Atis Klimovičs: Karš Karabahā – notikumi, kas lielā mērā attiecas uz mums 4
Atis Klimovičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Kas Latvijai karš Kalnu Karabahā? Vien tālu notiekoša karadarbība vai notikumi, kas netieši lielā mērā attiecas uz mums?
Drīzāk pareizais ir otrais variants, jo nu jau par Trešo Karabahas karu nodēvētā asinsizliešana norisinās vienā no cariskās un vēlākās padomju impērijas nomalēm.
Reģionā, kurā mums vajadzētu orientēties labi gan pašu vēsturiskās pieredzes dēļ, gan tādēļ, ka visas norises Krievijai līdzās esošajās teritorijās, ko Kremlis nodēvējis par tuvajām ārzemēm, sniedz daudz vielas pārdomām, vien nepieciešama atbilstoša izpratne.
Šķiet vienkāršāk par vienkāršu, ka dažādi krievu izgājieni starptautiskajā līmenī ārpus savām robežām, kā, piemēram, iebrukums Donbasā, satrauca trīs Baltijas valstis.
Latvijā tāpat kā Lietuvā un Igaunijā tautas līmenī tas izpaudās plašākā dalībā Zemessardzē, bet nacionālajā līmenī no sabiedrotajiem tika panākta lielāka atbildība par Baltijas aizsardzību visas NATO mērogā. Šis process nav apstājies, un alianses spējas parūpēties par šā reģiona drošību paplašinās.
Azerbaidžānas sāktās karadarbības mērogi ieroču un bruņojuma izmantošanas ziņā krietni pārsniedz pieredzēto 2016. gada konflikta uzliesmojumā un arī karošanu pagājušā gadsimta 90. gados.
Tas sakāms par abām karojošajām pusēm, lai gan armēņi atpaliek moderna bruņojuma ziņā un tas lielā mērā noteicis viņu zaudējumus – zaudēts prāvs daudzums tehnikas un karavīru.
Atšķirībā no pretinieka armēņi ziņo par saviem zaudējumiem – krituši jau vairāk par 600 karavīriem. Var būt, ka šādi tiek slēpti patiesie zaudējumi, bet par otru pusi viņi apgalvo – tai krituši četri tūkstoši. Līdz šim kara iniciatīva bijusi azerbaidžāņu pusē, viņiem vairākās vietās izdevies pavirzīties uz priekšu, bet vai ar to būs pietiekami, lai uzvarētu, – grūti teikt.
Otrā pusē vērojama prasmīga karošana un motivētu karavīru izturība. Par situācijas negaidītu dramatismu liecina vairāki Armēnijas vadītāju un Krievijā dzīvojošu ietekmīgu armēņu pamudinājumi Maskavai beidzot sniegt reālu atbalstu savai sabiedrotajai valstij Dienvidkaukāzā.
Komentāros par Karabahas karu nozīmīga daļa atvēlēta Krievijas pasīvajai pozīcijai. Tā zināmā mērā pārsteidz, jo līdz šim Kaukāza reģionā tā spēlējusi galveno lomu, taču tagad to nopietni apdraud Turcija.
Tieši turku politiskais un militārais atbalsts Azerbaidžānas autoritārajam vadītājam Alijevam ļauj pagaidām izturēties tik nepiekāpīgi. Miera līgumu iespējams noslēgt vienīgi tad, ja armēņi atbrīvo iekarotās teritorijas un atsakās no Karabahas, apgalvo Alijevs un Turcijas prezidents Erdogans.
Savukārt Kremlis, iespējams, negribot mierīgi noskatās – faktiski apliecinot savu nespēju ierobežot Turcijas ietekmes palielināšanos reģionā.
Visdrīzāk, Putinam nerūp, kas valdīs Karabahā – azerbaidžāņi vai armēņi, un viņš vēlas Armēnijas premjera Pašiņjana krišanu, taču nesmukums par vājo izpausmi paliks. Un apliecinās, ka bijusī impērija nemaz nav tik spēcīga, kāda tā šķitusi, ka tā nespēj tikt galā ar jaunajiem izaicinājumiem.
Jebkurā ziņā laba vēsts – gan ukraiņiem, gan baltkrieviem, gan Baltijai, bet armēņiem – īstais laiks piekrist kompromisam ar azerbaidžāņiem, kas ļautu pārorientēties uz Rietumiem, beidzot pārtraucot pagalam neperspektīvo atkarību no Krievijas.
Tomēr līdz šim stratēģiski tālredzīgu izlīgumu ar azerbaidžāņiem ir atbalstījusi ļoti niecīga daļa Armēnijas sabiedrības. Arī tas nozīmē kara turpināšanos.
