“Šķēles kungs skaitījās godājams cilvēks, kad mūspusē dzīvoja milži, pūķi un sumpurņi,” Egila Līcīša feļetons 79
Egils Līcītis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Šķiet, tas bija tik sensenos laikos, kad vēl mūspusē dzīvoja milži, pūķi un sumpurņi, kad Šķēles kungs skaitījās godājams cilvēks un viņa vārds nebij aptraipīts ar “kampēja” un “puķu Andra” palamu un katram miljonāra sāktam darījumam nelavījās līdzi smagu aizdomu ēna. Nešaubīgi, kopš 1995. gada ilgu laiku populārākais politiķis valstī, kurš karjeras norietā piedzīvoja rekordzemāko reitingu Latvijas vēsturē.
Pie privatizācijas, tāpat kā pie desas līkuma, pirmais tiek gudrākais un viltīgākais, un lauksaimniecības ministra vietnieks Andris Šķēle, būdams izveicīgs “konsultants”, 90. gados pārvaldīja “Ave Lat” impēriju, ar šampanieša rūpnīcu un dzirnavām, maizes ceptuvēm un piena kombinātiem, kļuvis par konfekšu fabrikantu un saldētas gaļas karali, pabāzis zem savas cepures Latvijas vērtīgākos pārtikas uzņēmumus.
Pēc tam pirmajā premjerēšanas reizē ambiciozais bezpartijiskais Šķēle ar vīziju valsti vadīt kā uzņēmumu veica cildenus, skaistus, diženus darbus tēvijas labā, sniedzot lietišķus pakalpojumus Republikai. Mūsu avīzē arvien ar nepacietību gaidīja cienījamo Ministru prezidentu uz interviju, lai uzzinātu, ko jaunu valstsvīrs izdomājis, – tagad dzird atmiņu stāstus, ka kaimiņu redakcijās kompasa regulēšana notikusi, nolasot no acīm ikkatru superpremjera vēlēšanos.
Otrā atnākšana amatā, atgriešanās, lai strādātu, proklamējot, ka Latvijas un Andra Šķēles intereses ir vienas un tās pašas, paša dibinātās Tautas partijas, vadītājam beidzās nesekmīgāk. Tie bija laiki, kad mazas cilvēku grupas savtīgās vēlēšanās tiecās tikt pie varas un iedzīvoties uz valsts naudas sūkņa rēķina un tautpartijieši bija lielākā un labāk organizētā no šīm grupām.
Pēc tam sekoja oligarhu AAA (Aivars, Andris, Ainārs) kompānijas neslavas gadi, TP agonija un bojāeja, pēdējā pacelšanās lidojumam “Par labu Latviju” sastāvā ar jauno draugu un biznesa partneri Aināru Šleseru, sabrukums un nobēdzināšanās no sabiedrības kantorī Dzirnavu ielā un Lilastes “Mākoņu” mītnesvietā. Tā runāja, ka Šķēlem interese par publiskajiem politiskajiem procesiem nebij zudusi. Nereti minēja “Andris domā tā” un “Dzirnavu ielā ieteica to”, un bārda vīdēja dibenplānā Šlesera atjaunotajās partijiskajās aktivitātēs, bet no publicitātes uzņēmējs vairījās kā no uguns.
Diemžēl Ziemassvētki “Mākoņos” atnākuši skumji un bēdīgi. Ģimenes galva itin kā pašam nelabajam – prokuroram Monvīdam Zelčam – rīklē ieskrējis. Apsūdzētājs 12 gadu vecu notikumu sakarā pieprasa Andrim Šķēlem trīs gadus cietumā, 1,2 miljonu atmaksu un mantas konfiskāciju par līdzdalību krāpšanā un noziedzīgu līdzekļu legalizēšanā. Tas vēl ir piekāpīgs prasījums, jo esot ņemta vērā Šķēles personība (agrākie nopelni dzimtenes labā?), iepriekšējā nesodāmība un apstāklis, ka kopš nozieguma izdarīšanas pagājuši gari gadi.
Kā gan šis privatizācijas zilonis, kurš arvien pārvietojās pa trauku veikalu, nenogāzdams un nesaplēzdams it nevienu porcelāna tasīti, tā iekritis! Nu jāpiedzīvo apkaunojums preses pārstāvjiem, kuri slavināja Šķēli politiķi, tas ir trieciens uzticamiem līdzstrādniekiem un tuvinieku lokam, kurā dzimtas sievieškārtas pārstāvēm jāmeklē pēc psiholoģiskās palīdzības un atbalsta zvana tālruņa numura.
Tikai daži būs laimīgi, ja tiesa miljonāram izrakstīs ceļazīmi uz atpūtas namu un būs jākaltē sausiņi. Cilvēku atmiņa ir īsa. Citiem tas ir nenozīmīgs notikums. Avīzēs gadījums ar divkārt bijušo premjeru tika novietots pagrabstāvā, nevis uz vāka, arī portālos ziņa pazibēja nebūt kā numur 1 vēsts.
Pēc prokurora Zelča prasības nesasvārstījās lata (eiro) kurss, nenotika ministru maiņas, kur vēl runāt par kabineta demisiju. Tagadējā politiskā elite to uztvēra kapa klusumā, bez skaļām atbalsīm sociālajos tīklos, bez darbaļaužu protesta vēstulēm, bez nosodījuma presē, bez reakcijas no ekspremjera bijušajiem partijas biedriem.
Ilggadējie Šķēles nedraugi ir izpumpējušies un atraduši jaunus atbildīgos par bezdibeni, kurp tiek vesta valsts. Līdzjūtību nesagaidīt arī no veciem paziņām, kuri aizņemti uzklausīt šausmīgos vēstījumus no Olaines cietuma slimnīcas, kā bendesmaisi necilvēki Šķēles kolēģi Aivaru Lembergu pamazām izvāra eļļā.
Atšķirībā no Lemberga tiesāšanas, kura vilkās bruņurupuča gaitā, Šķēles process ir zirga skrējiena galopā. Tiesnesis paziņos lēmumu jau janvārī. Ja vainas slogs izrādīsies nenoņemams, tad ievērojama uzņēmēja, bijušā politiķa dzīves gājumā būs viens pārtrūcis posms. Nu – Šķēle gan nav ar pliku roku ņemams vīrs.
