Šķeldas un ne tikai šķeldas izmantošanas nākotne. Atbilde “LA” rakstam 3
Dagnija Blumberga, Rīgas Tehniskās universitātes profesore
Pilna Māras istabiņa
Sīku, mazu šūpulīšu:
Kad to vienu kustināja,
Citi līdzi līgojās
Latviešu tautas dziesma
Izrādās, ka mūsu senči tautas dziesmā ir precīzi ilustrējuši to, kas notiek šobrīd Latvijā. Ir izdevies iekustināt vienu šūpulīti.
Runa šoreiz būs par Rīgas Tehniskās universitātes Vides aizsardzības un siltuma sistēmu institūta pētījumiem par biotehonomikas attīstību. Izpēte veikta Eiropas Ekonomiskās zonas finanšu instrumenta atbalsta projekta “Bioekonomikas modeļa izstrāde bioloģisko resursu ilgtspējīgai izmantošanai klimata pārmaiņu samazināšanai un pielāgošanās kapacitātes celšanai (BIO-KLIMATS)” ietvaros sadarbībā ar Bergenas universitātes profesoriem Norvēģijā. Uzreiz paskaidrošu, ka esam atteikušies no ierastā termina “bioekonomika”, jo tas neskaidro bioresursu ieguves, apstrādes un pārstrādes tehnoloģiju inženiertehnisko būtību. Biotehonomikas jēga ietver ideju no bioresursa iegūt produktu ar visaugstāko pievienoto vērtību.
Visplašāk izplatīto bioresursu grupa ir koksnes resursi, kuru izmantošana šobrīd ir limitēta ar ierobežotu produktu ražošanu. Jā! Pašreiz mežsaimniecībā un kokrūpniecībā strādājošiem ir labi apmaksātas darba vietas, abu nozaru uzņēmumi strādā ar peļņu. Tie maksā nodokļus valstij, tādējādi rūpējas par valsts ekonomikas attīstību. Uzņēmumi ražo produktus (piemēram, finierklučus un saplāksni), kurus eksportē vai arī to pārdod kā izejvielu, piemēram, mēbeļu ražošanas uzņēmumiem Latvijā. Kokapstrādes ražotnē veidojas blakusprodukts, kuru sašķeldo. Koksnes šķeldu eksportē un pārdod siltumapgādes uzņēmumiem un granulu ražotājiem. Kokapstrādes uzņēmumu vadošie inženieri un ekonomisti pasūta zinātniekiem izstrādnes, kas ļauj samazināt materiāla īpatsvaru, piemēram, saplākšņu un kokskaidu plākšņu biezuma milimetrus. Šobrīd viss ir nosacītā kārtībā, jo kokrūpnieki ir apmierināti un savu peļņu cer paaugstināt, piemēram, ja samazinātos enerģijas tarifs.
Tomēr zinātniskās izpētes rezultāti liecina, ka šādai pieejai trūkst ilgtspējības dimensija: ar to vien, ka turpināsim saimniekot pēc iepriekš aprakstītās shēmas, nepietiks nākotnes modeļa attīstībai, jo esošais līdzsvars starp produkta, piemēram, saplākšņa cenu un izejvielu (ieskaitot enerģiju) izmaksām, darba algām, investīcijām un peļņu ir mainīgs laikā un nedrošs. Pietiek tikai nedaudz pazemināties saplākšņa cenai vai paaugstināties izejvielu cenai, un peļņa būtiski samazināsies.
Ir svarīgi jau šobrīd domāt divos virzienos, no kuriem svarīgākais var izrādīties nepieciešamība pacelt kokapstrādes rūpniecību augstākā pakāpē, lai ražotu produktus ar augstāku pievienoto vērtību. Ir nepieciešams attīstīt satelītuzņēmumus, kuri būtu gatavi uzsākt inovatīvu produktu, piemēram, betulīna ražošanu no bērza mizām vai furfurolu no šķeldas.
Biotehonomikas sistēmdinamikas analīze parādīja, ka liela nozīme nākotnē būs inovāciju ieviešanai. Ir Latvijā zinātnieki, kas ir radījuši inovatīvus produktus ar augstu pievienoto vērtību, bet to ieviešanai ir nepieciešama uz zināšanās balstītas uzņēmējdarbības attīstība. Tātad pirmais jautājums, kur atrast ne tikai investorus inovāciju ieviešanai, bet arī uzņēmējus, kuriem pietiek zināšanas un ir gatavi uzņemties risku, ieviešot inovācijas.
Otrais jautājums ir riska mazināšana, attīstot jauno produktu tirgu. Tirgus izveide, resursu mobilizācija, pretdarbības neitralizācija un barjeru noārdīšana inovāciju ieviešanai Skandināvijas valstu vērtējumā ir līdzvērtīgas problēmas un ir salīdzināmas ar sarežģīto inovatīvo produktu radīšanu.
Lai novestu līdz inovatīvam produktam, ir nepieciešami ne mazāk nozīmīgi soļi nākotnē. Jau šobrīd ir skaidrs, ka bez valsts palīdzības neiztikt. Nepieciešams rīcības plāns inovāciju atbalstam un tirgus attīstībai visās bioresursu apgādes nozarēs lauksaimniecībā, mežsaimniecībā un zivsaimniecībā, kā arī to pārstrādes rūpniecībā.
2016.gada 8.aprīlī vēlējāmies uzsākt dialogu ar kokapstrādes uzņēmumiem par to, kā virzīties tālāk, lai valstī attīstītu jaunu inovatīvu produktu ar augstāku pievienoto vērtību ražošanu. Svarīgi bija saprast mežsaimnieku un kokrūpnieku vietu satelītuzņēmumu veidošanā jaunu inovatīvu produktu ražošanai. Tas bija tikai mazs puzles gabaliņš kopējā biotehonomikas bildē.
Šķeldas un granulu izmantošanai Latvijas enerģētikā paliks nozīmīga loma un tuvākajos gados tā varētu pat pieaugt, aizstājot importēto dabas gāzi. Tomēr ilgtermiņā, pieaugot ēku energoefektivitātei un attīstoties saules enerģijas tehnoloģijām (tām kļūstot lētākām un efektīvākām), biomasas izmantošana enerģētikā samazināsies. Tas labi saskan ar zinātnieku atklāsmēm un izpētes rezultātiem, kuri liecina, ka šķeldas (kā arī mizu, zaleņa, lapu) izmantošanai ir nākotne, jo visi šie bioresursu veidi ir izejviela inovatīvu produktu ar augstu pievienotu vērtību ieguvei.
Biotehonomikas šūpulītis ir iekustināts. Cik daudzus mežsaimnieku, kokrūpnieku, lauksaimnieku, zivsaimnieku un rūpniecības satelītuzņēmumu šūpulīšus tas iekustinās uz reālu rīcību, lai iegūtu augstvērtīgu rezultātu, ir atkarīgs no mums visiem.
