Aktieriskā talanta šķautnes spodrinot. Ilzes Kļaviņas recenzija par Krišjāņa Salmiņa izrādi “Paliec sveiks, draugs…” 0
Ilze Kļaviņa, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Izrāde “Paliec sveiks, draugs…” Valmieras teātrī ievada 98. sezonu, kas sola daudzas intriģējošas tikšanās ar kvalitatīvu dramaturģiju un atšķirīgu rokrakstu režisoriem.
Ko vērta vien ir gaidāmā Edmunda Freiberga un Tenesija Viljamsa sastapšanās ar Ievas Puķes piedalīšanos… Jā, sarakstu var turpināt, bet tas ir cits temats par valmieriešu trupas meistarības šķautnēm, kas varēs šogad uzmirdzēt pa īstam.
Uzmanība uz aktierspēli ir arī viens no Krišjāņa Salmiņa iestudējuma fokusiem, kas raksturo šo un citus teātru starpsezonas darbus, proti, par spīti epidēmijas ierobežojumiem, uzturēt mākslinieku radošo formu.
Izrādes kopiespaids viegls un it kā nenopietns, bet aktieru uzdevumi – radīt komiskas situācijas, vieglprātības atmosfēru un ielikt jaunu saturu mūžvecajā mīlestības trīsstūrī – nebūt ne vienkāršākie.
Pats būdams izcils aktieris, režisors Salmiņš būvē spēcīgus pamatus pārpratumu situācijām starp Oskara, Viestura un Stellas tēliem, ko aktieru trio – Rihards Jakovels, Ingus Kniploks un Anna Nele Āboliņa – piepilda ar sirsnīgiem, melodramatiskiem un komiskiem elementiem.
To, starp kādiem žanriem režisors balansē, ir vērts papētīt vairāk.
Sapnis vai īstenība
Salmiņš savu otro režiju veido, iedvesmojoties no filmas scenārija “Mana drauga sieviete” (“La Femme de mon pote”).
Režisora Bertrāna Blijē 1983. gada kinolentē spēlē šarmantā aktrise Izabella Ipēra, viņas atveidotā Stella apbur ar valšķības un neaizsargāta maiguma savienojumu, pārsteidzošā kārtā attaisnojot viņas jutekliskās attiecības ar diviem vīriešiem vienlaikus.
Sievietes izvēles noslēpumainību pasvītro vīriešu lomu sadale starp spēcīgiem kontrastiem – maza auguma (pirmajā parādīšanās reizē tērptu rozā pidžamā) omulīgu tusnīti un elegantu sportistu – biznesa partneri.
Filmas darbība notiek sporta bāzē uz sniegotas kalnu slēpošanas trases, kur aiz logiem nepārtraukti slīdošās figūras ne vien rada sirreālu iespaidu, bet arī atgādina norises sievietes ķermenī, kas piešķir kinolentei elegantu simbolisku metaforu.
Kaut kādā mērā simbolisks ir arī Valmieras teātra Mansarda skatuves iekārtojums kā divstāvu puspagrabs (scenogrāfs Varis Siliņš), kas ļauj saprast telpas konceptu par vietu sapņu – vēlmju pasaules zemapziņai.
Arī shematiskā ģeometriskā kompozīcija liecina par ieceri atklāt vīrieša pretrunīgo dabu un bailēm pazaudēt sevi valdzinošas sievietes klātbūtnē. Skatuves kreisajā pusē – juceklīgi sasviestu mantu piemētāta pažobele, kur dzīvo Oskars (lomā Rihards Jakovels), labajā – pilnīgi pretēji, Viestura (Ingus Kniploks) kārtīgā standarta guļamistaba un virtuve, vidū trepes, kas sniedzas gandrīz līdz griestiem.
Kur te ir vieta sievietei?
Viņa parādās vienā un otrā pusē, bieži vidū, neizlēmīgi sēžot uz kāpnēm. Visvairāk Stellai piestāv pozīcija otrajā stāvā uz podes-ta, kur, dejojot virs vīriešu galvām, aktrise liek lietā gan savu profesionālo meistarību un dejošanas pieredzi (viņai palīdz horeogrāfes Lindas Mīļās sacerētās kustības), gan atklāj savas varones būtību – būt brīvai un nekur un nekam nepiederošai.
Starp viņu un vīriešu tēliem iezīmētas atšķirības. Stella ir ārēji efektīga ar, piemēram, satriecošu izklupienu špagatā sudrabainā minikleitā, un tas rada vairāk pozas iespaidu nekā sievišķīga jutekliskuma piepildītu tēlu.
Abstrakcija “Sieviete – visu vīriešu sapnis” faktiski ir realitātē nesasniedzams mērķis.
Melodrāma vai intelektuāls rēbuss
Uz jautājumu – kas ir darbojošās personas – var atbildēt divējādi – simboliski vai reālpsiholoģiski. Sievietes tēls zīmēts ar ārējām kontūrām, toties vīriešu motivācijas un darbības ierāmējums vairāk pārliecina ar otro – sadzīvisko variantu.
Notikumi starp diviem nešķiramiem draugiem – Viesturu un Oskaru – atklāj abu par vienu sievieti konkurējošo puisiešu smieklīgumu un nevarību. Lai arī ārēji ne tik atšķirīgi, viņi ir dažādi.
Viestura racionālo dabu īpaši precīzi atklāj epizodes virtuvē, savukārt Oskara ikdienas rutīna starp ledusskapi un gultu raksturo vaļīgas sadzīves principu.
Attiecībās ar pašlepnuma pilno Āboliņas spēlēto Stellu Jakovela varonis Oskars šķiet pagļēvs, bet Kniploka tēlotais Viesturs aktiera atveidojumā mazliet aprobežots.
Liriskas komēdijas žanrā spēlētās situācijas atsedz šī žanra šķautnes un balansē starp intelektuālo un jūtīgo.
Izrāde sākas un beidzas Oskara gultā – kā spēle par cilvēku jūtu dabu, kur katrs var kādā epizodē atpazīt pats savu rīcību.
Lai arī atbilde uz jautājumu, vai notikušais bija murgs vai nostalģija, ilgots vai arī smeldzīgi zaudēts sapņojums, nav skaidra, piedzīvot izrādi “Paliec sveiks, draugs…” ir interesanti, jo kas var būt labāks par radošu mākslinieku meklējumiem.
“Paliec sveiks, draugs…”, vīrišķīga komēdija divās daļās Valmieras Drāmas teātrī (pēc Bertrāna Blijē komēdijas “La Femme de mon pote” motīviem)
Režisors: Krišjānis Salmiņš, scenogrāfija un kostīmi: Varis Siliņš, gaismu un video mākslinieks Gatis Priednieks-Melnacis, Emīla Zilberta muzikālais noformējums, kustību konsultante Linda Mīļā.
Lomās: Rihards Jakovels, Anna Nele Āboliņa, Ingus Kniploks, Juris Laviņš.
Nākamās izrādes: 18. septembrī, 20. oktobrī.
