiklota veranda un visai ēkai plaši koka logi, tie ir arī saglabājušies – restaurēti un pārkrāsoti. Ēka uzbūvēta pamatīga – no mūra ar graudainu apmetumu, iespējams, arī tāpēc izturējusi 1944. gadā tuvējo bombardēšanu. Taču tās sekas var manīt ēkas fasādē ielas pusē, kur vīd šķembu izrauti caurumi…
“Vectēvs atklāja, ka visgrūtākais laiks bijis no 1944. līdz 1946. gadam, jo toreiz apkārt klīduši bandīti, dezertieri, līduši īpašumos laupīt… Viņam vienam no pirmajiem Bieriņos bijis ievilkts telefons, jo elektriķa palīdzība bijusi aktuāla daudziem. Toreiz, lai aizsargātu māju, viņš esot pieslēdzis elektrību sētai (līdzīgi kā elektriskajam ganam), nereti naktīs dzirdēti kliedzieni, uz žoga atrasti pamesti vateņi… Parādes durvis, kam abās pusēs fasādē – dekoratīvi kolonnu izciļņi, vajadzējis slēgt, lai tās kādam nepiesaistītu uzmanību,” skaidro Nelda.
Mājai ir liels pagrabs, kurā kara gados slēpušies arī kaimiņu iedzīvotāji. Varu maiņās ēkā mituši sarkanarmieši, kā arī vācieši… Kā pieredzes bagātam un prasmīgam uzņēmējam Edgaram Jaunsilam līdz karam Rīgā piederējis elektropreču veikals, taču, ienākot krievu armijai, viņš paguvis laikus pieteikt tā bankrotu un pārvest preces uz māju. Viņa viedums un “nezīmēšanās” sabiedrībā palīdzējuši pārdzīvot abas varas. Līdz pat pensijai strādājis uzņēmumā “Rīgas gaisma”, viņa vadībā ierīkotas instalācijas daudzos uzņēmumos, iestādēs. Viņa darbu var atpazīt pēc metāla plāksnītes, kurā norādīts meistara uzvārds.
Apbrīnas vērti…
Būvējot māju, uzlikts pagaidu jumts no maziem šīfera gabaliņiem, jo bijusi iecere pēcāk uzbūvēt otro stāvu, taču kara dēļ tas nav pagūts… Apbrīnojami, ka jumts kalpo joprojām. Telpu izvietojums ir pārdomāts: ienākot no pagalma puses, pa labi ir veranda, no kuras var ieiet viesistabā jeb ēdamzālē.
Tās grīdas segumā – ozolkoka parkets, neslīpēts, reizi sezonā apstrādāts ar terpentīnu, ievaskots un bonierēts. Pie sienas – 1938. gada bufete ar tā laika traukiem, saimnieka rakstāmgalds. Istabas divos stūros – gaišas podiņu krāsnis, aiz viesistabas – telpa, kurā bijusi plaša bibliotēka.
Ja ienāktu pa parādes ieeju, kas nu ir slēgta, tad pavērtos priekštelpa ar priekškaru – kā skatuvei, aiz tās ir kamīna telpa, guļamistaba un gaitenis uz sanitāro mezglu, kurā saglabājusies to laiku vanna.
Muzejiska vērtība ir pieliekamais virtuvē, kas uzbūvēts uz pagraba ieejas un kalpo kā ledusskapis. Interesants ir arī virtuves priekšmetu skapis ar mazām atvilktnītēm, kurās glabāts vajadzīgais sadzīvei. Protams, ne mazāk interesanti ir skatīt Edgara Jaunsila ierīkoto domofonu, instalāciju, slēdžus, sadales skapi… Daudzi no slēdžiem kalpo vēl joprojām.
Pagalmā mājas celšanas laika liecinieki ir varenās priedes, saimnieka stādītās ābeles, lazdas, ceriņkrūmi… Kā sirsnīgs cieņas un goda apliecinājums Edgara mūžam šogad krāšņos ziedos līkst hortenzija, ko iestādījis pats saimnieks.
