“Ja nebūtu teātra, es simts procenti dzīvē būtu aizgājis pa pieskari!” Saruna ar aktieri Lauri Dzelzīti 23
Aija Kaukule, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Reiz dzīvoja trīs draugi, kas nicināja dzīvi, līdz vienā skaistā dienā viņi satika meiteni, kuru visi trīs iemīlēja. Un pēc tam iemīlēja arī dzīvi,” tā režisors Regnārs Vaivars piesaka savu jauno iestudējumu “Trīs draugi”, kas tapis pēc Ēriha Marijas Remarka tāda paša nosaukuma romāna motīviem un ir viens no iestudējumiem, ar ko Dailes teātris atgriežas pie skatītājiem.
Galvenajā, Roberta Lokampa lomā – viens no spilgtākajiem Dailes teātra aktieriem – Lauris Dzelzītis. Pirmā izrāde – pirmdien, 21. jūnijā.
Lauris Dzelzītis ir aktieris, kurš uz skatuves nevis spēlē, bet, šķiet, dzīvo. Nav svarīgi, galvenās vai cita plāna lomas, komēdija vai drāma – viņš prot būt pamanāms ikvienā.
“Svarīgākais ir patiesīgums,” saka aktieris, un arī to viņš domā gan par teātri, gan dzīvi. Sarunā par abiem – teātri un dzīvi, un to, cik daudz aktierī pašā no Remarka skarbajiem varoņiem, kurus tomēr var caursist, šoreiz – ar mīlestību.
Tā kā teātris ilgāku laiku bijis skatītājiem slēgts, pastāsti, kas tavā repertuārā ir šobrīd.
L. Dzelzītis: Dažas līdzšinējās izrādes – “Lauva ziemā”, “Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu”, “Testosterons”, un ir arī jaunās “Degunradži” un “Smiļģis”, kur esmu viens no Smiļģiem. Tagad – “Trīs draugi”.
Šīs vēl nav gluži pirmizrādes, drīzāk – izrādes ar publiku, pirmizrāde – septembrī. Tā vispār būtu ļoti laba prakse, pirms pirmizrādes vienu, otru reizi paspēlēt izrādi publikai, lai tā iespēlējas, nostājas.
Teātris ir dzīva māksla, un skatītāju reakcijas lielā mērā ir neparedzamas, īpaši komēdijā. Jā, varbūt ir skaidrs, ka par pakrišanu uz banāna mizas smiesies, bet ir specifiskāki joki, kad zālē var būt arī klusums.
Tas gan būtu ideālajā teātra pasaulē…
Kāpēc? Šis pandēmijas laiks parādīja, ka nav nekur jāskrien. Var visu nolikt mierā. Citādi ir bijis tāds bezjēdzīgs amoka skrējiens uz priekšu. Slow down! Mēs dzīvojam. Spēlējam, kad darbs ir gatavs.
Nedēļa turp vai šurp, kāda tam nozīme. Neviens taču neuztraucas, ka Kristus piedzima Ziemassvētkos, bet laika atskaite sākas no 1. janvāra – vesela nedēļa pazūd, bet kuru tas uztrauc.
Tu balsoji par jauno Dailes teātra vadību. Vai jūti pārmaiņas?
Iepriekš jutu, ka īsti neizprotu teātra virzību, bet šo, jauno, saprotu labāk. Man nav nekādu personīgo ambīciju, neesmu ne karjerists, ne izteikts mākslinieks.
Man svarīgs ir patiesīgums – ja es to nejūtu, tad nevaru ticēt šim teātrim. Jā, pārmaiņas bieži ir sāpīgas.
Teātris pārāk ilgi stagnēja – gan saturs, gan ēka. Iepriekš ar aktieru emocionālajiem resursiem nereti tika lāpītas teātra tehniskās uzturēšanas problēmas.
Tagad teātris tiek ergonomizēts – mēs ar tevi tagad runājam orķestra telpās, paralēli pārbūvē Mazo zāli… Ir labi, ka kāds to spēj realizēt.
Kas ar tevi notika laikā, kamēr teātris izrādes skatītājiem nerādīja?
Visu šo laiku spēlējām, taisījām produkciju, lai pēc tam ir ko rādīt. Tagad ir mazliet jāiespringst un jāmauc. Nofilmējos kā Ļeņins Dāvja Sīmaņa filmā “Gads pirms kara”.
Pats filmu gan neesmu redzējis, nevaru izturēt skatīties uz sevi. Laba pieredze bija, filmējoties seriālā par Emīliju Benjamiņu (“Emīlija. Preses karaliene”), kur esmu viņas galvenais redaktors Jānis Kārkliņš.
Tāpat arī Lailas Pakalniņas filmā “Spogulī” – filmā, kurā apprecējos un biju Sniegbaltītes tēvs, man bija lieliska saspēle ar ļauno pamāti, baleta prīmu Elzu Leimani.
Bija, protams, arī brīdis, kad visa Latvija nevarēja neko darīt, bet tad braucu strādāt laukos, Alojā. Iesāku būvēt darbnīcu. Kā kurmis esmu savācis visādus derīgus “loriņus”, vajag vietu, kur nolikt dārza traktorīti, darbarīkus, vectēva galdnieka darbagaldu.
Tāpat kā sievietei vajag virtuvi, džekiem vajag garāžu, man vajag, lai visi instrumenti ir kārtīgi sarindoti savā vietā.
Tu tikko apgāzi mītu par nepraktisko mākslinieku.
Nekad dzīvē neesmu bijis mākslinieks šādā izpratnē. Atceros, apbraukājām Latviju ar monoizrādi (“Līgavainis”) un kopā ar Antru Rijnieci iegājām veikalā, un pēkšņi viņa tā vēro mani un saka – “tu vispār neizskaties pēc aktiera!”.
Bet Alojā – tur man būs čomu pansionāts. Citādi tu gadiem rosies, dari kaut ko un brīžiem nesaproti – kam tas viss man vienam? Tāda neliela bezjēdzības sajūta.
Ja tu kaut ko dari, tad perspektīvā. Šobrīd man ir sajūta, ka tagad man šī nākotne ir pienākusi, un liekas, ka mans trauks kaut kā nav piepildījies.
Negribu tev piekrist, ka tev kā aktierim trauks nepildītos, – no pašpuikām ar Kurta Kobeina siržu lauzēja ārieni esi kļuvis par spilgtu raksturlomu aktieri, un tas vēl šķiet tikai sākums.
Par to trauku es vairāk domāju cilvēciskā ziņā. Bet, ja pieņemam, ka darbs ir dzīve – to uzskatu vācieši mums iestādīja – tad, protams, ir piepildījums. Laikam jau tā ideja par darbu kā pamatu mums visiem ir kultūras sastāvdaļa.
Atcēla dzimtbūšanu, it kā iedeva cilvēkam putna brīvību – bet lai sevi uzturētu, izrādās, ir jāstrādā. Taču mēs turpinām sevi mānīt. Visu dzīvi. Piemēram – “trauki plīst uz laimi”, lai nebūtu jābēdājas.
Cilvēks visu dzīvi aizstāv savas izvēles – auto, ar ko brauc, sievas matu krāsu – “blondīnes foršākās”. Aktieri aizstāv teātri, kurā spēlē, sakot – labāk Dailē, nevis Nacionālajā.
Cenšos tā nedarīt un skatīties objektīvi – nevis ticēt kaut kam, bet izvērtēt un lieki netaisīt kaut kādas pozitīvisma kampaņas vai pretēji. Ja ir slikti, tad slikti, labi – tad labi.
Tev maijā bija 43. dzimšanas diena. Aktieris ar gadiem, nospēlētajām lomām kļūstot nobriedušāks. Jūti, ka tā ir ar tevi?
Mana dzīves forma un notikumi nav klasiski – parasti 20 gados apprecas, tad ir bērni un tad otrais posms, kurā no jauna domā, ko iesākt. Man šī pirmā posma nav bijis. Un tas ir loģiski – ar tādu raksturu kā man! Bet tie pašpuikas jau ir bijuši tikai daži.
Tagad vairāk ir raksturlomas, un man tas patīk. Emocionāli trauslais Billijs “Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu”, mana mīļā loma Vandālis “Izraidītajos” – puisis, kurš gatavs atnākt un visu “nonest”. Vai Borkins “Ivanovā”, kurš manīgi bīda štelles. Tās ir lomas, kad, jau lasot eksemplāru, tu noķer sevi pie domas – ir!
Esmu cilvēks, kurš negrib darīt kaut kādas darbības, neizprotot savas kustības jēgu, – negribu kustēties pa tukšo. Vismaz vajadzīgs “čuiņiks” jeb intuīcija, ka būs! Tad tu vari mesties nezināmajā. Man tas nav viegli – par spīti tam, ka esmu izvēlējies būt aktieris, esmu diezgan konservatīvs. Tāpēc skatuve man rauj nost jumtu.
Vienmēr ļoti noticu tam, kas tur notiek. Katra izrāde man ir divu stundu intensīva dzīve, kurā beidzot zinu, ko darīt – atšķirībā no dzīves ārpus teātra, kur esmu diezgan bezpalīdzīgs. Ja nebūtu teātra, es simts procenti dzīvē būtu aizgājis pa pieskari.
Remarka “Trīs draugi” – stāsts par pēckara laika dzīves pabērniem, Roberts ir skeptiķis, kuru pārsteidz neiespējama mīlestība. To vispār uzskata par jaunības maksimālisma laika literatūru.
Remarka periods man bija Cēsu arodskolā, ap 1993. un 1994. gadu. Atceros, ka nevarēju piespiest sevi izlasīt “Trīs draugu” beigas – Pata, Roberts, nāve – tas bija emocionāls trieciens.
Biju “kojās”, noliku grāmatu, gāju uzpīpēt, puikas prasa – kas tev, bet es atgaiņājos – nekas, nekas… Un, re, uz skatuves tagad esmu tas Roberts un tās emocionālās pēdas, kas manī ir kopš skolas laikiem, nu varu realizēt caur sevi kā medijs uz Dailes teātra lielās skatuves.
Zini, tas nemaz nav slikti. Protams, es esmu mainījies kopš tā laika.
Nelaist cilvēku tuvāk, kā var aizsniegt ar roku – es pārfrāzēju Remarku. Tas ir par tevi?
“Nelaist sev klāt, jo, ko pielaiž klāt, to gribas paturēt un paturēt nevar neko” – redzi, esmu līdz ausīm Remarkā. Esmu sapratis, ka tieši tā arī eju pa dzīvi. Citreiz, jau lasot eksemplāru, ir biedējoši saredzēt līdzības ar sevi pašu.
Un, protams, lomai pasmeļos no savas dzīves. Tā man bijusi pietiekami krāsaina, gradācijās no augšas līdz lejai.
Kas Remarka romānā uzrunā mūsdienu kontekstā? Arī tagad ir juku laiks – tāpat kā Remarka aprakstītajā Berlīnē pēc Pirmā pasaules kara. Tomēr – kādi ir Regnāra Vaivara akcenti?
Pirmkārt, tā ir Regnāra interpretācija pēc grāmatas motīviem – variācija par tēmu ar citiem akcentiem. Es izrādi uztveru ļoti privāti, un aktierim zināt nozīmē just. Man gribētos parādīt, ka arī tādus skarbus cilvēkus kā Robertu var caursist.
Lai arī tā ir galvenā loma, taču klasiskā izpratnē viņš ir pilnīgs nevaronis. Varbūt pats bieži tā esmu juties, būdams izteikts sociopāts. Cilvēks, kurš nevēlas traucēt ar sevi citus. Tu redzi, ka neiederies sabiedrībā, un negribi apgrūtināt.
Neesmu vēl dzīvei jēgu noķēris, un visu laiku manī ir kaut kādas skumjas par lietām – piemēram, par netaisnību, ka dzīve tevi jau pirms dzimšanas noliek uz noteikta ceļa.
Cilvēks ir apstākļu predestinēts, piemēram, ja arābs, musulmaņu džihādists, būtu piedzimis tepat, Alūksnē, viņš visdrīzāk būtu katolis…
Gatavojoties lomai, tu mēdzot kārtīgi izpētīt visus “par” un “ap”, pat izlasīt darba autora biogrāfiju. Šoreiz atradi vajadzīgo atslēgu?
Ja man piedāvātu izvēlēties kādu superspēju, tad es izvēlētos spēju saprast visu. Man jāzina, kurā laikā dzīvojis autors, kurā – rakstījis, kas tad ir noticis pasaulē, kas – viņa privātajā dzīvē.
Blaumanim Indrānu Ievas prototips ir sieviete, kura viņu pameta, un aiz dusmām viņš ielika viņu kā tēlu darbā. Autors taču meklē iedvesmu savā dzīvē. Remarks visos tēlos ir ielicis pats sevi, savu attieksmi pret dzīvi, pret cilvēkiem, ko tolaik diktēja laiks, kad cilvēki bija apstākļu upuri.
“Cigaretes ir labākas nekā draugi. Draugi var pievilt, bet no cigaretēm vienmēr sagaidīsi to, ko sagaidi.” Romāns ir viens vienīgs citātu krājums…
Bet stāsts ir par mīlestību – vienīgo leģitīmo cilvēka neprāta formu.
Jā, tas ir galvenais. Man tā ir mīkla – kā divi cilvēki sanāk kopā un tā… dzīvo kā pāris. Un tad sākas rituāli, klišejiskas fotogrāfijas, rociņas, bērni – līdzko tas notiek, tur vairs nav viņu.
Bet man gribas patiesības stīgu. Iemīlēšanās – to es saprotu. Tu iemīlies cilvēkos, kuri tev dod to, pēc kā tu ilgojies.
Atzīstos, biju pārsteigta, ka tu, attiecību skeptiķis būdams, pēkšņi meklē līgavu televīzijas šovā kā “iekārojamākais vecpuisis”.
Zem tā formulējuma neesmu parakstījies. Vairākus gadus iepriekš dzīvoju viens kā pirksts, laukos, kā dūņās noracies. Un tad tu izlien ārā un domā, kāpēc man nevarētu būt tāda veida atvaļinājums pēc sezonas beigām?
Kāpēc es nevarētu dot iespēju cilvēkiem ar interesi pasekot līdzi notikumiem, izpausties komentāros, jo te katram jau tagad ir viedoklis. Apslāpētas emocijas var novest līdz onkoloģijai – ja tā uz to skatās, varbūt daudziem paglābju veselību.
Pret viedokļiem un komentāriem gan esmu imūns. Reizēm esmu kā no citas planētas.
