Pētniekiem izdevies atminēt Himalaju Skeletu ezera noslēpumu. Kas bija šie cilvēki, kuru mirstīgās atliekas atrodas ezerā? 6
Guntars Pļavinskis, “Planētas Noslēpumi”, AS “Latvijas Mediji”
Himalaju rajonā Indijā ir kāds savdabīgs augstkalnu ezers – Rūpkunda jeb dēvēts arī par Skeletu ezeru. Gan tā krasti, gan virsma galvenokārt allaž ir ledus klāta, taču vasarā, kad ledus tomēr uz neilgu brīdi izkūst, tur var ieraudzīt simtiem cilvēku skeletu.
Pētnieki nespēja gūt skaidrību: kas bijuši šie cilvēki, un kādā veidā tieši šajā vietā uzradušās viņu atliekas? Un tikai pavisam nesen esot izdevies atminēt šo noslēpumu.
Pirmās versijas
Ezers izvietojies aptuveni 5000 metru augstumā virs jūras līmeņa. Kad 1982. gadā šo apvidu pārveidoja par nacionālo parku “Nanda–Devi”, arī Skeletu ezers kļuva par tā sastāvdaļu. Mūsdienās uzkāpšana līdz tam ir viens no populārākajiem tūrisma maršrutiem.
Informācija par to, ka ezerā un tā apkaimē ir daudz cilvēku atlieku, zināma jau kopš 19. gadsimta, kad par to vēstīja pirmie līdz turienei nokļuvušie ceļotāji, lai gan pilnībā oficiālu apstiprinājumu tas guva tikai 1942. gadā.
Nolūkā visu pārbaudīt tieši ledus kušanas periodā uz ezeru nosūtīja pieredzējušu indiešu kalnu pavadoni jeb šerpu, kurš tur saskaitīja kopumā vismaz 500 skeletu, par to pavēstot valsts vadībai. Var piebilst, ka vēl līdz pat 1947. gadam Indija bija ikdienā izlaupāma Britānijas kolonija.
Šerpa izteica pieņēmumu, ka ūdenskrātuvē un tās apkaimē atrodas kādas japāņu karavīru grupas atliekas – viņi mēģinājuši slepus pāriet Himalajus, taču diemžēl no sala un bada gājuši bojā. Indijas britu valdītāji jutās satraukti par tādu informāciju, tāpēc steigšus nosūtīja uz kalnu ezeru pētnieku grupu, kuras uzdevums bija pamatīgi izzināt visas detaļas.
Taču jau pirmajā piegājienā rūpīgāka apskate apliecināja, ka tās nav japāņu karavīru atliekas, jo to vecums tomēr izrādījies krietni vien lielāks. Bet galvenais noslēpums laikam bija tas, ka visos ezera apkaimē atrastajos galvaskausos atklātas dīvainas atveres.
Proti, šo cilvēku nāve gluži noteikti nebija iestājusies no sala un bada. Par ko tādā gadījumā varētu būt runa: masu slepkavība, rituālās pašnāvības paraugstunda, savdabīga upurēšanas akcija, vai arī kāda noslēpumaina vietējā tauta tādā veidā apglabājusi savus mirušos ciltsbiedrus?
Ezera apkaimē allaž valdošais sausais un aukstais gaiss, kā arī tas, ka skeleti faktiski visu laiku atradušies ledū, nodrošināja to pietiekami labu saglabāšanos. Otrā pasaules kara laikā organizētās britu ekspedīcijas dalībnieki izvirzīja pieņēmumu, ka bojā gājušie varētu būt bijuši Kašmiras ģenerāļa Zoravara Singha, kurš mēģināja iekarot Tibetu 1841. gadā, taču kopš tā laika pazudis bez pēdām, karavīru atliekas.
Šī hipotēze pastāvēja līdz 60. gadu vidus daļai, lai gan neviens tā arī nespēja pārliecinoši izskaidrot mīklainās atveres visapkārt Skeletu ezeram izmētātajos galvaskausos rašanās iemeslu.
No vēstures avotiem esot zināms, ka Zoravara Singha karaspēks iebruka Tibetā, taču skarbās ziemas dēļ un pretinieka pietiekami aktīvās darbības dēļ faktiski cieta sakāvi. Vai patiešām palikušie ģenerāļa karavīri varēja veikt kolektīvo pašnāvības aktu?
60. gados jaunlaiku pētnieki veica vairāku skeletu vecuma datēšanas pārbaudi, izmantojot radiooglekļa analīzes metodi, un, izrādās, to vecums ir vismaz 5–8 gadsimti. Līdz ar to versija par ģenerāli Zoravaru Singhu acumirklī atkrita.
Pazudušie ieroči
Drīz uzradās jauna versija: par to, ka tās varētu būt no 1325. līdz 1351. gadam valsts ziemeļdaļā pastāvējušas musulmaņu valsts Deli sultanāta valdnieka Muhamada ibn Tuglaka armijas atliekas. Arī viņš centies iekarot Tibetu un arī cietis sakāvi. Virkne pētnieku pauduši uzskatu, ka Skeletu ezera apkaimē varēja rast patvērumu kāda no Muhamada ibn Tuglaka armijas vienībām pēc kārtējās tibetiešu uzvaras.
Savukārt mīklainos caurumus visos galvaskausos skaidroja tādējādi, ka pēc apkaunojošā zaudējuma karavīri nevēlējās rādīties acīs bargajam valdniekam, tāpēc labāk izvēlējās masveida pašnāvību. Tiesa, arī šai versijai pretim runāja fakts, ka līdzās karavīriem nav atrasti viņu ieroči. Vai varētu būt tā, ka pirms bojāejas karavīri tos visus masveidā kaut kur kopīgi noslēpuši? Varbūt tos kāds vēlāk nozadzis?
2004. gadā uz Skeletu ezeru saposās liela starptautiskā ekspedīcija, un tās dalībnieki ūdenskrātuvē un tās krastos atklāja daudz dažādu rotaslietu un sadzīves priekšmetu, kā arī zirgu atliekas. Visi šie atradumi skaidri norādīja, ka šeit noslēpumaini bojāgājušie cilvēki tomēr nav bijuši karavīri.
2015. gadā visu savākto bioloģisko materiālu pamatīgi izanalizēja Oksfordas laboratorijās, un atkārtotā analīze apliecināja, ka visi šie cilvēki gājuši bojā vienā laikā – aptuveni 850. gadā, ar iespējamo nobīdi par 30 gadiem.
Ģenētiskā analīze uzrādījusi, ka viņi iedalāmi divās grupās: neliela auguma ļaudis – visdrīzāk, vietējie iedzīvotāji, kuri varēja būt mantu nesēji vai pavadoņi, un parasta auguma ļaudis, kuri attiecināmi uz augstāko brahmaņu kastu (to pārstāvji galvenokārt bija mūki un priesteri). Un pat izdevās noteikt vietu, kur šie brahmaņi dzīvojuši – Indijas centrālā daļa jeb mūsdienu pavalsts Mahārāštras teritorija.
Pētnieki pievērsa uzmanību arī tam, ka virzienā uz ziemeļiem no Skeletu ezera atrodas Indijas iedzīvotājiem svētā vieta Hokmunda. Zināms, ka ik pēc 12 gadiem tūkstošiem svētceļotāju veic sarežģīto ceļu nolūkā apmeklēt šo vietu un atdot savu tiesu goda dievietei Parvati (tulkojumā no sanskrita – “kalnu”).
Indusu mitoloģija vēstī, ka dieva Šivas pirmā sieva Sati veikusi pašsadedzināšanās aktu un pēc tā iemantojusi Parvati veidolu, kas savukārt ir kalnu valdniece un mājas pavarda aizgādne.
Indiešu pētnieks Svami Pranavananda viens no pirmajiem izteica pieņēmumu, ka skeleti pie Rūpkundas ezera varētu būt uz Hokmundu ejošu svētceļotāju atliekas. Taču, lai cik arī loģiska liktos šī versija, tā tomēr izraisīja šaubas. Līdzās skeletiem atklāja arī lielu daudzumu ādas apavu, lietussargu, naudas maisu un citu sadzīves priekšmetu atlieku, bet tas ir pretrunā ar dzīvesveidu, kādu piekopa indiešu svētceļotāji, kuri allaž uzskatījuši, ka apavi un dažādas citas liekas mantas apgāna svētās vietas.
Turklāt Pranavananda secinājis, ka šī brahmaņu grupa nav bijusi attiecināma uz parastiem svētceļotājiem. Visdrīzāk, tā bijusi radžas ģimene ar svītu, nesējiem un pavadoņiem. Par to liecinot fakts, ka šajā grupā ietilpušas arī sievietes un bērni – kaut kas tamlīdzīgs nekad neesot pieļaujams parastajiem svētceļotājiem.
Bet: kas tad noticis ar radžu un visu viņa svītu? Kāpēc visi šie ļaudis faktiski vienlaikus gājuši bojā?
Dievietes dusmas
Mūsdienās, veicot vispusīgu atrasto galvaskausu analīzi, pētnieki izprata arī to, kā tajos parādījušās noslēpumainās atveres. Atklājās, ka tādu traumu varēja radīt no augšas krītoši ieapaļi priekšmeti.
Turklāt atklājās, ka daudziem skeletiem atrodami arī citi bojāti kauli, kas raksturīgi triecieniem virzienā no augšas uz leju. Izrādās, šos cilvēkus savulaik nogalinājusi nepieredzētas jaudas ledus krusa!
Visdrīzāk, bijis tā, ka liela svētceļotāju grupa pienākusi pie ezera nolūkā tur atpūsties un papildināt svaigā ūdens krājumus, bet tieši tajā brīdī no gaisa sākuši krist gigantiski lieli un, kā vēlāk izrādīsies, nāvējoši krusas graudi jeb vienkārši ledus gabali.
Tas viss noticis faktiski acumirklī – meteoroloģiskā statistika pauž, ka krusa ilgst vidēji 15 minūtes, bet tāda, kurā krīt neparasti lieli krusas graudi, pat ievērojami īsāku laiku. Un, tā kā ezera apkaimē nav nekādu dabisku patvēruma vietu, var uzskatīt, ka visi šie cilvēki vienā acumirklī gājuši bojā.
Apkaimes māņticīgie ļaudis acumirklī iztulkojuši to kā dievietes Parvati dusmas uz cilvēkiem par to, ka viņi bez pienācīgas cieņas, proti, ar apaviem kājās un dažādām liekām mantām rokās, apmeklējuši tās svēto mitekli, tāpēc tā uzsūtījusi viņiem nāvējošu krusu ar nogalinošiem ledus akmeņiem.
Un šī senā leģenda lielā mērā apstiprina jaunākos zinātnieku atzinumus, ko tad arī var uzskatīt par Skeletu ezera noslēpuma atminējumu.
