Atvest kazlēnu mirstošajam. Atkailināti stāsti no mīlētās dakteres Lizas, kas šodien gāja bojā aviokatastrofā 0
Strādāja ar tiem, kas tuvu nāvei, un devās uz kara zonām
Šodien, 25. decembrī notikušajā aviokatastrofā, kurā gāja bojā Krievijas armijas karavīri, mākslinieki un žurnālisti, liktenīgajā lidmašīnā bija arī sabiedrībā cienīta ārste Elizabete Gļinka, dēvēta par “dakteri Lizu”. Viņa veidojusi un līdzdarbojusies dažādās humānās akcijās, palīdzējusi nedziedināmi slimiem cilvēkiem, devusies uz kara zonām, lai palīdzētu sīriešu bērniem, blogā rakstījusi par savu pieredzi, aizkustinot daudzu sirdis. Šodien ielūkosimies dažās no šīs pieredzes epizodēm.
Elizabete Gļinka bija paliatīvās medicīnas speciāliste (strādāja ar nedziedināmi slimajiem), fonda “Taisnīga palīdzība” izpilddirektore, cilvēktiesību aizstāve. 1999. gadā viņa Kijevā izveidoja pirmo hospisu (paliatīvās aprūpes iestāde nedziedināmi slimiem) līdzās Onkoloģiskajai slimnīcai. Pateicoties viņai, veikta reāla palīdzība dažādās grūtās situācijās nonākušajiem, piemēram, no meža ugunsgrēkiem, plūdos cietušajiem; viņa vairākkārt Sīrijas kara laikā apmeklējusi kara skartās teritorijas, veicot humanitāro misiju – piegādājusi zāles un noteikusi to lietošanu, organizējusi medicīnisko palīdzību…
Vēl nesen viņa plānoja braukt palīdzības misijā gan uz Donbasu, gan Sīriju. “Mēs nekad neesam pārliecināti, ka atgriezīsimies atpakaļ dzīvi, jo tur ir karš – tā ir elle zemes virsū, es zinu, ko runāju. Bet mēs esam pārliecināti, ka labsirdība, līdzcietība un sirsnība ir stiprāka par ieročiem,” tā viņa teica.
Lūk, dažas no viņas dzīves epizodēm, līdz kaulam cilvēcīgas.
Mazā Nataša
Es rakstīju slimību vēstures, kad man piezvanīja no poliklīnikas un palūdza pieņemt četrgadīgu bērnu ar diagnozi – iegareno smadzeņu audzējs, koma.
Meitenīti ar “ātrajiem” atveda mamma un vecmāmiņa. Viņa līdzinājās gulošai porcelāna lellei. Melnas matu cirtas, ko mamma rūpīgi sakārtojusi uz spilvena, apaļi rozā vaigi, garas skropstas, mežģīņots krekliņš. Eņģelis.
Pirmās divas dienas mamma ne ar mani, ne ar vienu citu no personāla nesarunājās. Neteica ne vārda. Vecmamma iznāca no palātas, tikai lai uzsildītu no mājām atvesto ēdienu.
Vakaros brauca meitenītes tēvs – bēdu sagumis, viņš sēdēja pie gultas un turēja Natašas rociņu savējā. Nosēdējis tā vairākas stundas, viņš gāja prom, ne vārda neteicis. Viņi bija kā kurlmēmie, sarunājās tikai ar žestu un skatienu palīdzību.
Nākamo nedēļu laikā mēs nedaudz pieradām cits pie cita un pamazām sākām sarunāties.
Natašas mamma pastāstīja par labdarības organizāciju, kura atrada naudu operācijai Vācijā. No šīs operācijas pirms tam viņus atrunāja ukraiņi neiroķirurgi, bet “organizācija” teica, ka tas ir greizsirdības dēļ, jo Ukrainā tādas operācijas neveic. Meitenīti aizsūtīja ārstēties uz Minheni. Ar autobusu. Brauca pusotru diennakti. Vācu ārsts, paskatījies izmeklējumus, operāciju atteica un atzina, ka neko nav iespējams izdarīt. Audzēja lokalizācija un izmērs bija tādi, ka to ne ar kādām metodēm, pat ne daudzsološām, nav iespējams likvidēt. Māte jautāja, priekš kam viņa atbrauca. Viņš neatbildēja. Labdari tāpat noplātīja rokas – nezināja, ka tā būs… Pagāja divas dienas.
Nataša zaudēja redzi un pārstāja runāt. Labā rociņa un kājiņa nokarājās, viņa arvien ilgāk un ilgāk gulēja. Bērnu nolēma atgādāt uz dzimteni. No mērijas dabūja aviobiļeti uz Kijevu. Labdari tā arī neuzradās.
“Kad lidmašīna pacēlās gaisā un mēs lidojām virs liela lauka, es gribēju tikai vienu – lai tas viss beigtos. Man tā gribējās, lai lidmašīna nokristu un mēs ar Natašu nomirtu kopā. Bet mēs nenokritām. Tagad esam šeit.”
“Vīrs mājās sašķaidīja visas ikonas. Viņš vairs netic Dievam. Palūdziet jūsu svēto tēvu pie mums nenākt.”
Meitenītes tēvs pamazām sāka ar mums runāt.
“Paskaidrojiet man – kam tas viss? Kāpēc – manai meitai? Kāpēc apkārt ir tādi maitas!?” Viņš pat ne runāja, viņš rūca. Medmāsas no viņa baidījās.
Kāds agrs rīts sākās ar priekšagonijas stāvokli. Meitenītes tēvu izsauca no darba.
Viņš kā vienmēr apsēdās pie gultas, paņēma meitiņas roku savējā.
Kad sāka mainīties elpošanas raksturs, meitenes tēvs sāka mētāties pa istabu, noraujot no sevis kaklasaiti un lauzot rokas. Māte sēdēja nepakustējusies.
Māsiņas iztrūkušās pasauca mani un vēl citu ārstu.
Meitenes tēvs paprasīja: “Tas ir viss?” – tādā balsī, ka man gribējās izgaist.
Pāri saviem spēkiem, teicu: “Pagaidām ne. Taču Nataša mirst.”
“Un ko man vajag darīt?” viņš jautāja aizsmakušā balsī.
Es pajautāju, vai viņš vēlētos paņemt Natašu uz rokām.
Jau siltākā balsī viņš jautāja: “Vai – to drīkst?”
Es viņus apsēdināju uz dīvāna un iedevu bērnu.
Viņi turēja viņu pēdējās desmit minūtes. Man likās bezgalīgi klausīties viņa izdotajās skaņās.
Bet jo retāk mazā Nataša elpoja, jo mierīgāks viņas tēvs kļuva. Līdz viņš vienā brīdī paziņoja: “Viss. Viņa ir aizgājusi,” kad meitene pārstāja elpot.
“Atļaujiet man vēl viņu paturēt.” Viņi ilgi sēdēja, turot meitenīti rokās.
Pēc tam uzmanīgi pārlika gultiņā, noskūpstīja.
“Es viņai nenopirku kurpītes ar akmentiņiem. Viņa ļoti tās vēlējās.”
“Jūs aiziesiet uz veikalu un nopirksiet tūlīt pat.”
“Aiziešu. Piedodiet man.”
“Nē, jūs piedodiet mums.”
“Dakter, bet ko tālāk?”
Es neradu vārdus, ko atbildēt.
