Skaudra vācu filma vēsta par Latvijas bēgļu likteni. Noskaties! 0
Vācu dokumentālajā filmā “Tod nach Abschiebung” (“Nāve pēc deportācijas”) atklāts kādas deviņdesmito gadu sākumā no Latvijas uz Vāciju “aizbēgušas” ģimenes skaudrais dzīvesstāsts. Lai uzturētu žēlabaino sižeta līniju, autori ļāvuši filmas varoņiem klāstīt šausminošas lietas par krievvalodīgo stāvokli Latvijā.
Nabadzīga, drūma un cietsirdīga zeme. Vienīgais, ko tā spēj piedāvāt saviem valstspiederīgajiem, – gultasvietu bezpajumtnieku patversmē. Tāds iespaids par Latviju tiek radīts vācu režisoru Haukes Vendlera un Karstena Rau dokumentālajā filmā “Vadims”. Janvārī tā tika demonstrēta Vācijas sabiedriskajā televīzijā ARD un stāsta par kādas bijušo Latvijas iedzīvotāju ģimenes gaitām Vācijā. Neilgi pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas viņi – milicis un fabrikas strādniece ar saviem bērniem – kā bēgļi devušies uz Vāciju. Lai gan politiskā patvēruma lūgums noraidīts, ģimene tomēr Latvijā nav atgriezusies, savukārt Vācijā viņu dzīve pārvērtusies divdesmit gadu ilgā murgā.
Deviņdesmito gadu sākumā, kā vēstī filma, stāvoklis Latvijā bijis šaušalīgs: tolaik cilvēki šķiroti pēc tautības un, piemēram, policijā un robežsardzē ļauts strādāt tikai latviešiem. Filmas režisors nezinot, vai šie filmā paustie apgalvojumi ir patiesi. Autoriem neesot bijis svarīgi tos pārbaudīt, jo filma neesot ne par Latviju, ne Vāciju, ne latviešu–krievu attiecībām, bet gan tikai par patvēruma meklētāju ģimenes dēlu un viņa ciešanām.
“Latviešiem biju okupante”
Hamburga. Mēnesnīca. Gurkst soļi uz apsniguša bruģa. Vilciena dunoņa. Kā divas lielas acis – tuvojošās lokomotīves starmeši. “2010. gada 20. janvārī ap plkst. 22 divdesmit trīs gadus vecs jauneklis stāvēja uz 3. līnijas piepilsētas vilciena sliedēm un gaidīja. Gaidīja savu nāvi.” Ar šādu ainu sākas filma.
Pēc tam skatītājs ierauga pašu jauno vīrieti, kurš vāciski stāsta par Hamburgu.
Var just, ka tā, par kuru viņš ar lepnumu stāsta, nav vis vienkārši kāda pilsēta Vācijā – tā ir vieta, kuru viņš uzskata par savām mājām. Videoieraksts nāk no ģimenes personīgā arhīva, uzņemts vairākus gadus pirms tam, kad viņš izdarīja pašnāvību, metoties zem vilciena riteņiem.
Vīrieša vārds ir Vadims, un viņa dzimtene ir Latvija. Vadima tēvs Sergejs padomju laikā bijis milicijas inspektors, māte Viktorija – strādniece fabrikā. Vadimam bija seši gadi, kad vecāki viņus abus ar jaunāko brāli Rīgā iesēdināja autobusā un aizveda sev līdzi uz Vāciju. Latvijā viņi kā krieviskai runājošo minoritātei piederīgie vairs nejutušies droši, tādēļ ģimene esot bijusi spiesta meklēt patvērumu Rietumos.
Kā vēstī filma, krieviski runājošo stāvoklis Latvijā sarežģījies jau 1987. gadā, kad uzvaras gājienu sākusi Latvijas neatkarības kustība. Filmā šo spēku pārstāv demonstranti pie Brīvības pieminekļa, kuri skandē “Brīvību Latvijai!”. Turpat miliči gūsta un “bobikos” stūķē cilvēkus. “Okupanti! Okupanti!” naidā zvērojošām acīm, vicinādams saplēstu plakātu, ekrānā kliedz kāds kungs.
Par “okupantiem” Latvijā tikuši apzīmogoti visi “krieviski runājošie”, filmā paskaidro Vadima māte Viktorija: “Es tolaik strādāju fabrikā, un arī tur es latviešiem biju okupante. Tas nepavisam nebija tiesa, bet tas nevienu neinteresēja.” Viņas vārdi ilustrēti ar vēsturiskiem kadriem no apšaudes pie Iekšlietu ministrijas 1991. gada 20. janvārī. “Padomju bruņoto spēku uzbrukumā tika nogalināti četri cilvēki,” vēstī subtitri kadros, kuros redzams, kā nes ievainoto operatoru Gvido Zvaigzni…
Pēc šiem notikumiem dzīve Latvijā esot kļuvusi nepanesama. “Pēc tam viss sāka brukt un cilvēki sāka braukt prom. Piecdesmit, sešdesmit tūkstoši cilvēku aizbrauca uzreiz,” atceras Vadima tēvs.
“Dažs izdarīja pašnāvību, dažs nomira. Viens vecītis tolaik uzlaida pats sevi un dzīvokli gaisā ar gāzes sprādzienu, jo viņam bija jāizvācas no dzīvokļa. Cilvēki vienkārši nespēja samaksāt par īri.” Vadima māte piebilst: “Mans vīrs zaudēja darbu, jo policijā, robežsardzē un citās vietās strādāt drīkstēja tikai latvieši. Un tad mums neatlika nekas cits kā doties prom”.
“Es esmu nolēmis uz visiem laikiem pamest bijušo PSRS un lūgt politisko patvērumu Vācijā. Man patīk daudzpartiju valsts un “patiesā” demokrātija Vācijā, labdabīgā, civilizētā, godīgā tauta,” tā savā 1992. gadā rakstītajā lūgumā Hamburgas imigrācijas iestādēm pamatojis Vadima tēvs. “Es vēlos, lai Vācija manai ģimenei kļūtu par tēvzemi.”
Izraida, bet… neizraida
Par “tēvzemi” Vācija šai ģimenei tomēr nekļuva. Pēc trīs gadu gaidīšanas politiskā patvēruma lūgums tika noraidīts, nolemjot, ka ģimene no Vācijas izraidāma. Kāpēc lūgumu noraidīja, nav skaidrs. Deviņdesmito gadu sākumā patvēruma meklētāju skaits Vācijā bija sasniedzis dramatiskus līmeņus, vienugad pat 440 tūkstošus. Valsts iestādes bija apjukušas: ko darīt ar tādu cilvēku masu? Tāpēc ar ieceļotājiem apgājās diezgan bargi.
Tomēr ar Vadima ģimeni nenotika tā kā ar citiem politisko patvērumu nesaņēmušajiem bēgļiem – viņi palika Vācijā, par spīti atteiktajam patvērumam. Vienkārša iemesla dēļ: nebija kur viņus izraidīt. Vadima ģimenei bija tikai padomju pases, bet Padomju Savienība vairs neeksistēja. Turpretī Latvija viņus uzņemt esot atteikusies.
Filmas režisors H. Vendlers nenoliedz, ka viņiem bijusi iespēja iegūt nepilsoņu pases: “Taču viņi, protams, negribēja ar nepilsoņu pasēm dzīvot Latvijā, bet gan palikt Vācijā.”
Tikai 1998. gadā, kad Latvija noslēgusi vienošanos ar Vāciju par politiskā patvēruma meklētāju atpakaļuzņemšanu, lēmumu par izraidīšanu beidzot varēja izpildīt. Tomēr tas atkal nav ticis izdarīts. Turpmākos gadus Vācijas varas iestādes regulāri pagarināja ģimenes uzturēšanās tiesības Vācijā, bet ar izraidīšanu vilcinājās.
Aizved, saslēgtu rokudzelžos
Ko praktiski nozīmē “lūgt pagarināt” uzturēšanās tiesības Vācijā, režisori ilustrē, izmantojot arhīva materiālus no deviņdesmitajiem gadiem, kuros nofilmēta Hamburgas imigrācijas pārvalde. Pie durvīm stiepjas simtiem metru vai pat kilometriem gara rinda. Tie, kas to izstāvējuši, kā nikni zvēri, viens otru grūstīdami, skriešus metas uz priekšu pa barjeru aploku. Darbinieks formastērpā, grūstīdams ķermeņu masu, uzkliedz: “Runā vāciski! Tu esi Vācijā, OK?”
Turklāt uz šo procedūru, ceļoties agri no rīta, ikreiz bija jāņem līdzi arī bērni, stāsta Vadima māte. Uzturēšanās tiesības ģimenei vienmēr piešķirtas vien pa īsiem termiņiem – uz dažiem mēnešiem: “Vienmēr bailes, vienmēr drebēšana: cik ilgi tas vēl vilksies, ko mums tagad teiks…”
Kā piebilst Vadima ģimenes advokāts, tiesību pagarināšana uz nedēļu, divām vai mēnesi, turklāt bez iespējas uzzināt termiņu motivāciju, ir vācu iestāžu apzināta stratēģija, lai izdarītu spiedienu: “Tas mudina cilvēkus apsvērt iespēju: varbūt pašiem brīvprātīgi braukt prom.”
Tā, neziņā un nenoteiktībā, ritēja gads pēc gada, līdz pienāca 2005. gads. Bija 4. februāris, īsi pirms pusnakts, kad pie ģimenes dzīvokļa durvīm pieklauvēja imigrācijas dienesta darbinieki. Atnākuši, lai pēc ģimenes Vācijā nodzīvotajiem 12 gadiem beidzot izpildītu veco lēmumu – deportēt viņus uz Latviju. Vadima māte panikā mēģinājusi izdarīt pašnāvību un nogādāta psihiatriskajā slimnīcā. Vadima tēvs izrādījis pretošanos un apcietināts. Vadima brālis tolaik vēl nav bijis pilngadīgs, tādēļ vēlīnie viesi paņēmuši sev līdzi Vadimu vienu pašu.
Astoņpadsmitgadīgo jaunekli aizveduši, saslēgtu roku dzelžos, kas noņemti tikai lidmašīnā uz Rīgu. Viņam bija palikuši tikai daži mēneši līdz skolas beigšanai.
Integrējies Vācijā
Jauni, skaisti un dzīvespriecīgi cilvēki – tādi izskatās Vadima vecāki ģimenes arhīva fotogrāfijās, uzņemtās vēl padomju Latvijā. Melnmatainajā, staltajā vīrietī, kurš smaida, apskāvis savus dēlēnus, ir grūti saskatīt līdzību ar to pāragri novecojušo, apātisko vīru, kurš šodien stāsta filmas veidotājiem par savu likteni. Mazliet vitālāka ir Vadima māte. Pusmūža sieviete ar zēngalviņā apcirptajiem matiem skatās foto- grāfijas, lasa Vadima vēstules un nespēj valdīt asaras.
Visus divdesmit gadus kopš ierašanās Vācijā Sergejs un Viktorija nekad nav strādājuši algotu darbu, jo viņu statusā tas bijis liegts. Kopš ierašanās Hamburgā 1992. gadā viņus uzturējusi Vācijas valsts.
Ģimenes dienas ritējušas, dzīvojot pa mājām un cīnoties par palikšanu Vācijā: regulāri apmeklējot imigrācijas iestādes, gatavojot dokumentus. Tagad abi Vadima vecāki jau ilgstoši ir psihiski slimi (depresija un psihozes) un strādāt vairs nespēj.
Ne jau šādu dzīvi viņi bija iztēlojušies, dodoties uz Vāciju. “Vadima tēvs gribēja strādāt, bet nedrīkstēja, tad viņš kādu laiku strādāja kā brīvprātīgais… Un viņš ir spējīgs strādāt!” filmā stāsta Hamburgas sociālā darbiniece, kuras aprūpējamo lokā ilgus gadus bijusi Vadima ģimene. Taču ar katru gadu, turpinot dzīvot neskaidrībā un bailēs no izraidīšanas, Sergeja apņēmība dzisusi.
Taču pa to laiku viņa dēls Vadims jau bija paspējis pilnīgi integrēties Vācijā. Viņš mācījās vācu pamatskolā, vēlāk iestājās ģimnāzijā. Mūzikas skolā apguva fagota spēli, bija katoļu draudzē. Viņam bija vācu draugi. Atšķirībā no tēva, kurš vāciski tikpat kā nerunā, Vadimam vācu valoda jau sen bija kļuvusi par otru dzimto valodu. Pat ar māti viņš sarunājās tikai vāciski un krievu valodu bija gandrīz aizmirsis, nemaz nerunājot par latviešu, kurā nezināja ne vārda.
Uz patversmi bez valodas
Pēc izraidīšanas no Vācijas Vadims Rīgas lidostā izkāpis ar 10 eiro kabatā. Lai arī dzimis Rīgā, viņam šī pilsēta bija gluži sveša. Noplukušu blokmāju mikrorajoni, ubagi uz ielām – filmas režisori cenšas iztēlot Latvijas galvaspilsētu pēc iespējas nožēlojamāku. Viņš devies uz Vācijas vēstniecību, kur palīdzība atteikta, jo viņš “nav vācietis”. Vienīgais, ko viņš ieguvis, bijusi nakts patversmes adrese Latgales priekšpilsētā.
Patversmes vadītāja Dagnija Kamerovska, komentēdama Vadima gadījumu, atzīst: “Tas, ka izšķir ģimeni, man bija ļoti nesaprotami. Jo es domāju, ka varbūt pie mums kādreiz nevērīgi izturas pret cilvēku vajadzībām, bet nebiju domājusi, ka arī Vācijā tā varētu būt. Vienkārši nepārdomājot un neizvērtējot kā torti pārgriež uz pusēm un vienu gabalu izmet…”
“Pat ārste nespēja mani nomierināt un zvanīja savai meitai, lai viņa atbrauc un parunā ar mani angliski,” Vadima vēstuli lasa Rīgas vācu draudzes mācītājs Martins Grāls. “Es gribēju tikai prom, prom,” raksta Vadims. “Es biju pašos pamatos iznīcināts, man nebija nekā. Pat valodu es nezināju.”
Par savu pēdējo naudu viņš nopircis telefona karti, lai piezvanītu uz Vāciju un uzzinātu, kas noticis ar viņa ģimeni. “Viņam nebija nekādu iespēju saņemt sociālo palīdzību vai kontaktpersonu – viņš saņēma tikai noraidījumus. Tad viņš pieteicās uz Latvijas pilsonību un viņam tika darīts zināms, ka viņam vispār nav nekādu tiesību,” stāsta M. Grāls. (Pēc režisora Vendlera teiktā, nepilsoņa pase gan Vadimam esot piešķirta.)
“Viņš ir īsts vācietis”
“Mamma, dabū mani ārā no šejienes…” telefonsarunās lūdzies Vadims. Viņam nebijis naudas, māte uz Latviju sūtījusi paciņas. 2006. gadā Vadims “nelegāli” devies atpakaļ uz Hamburgu. Viņa ierašanās fiksēta ģimenes video arhīvos. “Vadims, protams, nedrīkstēja šeit ierasties, bet nebija jau vairs nekādu robežu un viņam tas izdevās,” filmā stāsta viens no viņa vācu draugiem.
Vēlāk Vadims “nelegāli” dodas arī uz Franciju, Šveici, Belģiju. Divdesmit gadu vecumā viņš ticis izraidīts arī no Šveices un atkal nosūtīts atpakaļ uz Latviju. Šeit viņš iekārtojies par strādnieku uzņēmumā “Vitrum”. “Viņš ir vācietis. Pēc sava rakstura viņš bija simtprocentīgs vācietis,” filmā stāsta uzņēmuma vadītājs Viktors Baskakovs. “Sākumā viņš slikti zināja krievu valodu, latviešu valodu nezināja vispār.” Pienākot krīzei, 2008. gadā viņš darbu zaudējis. 2009. gada beigās atkal devies uz Hamburgu. Ar katru reizi gan kļuvis arvien depresīvāks un apjukušāks, jo nezinājis, kas būs ar viņa nākotni.
“Es to vēl nezinu, kā, bet es palikšu Hamburgā,” teicis Vadims. Šo nodomu viņš izpildīja – uz visiem laikiem…
Filmu (vācu valodā) var noskatīties arī vietnē youtube.com.
{source}
<iframe width=”640″ height=”360″ src=”http://www.youtube.com/embed/DIigIO0Dbho” frameborder=”0″ allowfullscreen></iframe>
{/source}
Izraidīšana un readmisija Kāda ir procedūra gadījumos, kad kāda cita valsts izraida Latvijas valstspiederīgos uz Latviju? Vai izraidītai un Latvijā piespiedu kārtā nonākušai personai ir iespēja saņemt jelkādu palīdzību? Atbild Valsts robežsardzes pārstāve Jevgeņija Pozņaka: “Ārvalstis var veikt vai nu Latvijas valsts piederīgo izraidīšanu (piespiedu vai brīvprātīgo), vai readmisiju (atpakaļnodošanu uz savstarpējā līguma pamata) uz Latviju. Brīvprātīgās atgriešanas gadījumā Latvijas kompetentās iestādes (robežsardze) netiek informētas, bet gadījumā, ja tiek piemērota piespiedu izraidīšana, valsts, kura izraida Latvijas piederīgo, pati pieņem lēmumu informēt vai neinformēt Latviju (līdz šim nav bijis gadījumu, kad ārvalstis būtu informējušas par Latvijas pilsoņu izraidīšanu). Savukārt gadījumā, ja valsts pieņem lēmumu veikt Latvijas valsts piederīgo atpakaļatgriešanu uz Latviju, pamatojoties uz readmisijas (atpakaļuzņemšanas) līgumu, ārvalsts iestādes informē Latvijas iestādes par personas atpakaļnodošanu un saskaņo atpakaļnodošanas datumu. Latvijas valsts piederīgajam (pilsonim vai nepilsonim), kurš tiek atgriezts uz Latviju, ir iespēja vērsties pašvaldībā un saņemt sociālos pakalpojumus un sociālo palīdzību saskaņā ar Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likumu.”
UZZIŅA Kāda ir procedūra gadījumos, kad kāda cita valsts izraida Latvijas valstspiederīgos uz Latviju? Vai izraidītai un Latvijā piespiedu kārtā nonākušai personai ir iespēja saņemt jelkādu palīdzību? Atbild Valsts robežsardzes pārstāve Jevgeņija Pozņaka: “Ārvalstis var veikt vai nu Latvijas valsts piederīgo izraidīšanu (piespiedu vai brīvprātīgo), vai readmisiju (atpakaļnodošanu uz savstarpējā līguma pamata) uz Latviju. Brīvprātīgās atgriešanas gadījumā Latvijas kompetentās iestādes (robežsardze) netiek informētas, bet gadījumā, ja tiek piemērota piespiedu izraidīšana, valsts, kura izraida Latvijas piederīgo, pati pieņem lēmumu informēt vai neinformēt Latviju (līdz šim nav bijis gadījumu, kad ārvalstis būtu informējušas par Latvijas pilsoņu izraidīšanu). Savukārt gadījumā, ja valsts pieņem lēmumu veikt Latvijas valsts piederīgo atpakaļatgriešanu uz Latviju, pamatojoties uz readmisijas (atpakaļuzņemšanas) līgumu, ārvalsts iestādes informē Latvijas iestādes par personas atpakaļnodošanu un saskaņo atpakaļnodošanas datumu. Latvijas valsts piederīgajam (pilsonim vai nepilsonim), kurš tiek atgriezts uz Latviju, ir iespēja vērsties pašvaldībā un saņemt sociālos pakalpojumus un sociālo palīdzību saskaņā ar Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likumu.”
|
Filmas režisors: Filmu veidojām par Vadimu, nevis viņa vecākiem
Filmas režisors Hauke Vendlers intervijai ar mani piekrīt labprāt, taču nevēlas iedziļināties iemeslos, kādēļ Vadima vecāki deviņdesmito gadu sākumā pameta Latviju un vai viss, ko viņi apgalvo filmā, patiesi ir taisnība. “Mūsu filmu sauc “Vadims”, nevis “Vadima vecāki”, viņš vairākkārt atkārto. Pat ja Vadima vecāki būtu pieļāvuši kādas kļūdas, viņu dēls nav pelnījis par tām ciest, uzsver režisors.
Vendlers apzinās, ka tad, ja izrādītu savu filmu Latvijā, tā diez vai izraisītu vispārēju sajūsmu. Varbūt pat otrādi – tā izraisītu sašutumu par to, kādā gaismā tajā parādīta Latvija. Jau filmēšanas darbos Latvijā neesot gājis viegli. Ne kolēģi no Latvijas, kas palīdzējuši filmas tapšanā, ne darbinieki bezpajumtnieku patversmē, kurā pēc ierašanās Latvijā kādu laiku uzturējies Vadims, nav bijuši viegli pierunājami uz sadarbību: “Daudzi sākumā bija ļoti skeptiski un sacīja: ak tā, jūsu filmā Latvija tiek rādīta sliktā gaismā, mēs nepavisam neesam droši, vai vēlamies tur piedalīties.” Tomēr vēlāk šie paši cilvēki pārdomājuši un piekrituši iesaistīties: “Filmas ideja viņus pārliecināja, ka stāsts nav ne par Latviju, ne Vāciju, ne nepilsoņiem, bet gan par jaunieti. Par jaunu cilvēku, kurš ar savu likteni pārstāv desmitiem tūkstošu Vācijā dzīvojošo politiskā patvēruma meklētāju.”
Četrdesmit piecus gadus vecais režisors studējis politiku un vēsturi, divpadsmit gadu nostrādājis telekanālā NDR, bet pirms sešiem gadiem kopā ar kolēģi Karstenu Rau nodibinājis pats savu filmu studiju “PIER 53”. H. Vendlers saņēmis vairākus apbalvojumus, ticis nominēts arī prestižajai Ādolfa Grimma balvai. Pozitīvu kritikas novērtējumu izpelnījusies arī filma par Vadimu. Tā tiek slavēta par sāpīgas tēmas – attieksmes pret imigrantiem un patvēruma meklētajiem – aktualizēšanu, kā arī meistarīgo darbu. Tomēr “beigās mūsu valsts un pārvaldes aparāts nepārprotami tiek vainots necilvēcībā”, raksta laikraksts “Frankfurter Allgemeine Zeitung”.
Skeptiskāki gan ir daži komentētāji internetā, kuri, izlasījuši slavinošās recenzijas, vaicā: “Vai tiešām no bijušās Padomju Savienības bija vajadzība bēgt? Un kāpēc šie cilvēki bēga tieši uz Vāciju, nevis, piemēram, uz Krieviju?” H. Vendlers šo tēmu iztirzāt nevēlas: “Mums visbūtiskākais bija aplūkot šā jaunā cilvēka, šā bērna [Vadima] situāciju, nevis izvērtēt vecāku lēmumus.” Vadima tēvs bija milicis un līdz ar varas maiņu zaudējis darbu: “Un viņš jutās – vai tas tā bija vai ne, to mēs itin nemaz negribam iztiesāt – politiski vajāts.” Vendlers neizslēdz, ka Vadima vecākus, pieņemot lēmumu par emigrāciju deviņdesmito gadu sākumā, varētu būt vadījusi arī vēlme pēc ekonomiski labklājīgākas dzīves. Taču ģimenes ekonomiskās situācijas pasliktināšanās bijusi tiešas sekas tēva darba zaudējumam, viņš uzsver.
Vai autori ir centušies pārbaudīt, piemēram, Vadima mātes apgalvoto, ka tolaik “policijā drīkstēja strādāt tikai latvieši”? “Mūsu filmas nosaukums nav “Vadima vecāki”. Nosaukums ir “Vadims”,” atkārto Vendlers. “Un svarīgākais mums bija jautājums: kas notiek ar politiskā patvēruma meklētāju bērniem Vācijā?
Mēs veidojām filmu vācu publikai par cilvēkiem, kas šeit, šajā zemē, dzīvo, izaug un kuri jau ilgus gadus šeit ir iesakņojušies. Motīvi, kādēļ Vadima vecāki pametuši Latviju, man nav jāvērtē, mani interesē bērnu un jauniešu situācija.”
Iedziļināties latviešu–krievu attiecībās deviņdesmito gadu sākumā, lai pārliecinātos, kuram ir vai nav taisnība, režisori nav varējuši arī “dramaturģisku iemeslu” dēļ – tas izjauktu filmas sižeta līniju: “Tam mums vajadzētu veidot citu filmu ar citu satura virzienu.”
To uzsvērt Vendleram nākoties ne pirmo reizi. Laiku pa laikam pēc seansiem kino festivālos ar pārmetumiem nākot klajā ar saturu neapmierināti skatītāji. Viena no nelāgākajām sarunām izvērtusies kādā festivālā Kanādā, kur filmu noskatījies arī kāds trimdas latvietis. Viņš uzbrucis autoriem: “Jūs aizstāvat padomju militāristus, kuri apspieda latviešu brīvības cīnītājus!” Tāda veida pārmetumi Vendleram liekot sastingt. Autoru nolūks esot bijis aplūkot gadījumu, kurā acīmredzami aizskartas būtiskas cilvēktiesības. “Un tas, ar ko savā profesijā Latvijā ir nodarbojies Vadima tēvs un kādas darbības viņš, iespējams, ir vai nav veicis, nevar būt kritērijs, pēc kura novērtēt šā jaunieša situāciju,” uzsver autors. Tas, kurš šādā veidā uzlūko šo tēmu, “tas, man jāteic pilnīgi godīgi un atklāti, vēl nav sapratis pamatus, uz kādiem veidojas humāna sabiedrība”.
Vadima vecāki un viņu jaunākais dēls (kurš filmā piedalīties nav vēlējies) joprojām dzīvo Hamburgā. Viņu pašreizējais statuss – bezvalstnieki. Viņu izraidīšanu no Vācijas tiesa liegusi Sergeja un Viktorijas psihisko slimību dēļ – viņiem nepieciešama pastāvīga psihiatriskā aprūpe, kādu Latvijā nodrošināt nebūtu iespējams.
No filmas netop arī skaidrs, kā gan praktiski iespējams izraidīt personu no vienas Šengenas zonas (Vācijas) valsts uz otru (Latviju) un neļaut viņiem atgriezties, ja nepastāv robežkontrole un jebkurš, kurš atrodas Vācijā vai Latvijā, var brīvi pārvietoties no vienas valsts uz otru? Vai šāda rīcība nav bezjēdzīga? “Tas izklausās mazliet muļķīgi, taču tā ir vācu birokrātija,” skaidro Vendlers. Proti, vācu ierēdņi vienkārši īstenojuši vecu lēmumu – viņus šajā gadījumā absolūti nav interesējis, ka situācija ir mainījusies. “Ģimenes patvēruma lūgums tika noraidīts 1995. gadā. No šā brīža Vācijas varas iestādēm ir pilnībā nesvarīgi, kas notiek tālāk – vai Latvija 2004. gadā pievienojas ES vai ne. No svara tām ir vienīgi tas, ka ģimene bija lūgusi patvērumu un lūgums noraidīts. Tātad viņiem ir jātiek izraidītiem no valsts.”
Vendlers gan neizslēdz – situācija, iespējams, būtu risinājusies citādi, ja ģimene deviņdesmito gadu sākumā būtu pieņēmusi Latvijas nepilsoņu statusu. Tolaik, meklējot pēc patvēruma lūdzēju valstspiederības, ticis taujāts arī Kazahstānā (šajā zemē dzimis Vadima tēvs) un Azerbaidžānā (mātes dzimtene). Abās valstīs saņemts atteikums – jo ģimene neesot šo valstu pilsoņi. Latvijas nepilsoņu pases bijuši vienīgie dokumenti, kādus ģimenei piedāvāts saņemt. “Taču viņi, protams, negribēja ar nepilsoņu pasēm dzīvot Latvijā, bet gan palikt Vācijā,” stāsta Vendlers. Latvijas nepilsoņa statusā viņu piederības valsts kļūtu pārāk skaidra un, visticamāk, tad vairs nebūtu šķēršļu tūlītējai izraidīšanai.
***
Gan Ārlietu Ministrija, gan Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde konkrēto gadījumu “Latvijas Avīzei” komentēt atteicās.
