Skats uz ziemeļiem Riga IFF programmā 0
Rīgas Starptautiskā kinofestivāla (“Riga IFF”) programmā “Nordic Highlights” šogad ir 13 filmas, un tajās gan atklājas vēsture, gan uzšķērstas mūsdienas, varoņi mīl un kļūst pieauguši, un sabiedrības portretā iezīmējas arvien jauni vaibsti, kas atbilstīgi skaudrajai realitātei.
Kvalitātes garants
Daudzu iemeslu dēļ uz ziemeļiem no Latvijas tapušais kino ir ar dziļām saknēm un ļoti bieži – garantētu kvalitātes zīmi, ko nodrošina arī audiovizuālā vēsture. Ģēniju un personību ar pasaules vārdu Skandināvijas kinematogrāfā ir diezgan: viens no viņiem – Ingmars Bergmans – šogad svinētu simto jubileju, un par godu tam “Riga IFF” sarūpējis retrospekciju, kurā iekļautas trīs meistara uzņemtās filmas un viena dokumentālā par režisora dzīvi Fores salā, ko viņš tik ļoti sargāja no svešām acīm.
Protams, ne tikai bergmanisks noskaņojums atstājis savas pēdas vairāku paaudžu kino uztverē, tāpat būtu negodīgi pret katru no “Nordic Hightlights” programmas darbu autoriem attiekties vien kā pret kāda cita režisora stila mantinieku. Šajā programmā ir gan tradicionāli veidots kino, gan pārsteigumi, ir pieaugšanas stāsti, raupjš humors un pat sarkasms, kas izlauzies no pārticības un alkst īstenuma.
Bērnu sapņi
Islandietes Gudrūnas Ragnarsdoutiras “Vasaras bērni” nodevīgi atklāj režisores iepriekšējo pieredzi – viņa veidojusi īsfilmas un dokumentālo kino –, taču ar debiju pilnmetrāžā viņa gan aizceļo laikā uz pagājušā gadsimta sešdesmitajiem gadiem, gan ievij savā stāstā maģiskā reālisma notis. Divi bērni – māsa un brālis – vasarā tiek aizsūtīti uz attālu nostūri, kur tādi paši nelaimes putniņi, nejaukās direktores uzpasēti, gaida brīdi, kad pēc viņiem ieradīsies vecāki vai kādi, kuri vēlas par tādiem kļūt. Neiejūtīgā attieksme, kas lauž mazās sirsniņas, atklāj arī bērnu audzināšanas metodes salīdzinoši nemaz ne tik senā pagātnē, kad, piemēram, nošķiršana no pārējiem uz vairākām stundām nešķita nekas barbarisks.
Ne tik skarbi klājas filmas “Gulbis” (režisore Āsa Helga Hjerleivsdoutira) galvenajai varonei Soulai. Deviņus gadus vecais meitēns vairāk laika pavada fantāziju pasaulē, ne realitātē, tāpēc vecāki viņu aizsūta uz laukiem cerībā, ka svaigais gaiss un lauku darbi izvēdinās viņas prātu. Taču sapņošanai pateicīgā vide un ģimene, kas slēpj daudzus noslēpumus, ir vairāk, nekā Soula varētu vēlēties, un Gudbergura Bergsona romāna ekranizācija atklāj cilvēciskās vājības, ko īstenot palīdzējuši arī Igaunijas līdzproducenti.
Pusaudžu ķibeles un traģēdijas
Sakarisa Stourā drāma “Piejūras sapņi” uzņemta Fēru salās, un tajā sava vecuma problēmas izdzīvo divas meitenes. Estere beidzot sadumpojas pret savu tik dievbijīgo vecāku vērtībām, savukārt Ragna jau atkal ir spiesta apzināties, ka viņas māte nekad neatbrīvosies no alkoholisma atkarības. Abu meiteņu draudzība dod viņām iespēju izdzīvot dažādas nākotnes vīzijas, kā arī piedzīvot pirmo skūpstu, alkohola glāzi, mīlestību, vilšanos…
Jensa Asura debijā – pilnmetrāžas aktierfilmā “Kraukļi” – arī viena no tēmām ir pieaugšana, kā arī bērnu/vecāku konflikti. Lielajam ekrānam adaptējot Augusta Strindberga vārdā nosauktās Zviedrijas literārās balvas ieguvēja Tomasa Bannerheda romānu “Kraukļi”, pagājušā gadsimta septiņdesmito gadu Zviedrijā viens no šā brīža slavenākajiem zviedru kino un teātra aktieriem Reine Brinolfsons iemests dzirnavās starp idealizētu pagātni, sūru tagadni un nenojaušamu nākotni. Kad viņa varoņa dēls pusaudzis atklāj, ka labprātāk dotos plašajā pasaulē, nevis turpinātu dzimtas vīriešu iesākto un sevi uz mūžiem piesietu dzīvei fermā, saspīlējums nav noslēpjams.
Viens no šaušalīgākajiem kino piedzīvojumiem programmā ir filma “Ūteija, 22. jūlijs”, kas rekonstruē baiso 2011. gadā notikušo slaktiņu šajā Norvēģijas salā. Ērika Popes filmas scenārijs veidots, apkopojot traģēdijas aculiecinieku pieredzēto, un, kaut arī galvenā varone ir fiktīvs tēls, ir grūti norobežoties no viņas izmisīgajiem centieniem atrast māsu, kura – tāpat kā tik daudzi citi Darba partijas jauniešu nometnes iemītnieki – var kļūt par upuri svešiniekam, kurš nezin no kurienes ieradies salā un atklājis uguni.
Mitoloģija un manipulēšana
Senas leģendas un ironija apvienotas Irānā dzimušā, Dānijā dzīvojošā režisora Ali Abasi alegorijā “Kur satiekas pasaules”. Tīnas neparastais talants ir oža, kas viņai ļauj sajust ļaunumu. Kāda tikšanās viņai atver acis uz pasauli, kas līdz šim bijusi slēgta, un tikai Tīnas varā ir izlemt, kā tālāk rīkoties. Ziemeļvalstu mitoloģija, kas nav ne glancēta, ne “mīksta un pūkaina”, apzināti izmantota neiecietības un homofobijas atklāšanai, savukārt šausmu kino elementi izgaismo mūsdienu sabiedrības skeletus šajā Kannu kino festivāla prestižās “Un Certain Regard Award” balvas ieguvējfilmas kadros.
Pavisam citādas šausmas – nekaunīga manipulēšana ar pretējo dzimumu – apskatītas dāņu komēdijā “Šausmīga sieviete”, ko uzņēmis Kristians Tafdrups. Jau drīz pēc iepazīšanās ar Mariju Rasmuss attopas, ka viņa iepriekšējai dzīvei pārvilkta strīpa: viņš ne vien zaudē savus draugus, bet arī māju sajūtu un brīvo laiku, kļūdams par marioneti mīļotās rokās. Taču, kaut arī apzinājies, ka manipulācijas ar asarām un promiešanu ir vien bērnišķīgs mēģinājums pievērst uzmanību, viņš nespēj stāties pretī Marijas smaidam un ķermeņa piedāvātajai baudai – nav nekāds brīnums, ka scenārijs norakstīts no dzīves.
Kaimiņi un ziloņi
Realitāte iedvesmojusi arī Havsteinu Gunnaru Sigurdsonu, kura melnā komēdija “Koka paēnā” atklāj islandiešu skatījumu uz kaimiņu attiecībām. Stāstā vijot vairākas līnijas, no kurām nevienā nav sagaidāms “happy end”, režisors ironizē par suburbiju šķietamo pārlaimību, un šī Venēcijā godalgotā lente ir kārtējais atgādinājums, kā no mušas uzpūst ziloni un kas ar to notiek.
“Nordic Highligts” programmā iekļauta arī drāma “Ziemasbrāļi”, kuras kinematogrāfiskās kvalitātes debitantam Hlinuram Palmarsonam sagādājušas pulka balvu, kā arī Kaspera Rūnes Larsena “Dānija” un “Mantotais īpašums” (režisori Aksels Pētešens, Monss Monsons). Arī – Jūrunnas Miklebustas Sīvešenas “Kokcirtējs” par četrdesmitgadnieku Annešu, kurš nolēmis atteikties no dzīves pilsētā.
