Cerība 0
Pirms gada es sniedzu interviju Kijevas televīzijai. Ieraksts notika pašā hospisā, slimnieki redzēja uzņemšanas grupu un tajā pašā vakarā savācās, lai noteikti noskatītos raidījumu.
Es, par to zinādama, uz diezgan tiešo žurnālistes jautājumu: “Vai taisnība, ka VISI jūsu slimie nomirs?” atbildēju, ka mēs visi nomirsim – kaut kad, tajā skaitā arī mana hospisa slimnieki. Pēc tam es iedomājos slimo un viņu tuvinieku reakciju un piebildu, atklāti sakot – sameloju – , ka hospisā vienmēr būs viens slimais, kurš tiks uz kājām. Nu nenoturējos, tā notiek.
Nākamajā dienā apgaitas laikā katrā palātā es dzirdēju vienu un to pašu frāzi: “Elizabete Petrovna, mēs jūs vakar redzējām. Jūs taču to teicāt par mani, vai tiesa?… Es uzreiz sapratu.”
Patiešām – cerība mirst pēdējā.
Avots: pravmir.ru
