Anita Bormane: Likumsakarīgi, ka sabiedrība vēlas iesaistīties lēmumu pieņemšanā, tomēr reiz būs jāizšķiras 2
Anita Bormane, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Nacionālās koncertzāles jautājums ir sašķēlis Latvijas sabiedrību – tāds ir viens no to aktīvo diskusiju secinājumiem, kas norisinājušās pēc tam, kad valdība, ieturot kovidlaikam raksturīgo sprinta tempu svarīgu lēmumu pieņemšanā, 16. jūnijā koncertzālei “piesprieda” atrašanās vietu Elizabetes ielā 2 bijušā Pasaules tirdzniecības centra (PTC) ēkā.
Var saprast tos, kas saredz problēmu pašā lēmuma pieņemšanas veidā un ātrumā – nekonsultējoties ar arhitektu kopienu un daudzos pastiprinot bažas, ka šādi tiek vēl vairāk vājināta jau tā visai apdraudētā arhitekta pozīcija politizētajā būvniecības procesā.
Nav šaubu – koncertzāle Latvijai un Rīgai ir absolūti nepieciešama, ja vēlamies, lai Latvijas galvaspilsēta izkļūtu no mazas, provinciālas Austrumeiropas pilsētiņas nolemtības. Nelaime ir cita – koncertzāles jautājums Latvijā aizvien, jau vairāk nekā 30 gadu, ir bijis nožēlojama politiska tirgus un nebeidzamu formālu diskusiju objekts.
Argumenti par labu tai vai citai koncertzāles vietai vienmēr vairāk ir bijuši politiski, atsevišķu grupu finansiālo interešu noteikti, nevis saistīti ar redzējumu par Rīgas attīstību.
Jāpiekrīt tiem, kas teic, ka vieta tai nekad nav tikusi meklēta sistemātiski un mērķtiecīgi
– apkopojot valsts, pašvaldības, privātos un sabiedrības izteiktos piedāvājumus un tad tos izanalizējot, piemērojot noteiktus kritērijus. Process ir noticis haotiski, valdībai pieņemot vienu pēc otra pretrunīgus un viens otru izslēdzošus lēmumus – kaut vai riņķadancis ap ideju koncertzāli būvēt degradētā teritorijā (Skanstē) kopā ar konferenču centru uz investora zemes un pēc tam – tomēr vēsturiskajā centrā – un no valsts budžeta maksājot par nebeidzamiem finanšu-ekonomiskiem aprēķiniem un analīzēm, kas aizvien beigušās ar vienu un to pašu praktisku rezultātu – apaļu nulli.
Ir likumsakarīgi, ka sabiedrība vēlas būt iesaistīta lēmumu pieņemšanā. Tomēr reiz pienāk moments, kad jāizšķiras. Šis ir brīdis, kad apņēmība beidzot pateikt – koncertzālei jābūt un mēs to celsim noteiktā vietā – jau vien ir diezgan augstu vērtējama.
Bez šaubām, koncertzāle varētu kļūt par būvi, kas kalpotu par impulsu pamesto un degradēto apkaimju attīstībai.
Diemžēl diskusijas par šo tēmu ir bijušas gadiem ilgi, bet atdūrušās pie ļoti konkrētu cilvēku biznesa interesēm, kas varētu tikt piepildītas par valsts naudu. Rodas iespaids, ka visā šajā pēkšņi uzliesmojušajā cieņā un gādībā par modernisma laikmeta celtni, kuras uzturēšana katru mēnesi prasa lielus ieguldījumus no valsts, slēpjas kāda interesanta fonā stāvoša ēna.
Tāpat nebūtu jābrīnās, ka vieta prestižajā klusajā centrā jau sen ir nolūkota kādam biznesa projektam, šo nolaisto īpašumu, kā jau tas noticis, piemēram, ar bijušo Latvijas Nacionālās bibliotēkas ēku, iegādājoties par sviestmaizi izsolē un pēc tam tajā ierīkojot birojus, viesnīcu vai apartamentus. Nedomāju, ka tāda perspektīva, kas vēl vairāk sašaurinātu šīs vietas publisko funkciju, pat tad, ja tās esamība tiktu paredzēta līgumos, būtu sabiedrības labumam atbilstošāka nekā nozīmīga publiska celtne.
Rīgas lāsts līdz šim bijusi pašvaldības apbrīnojamā neieinteresētība koncertzāles jautājumā, kas ir pilnīgā pretrunā ar to, kā šāda veida projekti tiek īstenoti Eiropā – arī tepat, tuvajā Viļņā.
To var skatīt arī kontekstā ar vietvaras vienaldzību pret profesionālās mākslas procesu galvaspilsētā, tā vietā lauvastiesu kultūras budžeta veltot “maizei un izpriecām”.
Ir nožēlojami, ka valsts un pašvaldība tā arī nav spējušas atrast kopsaucēju jautājumā par visādā ziņā ideālas vietas – Kongresu nama – piemērošanu koncertzālei ar dabisku, nevis mākslīgu akustiku, rekonstrukcijas projektā paredzot vietu arī Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra rezidencei. Toties tagad aizvien vairāk redzams, ka koncertzāles jautājums tiek izmantots cīņā par krēsliem Rīgas domē.
Runājot par iespējamo koncertzāles vietu, tiek piesaukti Valdlauči, Imanta, Iļģuciems, Sarkandaugava, Teikas apkaime, Andrejosta, Iļķēnsala, Lucavsala, Purvciems un vēl daudzas un dažādas teritorijas, piemēram, Rūpniecības preču tirgus, īpaši neiedziļinoties to īpašumtiesību piederības niansēs.
Uzskatu, ka koncertzālei tomēr jākļūst par Rīgas vēsturiskā centra vizītkarti, liecību par mūsu laika varēšanu nākamajām paaudzēm. Ir iespējams dot potenciālajiem arhitektiem uzdevumu panākt PTC ēkas daļēju vai pat pilnīgu integrēšanu plānotajā koncertzāles apjomā, pieļaujot iespēju pārstrādāt vai atkalizmantot esošās ēkas elementus.
Taču nebūtu pieņemams scenārijs, ja kaut kas tiktu steigā nojaukts, nezinot, vai vietā nāks kas vērtīgāks, turklāt bez reāla scenārija, par kādu naudu būvēt; ja būvniecība būtu pašmērķis bez skaidras nojēgas par to, kāds saturs tiks piedāvāts jaunajā koncertzālē un kā tā tiks integrēta kultūrizglītības procesā; ja paralēli valsts, kā pašlaik, atstāj likteņa varā reģionālās koncertzāles.
