“Man vairs nav ko zaudēt,” asarām acīs atzina tēvs. Skaudrs stāsts par vecāku nespēju vienoties un no ģimenes izņemtiem bērniem 1
Ilze Kuzmina, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Tieši Jāņu dienā – 24. jūnijā – Apvienotajā Karalistē (AK) gaidāma tiesas sēde, kurā lems divu Latvijas pilsoņu – 11 gadus vecās Elīzas un piecgadīgā Oskara (vārdi mainīti, redakcijai zināmas bērnu patiesās identitātes) likteni.
Tā lems, vai noteikt viņu dzīvesvietu pie tēva Mārča Latvijā vai pie mātes Līgas Anglijā (vecāku uzvārds nav minēts, lai aizsargātu bērnu identitāti, redakcijai uzvārds zināms).
Vecāki par bērnu aprūpi nav spējuši vienoties.
Vasaras sākumā bērni dramatiskā veidā policijas, tiesu izpildītājas, bāriņtiesas un neatliekamās palīdzības mediķu klātbūtnē atņemti tēvam un nogādāti Lielbritānijā, kur šobrīd dzīvo pie mātes, kaut saskaņā ar psihologa un psihiatra atzinumu vismaz meita nevēlas dzīvot pie mātes, kas esot atstājusi viņu novārtā un izturējusies vardarbīgi.
Arī citi lietā esošie pierādījumi liek šaubīties, vai bērnu izdošana bijusi viņu interesēs. Kā Elīza un Oskars kļuva par rotaļlietām pieaugušo spēlītēs, un vai Latvijas valsts darījusi visu, lai viņus pasargātu?
Tēva stāsts
“Latvijas Avīzes” redakcijā vērsās bērnu tēvs Mārcis. Bija pagājušas četras dienas, kopš bērni izņemti no viņa ģimenes, tēvs nezināja ne to, kur viņi atrodas, ne kā viņiem klājas.
“Man vairs nav ko zaudēt,” viņš atzina asarām acīs, jautāts, kāpēc gatavs publiskot savas ģimenes skaudro stāstu.
“2008. gadā Anglijā iepazinos ar Līgu. Apprecējāmies. 2009. gada jūnijā Anglijā piedzima Elīza. Sākām strīdēties: Līga negribēja barot meitu ar krūti un arī kopumā neizrādīja mātes rūpes. Vēlāk, kad meita bija jāved uz bērnudārzu un pēc tam uz skolu, sieva mūždien nevarēja piecelties no gultas, lai to izdarītu.
Es gāju no mājām uz darbu agri, strādāju lauksaimniecībā. Bija jāzvana sievai, lai modinātu, un pēcpusdienā jāzvana atkal, lai neaizmirst aiziet pakaļ bērnam.
Nekad nebija pagatavotas vakariņas. Kad biju komandējumā, aicināja uz mājām draudzenes, ballējās un lietoja alkoholu bērna klātbūtnē.
Bija brīdis, kad attiecības atkal uzlabojās. 2015. gadā gaidījām dēlu, bet sieva sāka runāt, ka nedzemdēs, ka negrib šo bērnu.
Kad piedzima dēls, jau bija daudz dažādi sociālie tīkli, sieva “sēdēja” tajos. Atsākās alkohola problēmas
Oskaram bija veselības problēmas: mēlīte pieaugusi pie apakšējās smaganas, divi kāju pirkstiņi aug uz iekšu, tāpēc arī kājiņa ieliekta. Tas Līgu neinteresēja.
Līga atkal nevarēja no rītiem piecelties, bērnu pabarot nevarēja, nekas viņu neinteresēja. Pat bērnu ar krūti barojot, nevarēja nolikt malā telefonu, lai bērna galvu pieturētu. Atsākās strīdi. Dēlu patiesībā jau no zīdaiņa vecuma audzinājusi mana māte.
Attiecību mums vairs nebija, dzīvoju kopā tikai bērnu dēļ.
Pie sievas brauca draudzene. Abas kopā it kā remontēja garāžu. Cilvēki man sāka stāstīt, ka abas pa pilsētu staigājušas, rokās sadevušās, bučojušās.
2015. gada augustā, kad puikam bija pusgads, Līga aizgāja. Viņa man teica: “Gribu būt brīva, bērnus vari paturēt.”
Parakstīja dokumentu, ka bērnus atstāj man. Līdz novembrim vispār nelikās par bērniem ne zinis. Arī alimentus nemaksāja. Meita šajā laikā pat nepajautāja, kur ir mamma, jo arī ar meitu Līgai nebija labas attiecības.
Novembrī uzzināju, ka Līga mani iesūdzējusi tiesā par to, ka es viņai nedodot bērnus, kaut man pat nebija viņus prasījusi! Tiesa nolēma, ka bērni dzīvos pie manis un Līgai būs saskarsmes tiesības.
Taču bērni nevēlējās pie viņas doties! Sūdzējās, ka baidās no mammas drauga, ka tur nav ko ēst, ka mamma brauc dzērumā, ka viņus sit, ka liek stūrī. Līga pati man dažkārt zvanīja un sūdzējās, ka netiek galā ar bērniem.
Ja gadījās strīdi, Līga draudēja atņemt bērnus, teica, ka tad varēs dzīvot uz angļu pabalstiem. Taču saskarsmes tiesības pilnībā neizmantoja: tad bija slima, tad aizņemta un bērnus neņēma.
Bija gadījums, ka bērnus tomēr paņēma, bet aizveda uz savu darbu viesnīcā un ieslēdza skabūzī, kamēr pati strādāja.
Anglijā sūdzējos par Līgu sociālajam dienestam, taču dienests nereaģēja. Tāpēc bērnus pagājušā gada vasarā atvedu uz Latviju.
Uzskatīju, ka Līga var realizēt saskarsmes tiesības, arī sazinoties telefoniski. Taču viņa jau nezvanīja! No novembra līdz 5. janvārim nebija nekādas ziņas, kad piezvanīja.
Vispirms Latvijā ieradās mana mamma ar Oskaru, jo dēlam vajadzēja kājai operāciju un logopēda konsultācijas.
Anglijā nav normālas medicīniskās aprūpes. Kāju gan sākumā arī Latvijā mēģināja labot ar fizioterapiju. Tas neizdevās, un augustā būtu operācija, ja vien Oskars vēl būtu Latvijā. Domāju, ka Līga bērnu neatvedīs uz operāciju.
Elīza, atgriežoties no Anglijas, kur kādu laiku bija dzīvojusi pie mātes, desmit gadu vecumā svēra 21 kilogramu! (Saskaņā ar Pasaules veselības organizācijas rekomendācijām šajā vecumā meitenēm būtu jāsver ap 30 kilogramiem. – I. K.).
Nepilna gada laikā Latvijā svars pieauga par septiņiem kilogramiem.
Mūsu laulība tika šķirta 2017. gadā. Latvijā sāku dzīvot kopā ar Mairitu. Elīza jau pēc divām nedēļām viņu sauca par mammu, jo ar Mairitu varēja darīt kopā lietas, ko Līga nekad nedarīja.
Kamēr bijām Latvijā, par bērniem saņēmu alimentus no Uzturlīdzekļu garantiju fonda, jo Līga tos nemaksāja.
Tikai jau esot Latvijā, Elīza sāka stāstīt, ka Līga bija ne tikai fiziski vardarbīga, bet arī aiztikusi meitu (tēva stāstu par iespējamām seksuālajām darbībām detalizētāk nepublicēsim. – Red).
Talsu bāriņtiesai Latvijā iesniedzu visus pierādījumus pret Līgu, taču bāriņtiesa tos neņēma vērā un pilnībā nesadarbojās.
Kad Līga sūdzējās, ka nevar īstenot saskarsmes tiesības, bāriņtiesa sāka strādāt Lielbritānijas un Līgas labā, neņemot vērā to, ka faktiski es esmu bērnus aprūpējis jau no dzimšanas un AK tiesa bērnus bija uzticējusi man.
Psihologu un psihiatru atzinumus bāriņtiesa neņem vērā. Tāpat neņem vērā, ka Elīza nemaz negrib tikties ar māti: kad bāriņtiesa bija noorganizējusi tikšanos ar māti psihologa klātbūtnē, Elīza negribēja iet un slēpās skolas tualetē.
Kur tagad ir bērni, nezinu. Bāriņtiesa teica, ka es to vairs nedrīkstot zināt. Kad zvanu meitai, atbild Līga un saka, ka bērni ar mani negrib runāt. Sūta pat video, kurā bērni to saka.” (Vēlāk, raksta sagatavošanas laikā, Mārcis ziņoja, ka tomēr izdevies ar meitu parunāt. – I. K.)
Līgas stāsts
Tāds ir bērnu tēva stāsts. Kāda ir mātes versija? Ar Līgu sazinājos telefoniski. Sarunas laikā fonā dzirdama arī Līgas māte, kura gan daudz ko iestarpināja, gan mierināja meitu, kas sarunas laikā apraudājās:
“Anglijā dzīvoju jau 15–16 gadus. Bērni te dzimuši. Aizgāju no Mārča, jo mums bija domstarpības. Gribēju tikt no viņa projām. Bērnus tobrīd nevarēju paņemt līdzi, jo nevarēju nodrošināt viņiem atbilstošus apstākļus. Bijām sarunājuši, ka bērnus vēlāk varēšu paņemt, taču Mārcis bērnus man nedeva.
Visu laiku bijis jātiesājas. Man ir maiņu darbs, tomēr, kad biju brīva, vienmēr braucu pēc bērniem, taču Mārcis vienmēr atrada kādus iemeslus, lai bērnus nedotu. Jā, dažreiz pati netiku norunātajos laikos, bet tas bija darba dēļ un vienmēr centos ar Mārci sarunāt citu laiku.
Vienīgi tad, kad Mārcis jau acīmredzot bija izdomājis atgriezties Latvijā, viņš pēkšņi kļuva ļoti pretimnākošs.
Nav tā bijis, ka bērni būtu kaut kur ieslēgti. Elīzai svars ir mazs, tāpēc ka es arī esmu ļoti tieva. Tā ir iedzimtība. Bērni vienmēr ēd, cik daudz grib un kad grib! Neesmu atstājusi novārtā. Neesmu ne dzērāja, ne narkomāne, kā Mārcis mani ir saucis.
Mārcis pārmetumus izdomājis, jo joprojām ir noskaities par to, ka aizgāju no ģimenes. Tikai tad, kad Latvijā bija tiesa, uzzināju, ka visus šos gadus, kad braucu pie bērniem, viņš mani filmējis, lai vāktu kaut kādus pierādījumus!
Turklāt viņam vienmēr bijis plāns atgriezties Latvijā, nevēlējās palikt Anglijā uz visiem laikiem. Savukārt man nav domu pārvākties uz Latviju.
Piekritu Oskara aizvešanai, bet runa bija par pāris mēnešiem, taču viņš palika Latvijā un tur nonāca arī Elīza, kaut bijām vienojušies, ka meita dzīvos pie manis. Mārcis saskaloja meitai smadzenes.
Elīzu ielika psihiatriskajā slimnīcā, tikai lai nebūtu man jāatdod! Bija runāts, ka bērnus ieliks krīzes centrā, no kurienes es varēšu viņus paņemt. Tajā dienā, kad bija jāliek krīzes centrā, ielika psihiatriskajā slimnīcā!
Kad zvanīju, lai parunātu ar dēlu, varēju runāt tikai ar Mārča māti. Es gadu nebiju redzējusi savu dēlu! (Mārcis atzīst, ka 2019. gadā, kad uzzinājis par iespējamu seksuālu vardarbību pret meitu, kādu laiku liedzis viņai kontaktēties ar bērniem arī telefoniski, jo tā ieteicis advokāts un arī bērni nav gribējuši ar Līgu runāt. – I. K.)
Bāriņtiesas psihologi Mārcim nepatika, jo nebija viņa pusē.
Nekad neesmu darījusi pāri bērniem: ne meitai, ne dēlam. Ne seksuāli, ne kā citādi. Policijā reiz biju sniegt liecības, taču neesmu apsūdzēta. To visu Mārcis izdomājis, lai varētu aizvest bērnus uz Latviju. Domāju, ka ar bērniem viss ir kārtībā.
Jā, kad bērnus izņēma no Mārča ģimenes, viņi raudāja. Bet ne tāpēc, ka negribētu pie manis, tur visi bļaustījās, tur nebija nekas normāls, bērnu klātbūtnē Mārča ģimene mani lamāja pēdējiem vārdiem. Tāpēc bērni bija satraukti.
Tagad Anglijas tiesai esmu prasījusi noteikt man pilnu aizbildniecību pār bērniem. Arī šobrīd bērni ir pie manis, jo man nav atņemtas mātes tiesības, tas nekas, ka Latvijas tiesa nenodeva bērnus mātes aprūpē.
Pie manis bērniem būs labāk. Mārcis visu laiku strādā, arī agrāk viņš nekad nebija mājās. Tad jau viņa māte vairāk bērnus audzināja. Vedīšu bērnus pie visiem ārstiem, kas vajadzīgi. Mārcis dēlu pie ārstiem intensīvi sāka vest tikai tad, kad sākās tiesāšanās.
Nav tā, ka bērnus gribu pabalstu dēļ – tās ir tikai 137 mārciņas mēnesī. Tā nav nekāda lielā nauda.
Dokuments, ko parakstīju, nenozīmē, ka es atteicos no dēla. Runa bija tikai par to, ka nemaksāju alimentus, jo viens bērns ir pie manis, bet otrs pie Mārča.
Kamēr abi bija Latvijā, alimentus nemaksāju, jo Elīza bija nelikumīgi aizvesta.”
Sarunas noslēgumā Līga uzliek tālruni uz skaļruni un vaicā meitai: “Vai esmu tev kaut ko nodarījusi pāri?” Meitene atbild: “Nē.” Uz jautājumu “Vai tev patīk Anglijā?” Elīza un Oskars atbild “Jā.”
Traumējošā bērnu izņemšana
Bērnu atbildes pārsteidz, jo esmu redzējusi video, ko Mārcis filmēja dienā, kad bērnus viņam atņēma. Bērni ir izvesti pagalmā, bet nekāpj policijas mašīnā. Elīza pieķērusies pie rokas Mairitai, Oskars slēpjas aiz audžumammas. Vēlāk zēns pieķeras vecmāmiņai.
Abi bērni raud. Elīza saka, ka nevēlas doties pie Līgas, jo mamma viņu situsi.
Bāriņtiesas locekle Aija Staškova rāda uz Līgu un vaicā Oskaram, vai viņš pazīst šo tanti, pēc tam gan vaicā, vai zēns negrib parunāt ar mammu. Kad Līga pati pienāk pie bērniem, bērni raujas no viņas prom.
Mārcis ar Mairitu atnesuši psihologu un psihiatru atzinumus par iespējamiem mātes nodarījumiem meitai, bet bāriņtiesas pārstāves tos neņem vērā.
Lasot dokumentus, viena no bāriņtiesas pārstāvēm saka: “Posttraumatiskā stresa sindroms… Tas jau normāli šajā situācijā.”
Video redzams, ka pieaugušie skaļi konfliktē, no Mārča tuvinieku puses vairākkārt izskan, ka Elīzu “aizvedīs uz Angliju un izvaros”.
Elīza aizmūk un ieslēdzas tualetē, sakot, ka nebrauks prom. Kamēr Mārcis seko meitai uz dzīvokli, Oskaru tomēr ieliek policijas automašīnā. Atbrauc ātrā palīdzība, kas it kā izsaukta Mārča mātei, kura no medicīniskās palīdzības atsakās; mediķi apskata un mierina Elīzu.
Tiesībsarga biroja Bērnu nodaļas vadītāja Laila Grāvere komentē: šādās bērnu izņemšanās bāriņtiesai jānodrošina psihologa klātbūtne, kurš var runāt ar bērniem, pārliecināt un iedrošināt viņus.
Video redzams, ka, kaut arī psiholoģe ir klāt, viņa aktīvi neiesaistās. Vairāk ar bērniem runā un mēģina viņus nomierināt policiste, kamēr bāriņtiesas locekļi, šķiet, par savu pienākumu uzskata nodrošināt mūri starp bērniem un Mārča ģimeni.
“Kāpēc tad bērni netika atdoti kādam Apvienotās Karalistes pārstāvim, bet gan mātei, ja reiz tiesa nenoteica, ka bērni nododami mātes aprūpē?” vaicā Mārča dzīvesbiedre Mairita.
L. Grāvere teic: neviens nevar aizliegt tēvam arī doties uz Apvienoto Karalisti un tur aprūpēt bērnus. Savukārt Mārcis norāda: viņam nav iespēju šobrīd turp doties, arī 24. jūnija tiesas sēdē vīrietis plāno piedalīties ar videokonferences starpniecību.
Ko lēmušas tiesas
2018. gadā Lesteras ģimenes tiesa atzina, ka puses vienojušās, ka bērni dzīvo pie tēva. Taču Līga vēlējusies ar bērniem saskares tiesības, ko tēvs nav bijis gatavs dot, norādot, ka māte bērnus neaprūpē un fiziski ietekmē.
Kā vienu no pierādījumiem tēvs tiesai bija iesniedzis vēstuli no meitas skolas, kuras direktors rakstīja, ka meitene ir satraukta pēc ciemošanās pie mātes un teikusi, ka nevēlas mammu apciemot.
Tomēr tiesa lēma, ka pierādījumu nav tik daudz, lai liegtu mātei saskarsmes tiesības.
Jau Latvijā Elīza skolā, rakstiski atbildot uz dažādiem jautājumiem, paudusi, ka vēlas palikt Latvijā, baidās, ka būs jāatgriežas Anglijā un ka droši viņa jūtas pie tēta.
Līdzīgas domas meitene pauž angliski rakstiskajā vēstulē tiesnesim, kas 24. jūnijā lems bērnu likteni.
Lietā ir arī notariāli apstiprināts dokuments, kurā Līga apliecina, ka neiebilst pret dēla vešanu uz Latviju. Tajā Līga atsakās no alimentu maksāšanas, fiziska un materiāla atbalsta sniegšanas dēlam.
Dokumentā gan arī teikts, ka meita paliek pie Līgas. Varbūt Līga domāja, ka tādējādi šķirtais pāris sadala bērnus? “Es nezinu, ko viņa domāja, jo viņa nav adekvāta sieviete,” attrauc Mārcis.
Taču šis dokuments bija par pamatu Talsu bāriņtiesas lēmumam pārtraukt Līgas aizgādības tiesības pār Oskaru, nododot šīs tiesības tikai tēvam.
Bāriņtiesas attieksme mainījās, kad Līga vērsās varas iestādēs ar sūdzību par to, ka Mārcis nolaupījis bērnus.
Mārcis pats šai apsūdzībai nepiekrīt: viņš uzskata, ka varējis bērnus vest uz Latviju, ja reiz tiesa bija noteikusi dzīvesvietu pie viņa, un uzskata, ka vedis šurp bērnus viņu pašu labā.
Šā gada janvārī Vidzemes priekšpilsētas tiesa Latvijā pēc Līgas pieteikuma lēma par bērnu atgriešanu AK. No tiesas lēmuma secināms, ka tiesa nav jautājusi bērnu viedokli: tā paļāvusies uz bāriņtiesas apgalvojumu, ka bērni nerunā latviski.
Tiesai sniegtas ziņas, ka Elīza, atbildot uz jautājumu par atgriešanos Anglijā, neatbild konkrēti, bet saka, ka grib būt kopā ar brāli.
Tas ir būtisks aspekts: tiesa pati atzinusi, ka bērnus var neatgriezt, ja bērns pret to iebilst un ir sasniedzis attiecīgu vecumu un brieduma pakāpi, lai spētu atbildēt par saviem uzskatiem.
Taču bāriņtiesas sniegto ziņu dēļ tiesa secinājusi, ka pilnvērtīgi bērnu viedokli noskaidrot nav iespējams. Tikmēr Bērnu slimnīcas izrakstā teikts, ka Elīzas intelektuālais līmenis atbilst vecumam.
To, ka Elīza runā latviski, kaut gramatiski kļūdaini, apliecinājusi psiholoģe Jolanta Segliņa-Gluškova, kā arī audiologopēde Evija Caune. J. Segliņai-Gluškovai Elīza teikusi, ka bāriņtiesas psiholoģe likusi viņai runāt angliski.
Līga apgalvo, ka Elīza latviski sākusi runāt, tikai dzīvojot Latvijā. Pirms tam latviešu valodu nav pratusi. Mārcis teic: viņi ģimenē runājuši tikai latviski, taču Līga ar bērniem runājot angliski.
Tiesa paļaujas uz bāriņtiesu
Vidzemes priekšpilsētas tiesas tiesnese Iveta Meldere “Latvijas Avīzei” skaidroja: “Tiesai pirmsšķietami nav pamata apšaubīt bāriņtiesas atbilstoši savai kompetencei tiesai sniegtās ziņas un noskaidroto bērna viedokli.”
Plašāk un konkrētāk tiesas lēmumu šajā lietā viņa atteicās komentēt, pamatojot savu nostāju ar dažādiem normatīviem aktiem.
Tiesībsarga biroja Bērnu tiesību nodaļas vadītāja Laila Grāvere arī teic, ka tiesai nav pienākuma pašai jautāt bērna viedokli, tā var paļauties uz bāriņtiesu, jo tai būtu jāpārstāv bērna intereses.
Viņa arī norāda: Elīzas viedoklis ņemts vērā tādējādi, ka meitene palikusi kopā ar brāli, bērni nav šķirti.
Tiesa secinājusi, ka Mārcis bērnus prettiesiski aizturējis Latvijā un ka saskaņā ar Hāgas konvenciju bērns jāatgriež valstī, no kurienes aizvests. Interesanti gan, ka šī norma spēkā tikai gadu pēc aizvešanas.
Ja Mārcim būtu izdevies noturēt bērnus Latvijā vēl tikai dažus mēnešus, viņi vairs nebūtu aizvesti, “Latvijas Avīzei” skaidroja Tieslietu ministrijā (TM).
Tiesa nešķiroja abu bērnu aizvešanas apstākļus, bet lēma kopumā. Tā arī lēmumā uzsvēra, ka nelemj par aizgādības vai saskarsmes tiesībām, bet tikai par bērnu atgriešanu valstī, no kurienes viņi aizvesti.
Tajā pašā laikā lēmumā cita starpā atzīts, ka Elīzai tēva ģimenē “sniegts nepieciešamais atbalsts, viņa ģimenē tiek ļoti mīlēta un lolota”.
Šī atziņa tiesai nav šķērslis atdot Elīzu mātei, par ko nav zināms, kādus apstākļus meitai viņa nodrošinās. Tiesa atzīst, ka bērniem vajadzīga medicīniskā palīdzība, bet neesot pamata uzskatīt, ka to nevar nodrošināt AK.
Lēmums pārsūdzēts apgabaltiesā, taču Mārča sūdzība noraidīta.
Talsu bāriņtiesa izgaismojas
Pilnvērtīgu Talsu bāriņtiesas komentāru par šo gadījumu “Latvijas Avīzei” neizdevās iegūt. Tās priekšsēdētāja Jolanta Feldmane sākotnēji apgalvoja, ka nekādus lēmumus par Elīzas un Oskara likteni nav pieņēmusi, tikai bijusi klāt tiesas lēmuma izpildē.
Kad norādīju, ka tiesas lēmums balstīts uz bāriņtiesas sniegtu informāciju, J. Feldmane atteicās sniegt telefoniski komentāru un informēja, ka būs Rīgā 17. jūnijā. Taču tad tikties atteicās un nebija arī vairs sazvanāma, kā arī neatbildēja uz īsziņām.
Interesanti, ka L. Grāvere, vaicāta, cik bieži tiesībsargs saņem sūdzības par šo bāriņtiesu, atzina, ka sūdzību ir vairāk nekā par citām bāriņtiesām.
“Šī bāriņtiesa izgaismojas gan bērnu mantas lietās, gan personisko tiesību aizsardzības lietās,” atzīst L. Grāvere.
“Tomēr mēs nevaram teikt, ka tā dara savu darbu sliktāk nekā citas, jo varbūt tā ir tikai sagadīšanās, taču sūdzības saņem biežāk, turklāt pārkāpumi, par ko mums sūdzas, apstiprinās.”
Vienīgais, ko tiesībsargs var darīt, ir sūdzēties pašvaldībai un arī iestāties par bāriņtiesu reformu, uzdodot šo institūciju pārvaldību Tieslietu vai Labklājības ministrijai.
“Pašvaldību, sevišķi nelielo novadu, veidotās bāriņtiesās ir lielas grūtības ievērot objektivitāti,” tā L. Grāvere.
Ieilgušais kriminālprocess
Mārcis “Latvijas Avīzes” rīcībā ir nodevis dokumentus, kas rada bažas: vai tiešām tiesa rīkojas bērnu interesēs, atdodot viņus AK jurisdikcijā, bet faktiski mātes aprūpē.
Būtiskākais no tiem: pērn novembrī ierosināts kriminālprocess “par iespējamu seksuālu vardarbību pret nepilngadīgo”. Taču kriminālprocess septiņus mēnešus pēc tā ierosināšanas nav virzījies uz priekšu.
Par to un Latvijas valsts iestāžu rīcību gadījumos, kad vecāki “dala” bērnus – lasiet “Latvijas Avīzē” rīt .
