“Neatkarības laika teātris” – grāmata par teātra vēsturi trīsdesmit gadu perspektīvā 0
Vita Krauja, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Neatkarības laika teātris” – ar šādu nosaukumu iznācis Edītes Tišheizeres, Ievas Rodiņas, Ditas Jonītes un Laumas Mellēnas-Bartkevičas apjomīgs un ilustrēts pētījums par Latvijas teātra parādībām un personībām gadsimtu mijā un 21. gadsimtā.
Tā ir grāmata par teātra vēsturi trīsdesmit gadu perspektīvā. Bet konkrētu iestudējumu spilgtais, tēlainais un reizē precīzais raksturojums rada sajūtu, ka tie redzēti tikai vakar. Ko vērienīgā grāmata atklāj un uz kādām pārdomām vedina? Par to saruna ar projekta vadītāju, teātra zinātnieci EDĪTI TIŠHEIZERI.
Uz grāmatas vāka aktrise Guna Zariņa piegulošā spīdīgā, zeltainā tērpā sniedz precīzāko impulsu par grāmatas saturu. Spilgtu un emocionālu kā pats teātris. Gribas atcerēties, no kuras izrādes smelts grāmatas vākam?
E. Tišheizere: Patiesībā tajā brīdī, kad skatuves gaismu piedzīvoja “Uguns un nakts”, es pēkšņi ieraudzīju grāmatas vāku un sapratu, ko uz tā vēlos redzēt. Un laimīgā kārtā Kristapam Kalnam arī bija šīs mizanscēnas fotogrāfija ar Gunas Spīdolu kā zelta ābeli – mūsu ideālu augstumu izrādes izpratnē – un Lāčplēsi, rāpojošo, diezgan piezemēto ikdienu.
Man šis kontrasts bija ļoti svarīgs, tas tik ļoti saskanēja ar grāmatas koncepciju. Vēstījumam par neatkarības laiku teātri nevarēju iedomāties neko precīzāku, kas izteiktu šo laiku. Bet galvenais, ka ideālu augstums saglabājies.
Teātra vēsture rakstīta visos laikos, un arī šī grāmata ir tās turpinājums. Taču šoreiz vēlējāmies parādīt teātra vēsturi no mazliet citas puses. Jo aizvien vairāk teātris nav “māja”, bet teātris ir cilvēks. Piemēram, Vladislavs Nastavševs ir “teātris” pilnīgi neatkarīgi no tā, kur šis režisors strādā, tāpat Elmārs Seņkovs…
… Vai Alvis Hermanis.
… jā, neatkarīgi no tā, vai viņš iestudē Rīgā vai Cīrihē, Maskavā vai arī Parīzē. Tāpēc centāmies vairāk koncentrēties uz “cilvēkteātriem”.
Un vienlaikus arī mazliet paskaidrot to zinātnisko pieeju, kāda ir latviešu kritikai un latviešu teātra zinātnei. Jo cilvēkiem no malas visi tie jēdzieni, ar ko mēs mētājamies, kā, piemēram, postdramatiskais teātris, postmodernais teātris, psiholoģiskais teātris, var likties ļoti sarežģīti, tāda teātra kritiķu “putnu valoda”, kurā viņi sazinās.
No malas var šķist, ka mēs tikai vidžinām. Tāpēc mēģinājām paskaidrot, ko katrs no šiem jēdzieniem sevī satur un kā mainās cauri laikiem.
Kā, piemēram, psiholoģisko teātri ir izpratis un paudis Oļģerts Kroders un Māra Ķimele, un Fēlikss Deičs un ļoti daudzi viņu laikabiedri, kā pie tā atkal nonākuši arī mūsu “dumpinieki”.
Bet – atgriežoties pie tā, ko vēlējāmies grāmatā parādīt, ko rakstot pēkšņi atklāju pati: cik ārkārtīgi tālu esam tikuši, cik liels solis uz priekšu aizvadītajos trīsdesmit gados ir sperts!
Sākumā bija doma, ka grāmata jāsāk ar 2006. gadu, jo ar to beidzās iepriekšējā Latvijas teātra vēstures grāmata, un nu būtu jāraksta turpinājums par nākamo gadu desmitu. Bet rakstot pamazām radās sajūta, ka jāmet tilts arī uz iepriekšējiem notikumiem un jātver viss neatkarības laiku teātris kā vienots veselums, kas radies liela lūzuma rezultātā.
Par spīti dažādiem triecieniem un ekonomiskajām grūtībām teātrī ir noticis gluži vai neaptveramais un izdarītais ir ārkārtīgi vērtīgs. Kaut kādā mērā tas man ir mierinājums arī šobrīd. Jo grūti laiki vienmēr reizē ir iespēja spēku sakopošanai.
Uz tādu māksliniecisku uzrāvienu, sprādzienu pēc šī pandēmijas laika es ļoti ceru arī šobrīd. Daudz kas varētu mainīties.
No vienas puses, teātris, iesprostots tikai ekrānā, protams, kļuvis par “neīstu”, distancētu mākslu. Bet, no otras puses, tas ir teātris ar neierobežotu auditoriju. Teātris, kas var sasniegt tos, kam nav naudas, iespēju, laika, lai uz teātri atbrauktu. Tā ir ļoti liela mākslas demokratizācijas iespēja.
Un vajadzētu no tā mācīties, paņemt racionālo graudu un mēģināt savienot ar dzīvo teātri. Domāju, nākotnē tomēr daudz kas mainīsies. Turklāt mēs nezinām, cik ilgi vilksies šis dīvainais laiks.
Runājot par personībām, diez vai Opera būtu tāda, kāda tā ir šobrīd, ja nebijis Andreja Žagara, diez vai Nacionālais teātris piedzīvotu tādu uzplaukumu bez Ojāra Rubeņa…
Laiks, protams, diktē, bet ne visu. Jo personības atļaušanās, ideāli un vīzija nozīmē ārkārtīgi daudz. Pirms Andreju Žagaru nozīmēja par Operas māksliniecisko vadītāju, tajā gadā vien pirms viņa šajā amatā bija vairāki cilvēki. Bet Andrejs Žagars Operu veiksmīgi virzīja uz priekšu septiņpadsmit gadus.
Daudz kas atkarīgs no teātra vadītāja vīzijas. To var teikt arī par Nacionālo teātri, Jauno Rīgas teātri. Man liels prieks par Daugavpils teātri, kas savulaik tika atjaunots ar politisku mērķi ieviest latvietību Daugavpilī, un sākumā tur nebija ne vajadzīgs, ne aicināts, ne pieprasīts.
Pagāja ilgs laiks, kamēr tika pieradināta pilsēta un kamēr atradās Oļegs Šapošņikovs, kuram bija redzējums par teātri “ar akcentu”. Šapošņikovs saplūdinājis abas trupas, visi spēlē gan latviski, gan krieviski, gan latgaliski. Ja nu vispār ticu integrācijai, tad šajā līmenī, kur tiešām tiek mēģināts radīt kopēju kultūras telpu.
Grāmatas pirmajā daļā ir runa par katra teātra problēmām vai sapni un ceļu pie tā, sasniegto vai nesasniegto. Savukārt otrajā daļā, kur skaram personības un parādības, runājam par stiliem, virzieniem, skolām.
Piemēram, par pamatplūsmas jeb psiholoģisko teātri, pie kā pieder visi mūsu vecmeistari, sākot ar Oļģertu Kroderu, Mihailu Kublinski, Edmundu Freibergu un beidzot ar Mihailu Gruzdovu un Indru Rogu.
Tas ir stāsts par viņiem. Nākamā daļa vēsta par to, kā mūsu teātra dzīvē ielaužas postmodernisms, kas apšauba un smej par visu, noārda visas robežas, ignorē visus likumus.
Piemēram, “Nepanesamā teātra artelis”, kurā apvienojās Dž. Dž. Džilindžers, Gatis Šmits un Viesturs Kairišs, lai iekarotu visus lielos Rīgas teātrus. Lielos vilcienos Džilim – Daile, Kairišam – Nacionālais, Šmitam – Jaunais Rīgas teātris… Ja līdz galam tā arī nenotika, īstenībā viņi ļoti daudz sasniedza, jo bija mērķis un lielā vīzija. Un man bija ļoti interesanti paskatīties, kā trijotne tomēr pamazām atgriežas pie psiholoģiskā teātra.
Tagad Dailē pie varas nonākušais Juris Žagars un Viesturs Kairišs arī šķiet spēcīgs tandēms, kam piemīt sava vīzija.
Tas patiesi ir ļoti liels potenciāls. Dailes teātris mainās, tas jūtams jau tagad. Ļoti ilgu laiku tur valdīja augsta līmeņa aktiermāksla, laba scenogrāfija un režija, bet tas patiesībā – runājot par Lielo zāli, kas nosaka teātra seju, – varēja atrasties jebkurā pasaules malā, jebkurā laikā.
Bet jaunās vadības laikā jau pirmajos iestudējumos Daile pēkšņi ir šeit un tagad, Latvijā. Tas ir ļoti vērtīgi. Kā viss tālāk attīstīsies, tā jau cita lieta. Un es ar lielām žēlabām sapratu, ka iestudējums par Smiļģi neiznāks uz teātra simtgadi.
Tas ir bēdīgi tāpat kā citu teātru jaunajām, bet publikai vēl neparādītajām izrādēm, jo laiks rit, mēs maināmies tam līdzi, un man bail, ka šobrīd iestudētās izrādes būs palikušas tam iepakaļ…
Vairākas grāmatā izklāstītās lietas rosina diskutēt, piemēram, vai neatkarīgie, nevalstiskie teātri joprojām ir īstais apzīmējums? Viņi smeļas Valsts kultūrkapitāla fondā, kas tāpat ir valsts kabata, savukārt arī valsts teātrus negribas dēvēt par “atkarīgajiem”.
Arī projektu teātri nebūtu īstais apzīmējums. Ģertrūdes ielas teātris, “Dirty Deal Teatro” būtībā arī ir repertuārteātris. Savukārt daudzas izrādes valsts teātros arī top pēc projektu principa. Tā dēvētajiem neatkarīgajiem vispiemērotākais apzīmējums būtu sabiedriskais, sociālais teātris.
Tieši patlaban top liels zinātnisks projekts “Laikmetīgā teātra leksikons”, kur mūsu Literatūras, folkloras un mākslas institūts ir apvienojies ar Kultūras akadēmiju, kopīgi mēģinot pārdomāt, pieslīpēt un varbūt radīt no jauna daudzus terminus un jēdzienus. Šis ir viens no tiem.
Kura nodaļa grāmatā jums pašai visvairāk pie sirds?
Šī ir ceturtā vēstures grāmata, pie kuras esmu klāt. Pirms tam bija astoņdesmito, deviņdesmito un gadsimtu mijas pētījumi. Rakstot vēsturi, tu pievērs uzmanību ne vien visu atzītajam, bet arī nepamanītajam, tam, kurā bija iedīgļi, kas vēlāk attīstījās. Jo nu tev ir šis labais atpakaļskats ar distanci.
Dīvainais, nepadarītais, izaicinošais pēkšņi iekrīt pavisam citādā kopējā attēlā kā puzles gabaliņš, un tu pamani – re, tas jau toreiz liecināja, tikai tu to neredzēji!
Savulaik daudz ko nenovērtēja no tā, ko Juris Rijnieks paveica Liepājā. Nenovērtēja skatītāji, arī – kritika. Piemēram, viņam bija lieliska izrāde “Veltījumu koncerts “Vienīgi jums””, kurā aktrise Anda Albuže bez viena vārda uz skatuves izdzīvoja savas varones dienu, kas beidzās ar pašnāvību.
Bet šis iestudējums formas ziņā bija savam laikam – tas radās deviņdesmito gadu pašā sākumā – daudz par agru. Tikai vēlāk JRT nāca “Garā dzīve”, un mēs visi sapratām, ka vārds galīgi nav vienīgais izteiksmes līdzeklis. Bet Liepājas izrāde toreiz bija it kā ārpus laika un vietas.
Man bija ārkārtīgi interesanti rakstīt par scenogrāfu Andri Freibergu un viņa scenogrāfijas skolu. Laikā, kad māksla arvien vairāk top acīm, ir tik svarīgi, ka ir tāda stabila skola, kas iedod ne vien prasmi un amatu, bet iemāca vērienīgi domāt. Un to Andris Freibergs saviem audzēkņiem ir iedevis.
Mani ārkārtīgi interesē jaunie mākslinieki, kas cenšas saplūdināt pretišķības, iznīcināt robežas, redzēt teātri kā vienotu veselumu, kurā vairs nepastāv katra funkcija atsevišķi. Tas ir kopradīšanas teātris, kur ikviens reizē ir režisors un aktieris, un daļa no šī kopējā redzējuma.
Teātris turpmāk būs iekļauts arī jaunajā izglītības kompetenču saturā. Vai nebūtu skaisti, ja jūsu grāmata būtu atrodama arī katras skolas bibliotēkā! Cik zinoši un izglītoti būtu nākamie teātra skatītāji…
Rakstot domājām arī par to, arī tādēļ grāmatā ir mēģinājums skaidrot daudzus teātru kritiķu lietotos jēdzienus. Ja pēc grāmatas būs pieprasījums, varbūt pēc kāda laika taps izdevuma digitālā versija.
