“Ministriem 16.marta gājienā tomēr nevajag iet”. Saruna ar Maiju Kūli 68
”Latvijā ir maz analītiķu. It kā jau vajadzētu no politologiem daudz vairāk sagaidīt,” spriež Latvijas Universitātes (LU) profesore un Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķe Maija Kūle. Žurnālisti Voldemārs Krustiņš un Viesturs Sprūde šajā visai saspringtajā laikā aicināja Kūles kundzi uz sarunu redakcijā, jo filozofi savos spriedumos par dzīvi un politisko ainu mēdz būt brīvāki.
– Kur tad tie analītiķi palikuši? Kāpēc viņu nav? Filozofi, sociologi, politologi taču strādā pilnā sparā! Vai kāds akadēmiķis pie mums Latvijā jebkad ir uzrakstījis skandalozu rakstu?
– Analītiķi taču ir jāmāca! Anita Rožukalne ir ņipra preses analītiķe. Savulaik man patika Jura Bojāra asums. Nezinu gan, kā viņam tagad klājas. Protams, visa Latvija zināja, ka viņš bijis čekists, bet viņam bija ass prāts.
– Jurim Bojāram ar Satversmes preambulu sanāktu gludāk, nekā tagad vērojams?
– Manuprāt, preambula mums iznākusi tīri laba. Es to atbalstu un necīnos par katra teikuma rediģēšanu. Runājot par vērtībām, jāteic, ka tur vēl līdzās latviskajai dzīvesziņai un kristīgajām vērtībām gribētos pielikt apgaismības laikmeta sekulārās vērtības. Jo galu galā Eiropa uz sekulārismu pagriezās kopš Lielās franču revolūcijas laikiem. Citādi – preambula nedrīkst būt pārāk gara. Tā nav romāns. Tas ir esejas stila ”gabaliņš”. Igauņiem tāds derēja. Kāpēc mums lai nederētu?
– Un kā ar ”valstsnāciju”? Drošāk bez tās?
– Tas jēdziens varēja derēt, taču, ja tas ir galvenais šķērslis, lai preambulu pieņemtu, droši vien var atrast arī kādu citu nosaukumu. Vai ”pamatnācija” skan labāk? Tas nozīmē nāciju, kas dibinājusi valsti un atbildīga par sevi, labklājību, ekonomiku, minoritāšu tiesībām. Nekā ļauna šajā vārdā nav. Tomēr man ir dziļas aizdomas, ka ir spēki, kas vienkārši grib preambulu gremdēt, lai to nepieņemtu. Ja nebūtu kašķis par ”valstsnāciju”, viņi atrastu kādu citu detaļu. Jo tā lieta tomēr ir saistīta ar skaidru politisko vērtību pasludināšanu šajā valstī.
– Kas ir galvenais preambulas adresāts – mēs vai kādi ”viņi”, kam jāparāda, kas te saimnieks?
– Satversmes preambula ir domāta visiem. Tai ir jābūtības saturs. Juridiski politiskā līmenī. Lai mums te nesaorganizētos vēl kāds politiski bezatbildīgs referendums. Satversmes preambula jāiestrādā mācību līdzekļos, skolu sociālo zinību, vēstures, literatūras programmās. Par to jāmāca bērniem, jāraksta komentāri, jāraksta presē. Nebūs par skādi tādēļ, ka mums ir šausmīgi maz valstiska līmeņa idejisku materiālu. Mums ir bezjēgā daudz partiju programmu, sarakstītu uz vēlēšanām, taču tas nav valstiska līmeņa materiāls. Padomju laika dēļ slikti jau skan – ”ideoloģija”. Bet valstij jābūt savai platformai pāri partiju līmenim. Tādas platformas gandrīz nav. Preambula kaut nedaudz aizpildīs šo vietu, nosauks valsts pamatvērtības un pamatidejas, pamatos vajadzību pēc šīs valsts. Tāpēc es brīnos par tiem, kuri cenšas šajā dokumentā labot vai papildināt kādu pusteikumu. Par detaļām šķēpus lauzt nav vērts.
Satversmes preambulas projekta autors, Eiropas Kopienu tiesas tiesnesis Egils Levits ir starptautiski ļoti apķērīgs. Viņš jau 1990. gadā pielika klāt mūsu Neatkarības deklarācijai visus fundamentālākos dokumentus par cilvēktiesībām. Latvija uzreiz pozicionējās kā starptautiski moderna valsts. Levits un viņa atbalstītāji jau laikus minēja to, ko mums vēlāk varētu paprasīt. Arī atjaunotajā Satversmē ielika nodaļu par cilvēktiesībām, un uzreiz bija cits skats ANO priekšā!
– Pēdējā laikā mēs redzam, ka šis tas ir mainījies. Cilvēktiesības iemācījušies arī nevietā piesaukt.
– Profesors Leons Taivāns ir teicis: cilvēktiesību stāsts jeb dokumentu kopums ir modernās pasaules pamatideja, bet jūs, letiņi, duraki, to esat atdevuši lietošanā Ždanokai! Kurā brīdī cilvēktiesību stāstu mums izrāva no rokām un sāka izmantot ļaunprātīgi un melīgi? Ja jau tas mums izrauts no rokām, atdabūt atpakaļ to būs grūti. Gudrie turku profesori man saka: labi, politiskā ziņā cilvēktiesību repertuāru nereti partijas ir kompromitējušas, izmantojot saviem mērķiem, taču cilvēktiesībās ir vēl ļoti svētas un nozīmīgas lietas – cilvēktiesību ētika un cilvēktiesību antropoloģija. Un tās neviens nav paņēmis. Tas viss ir pamats – brīvība, tiesības uz mājokli, atvaļinājumu un tā tālāk. Tāpēc man šķiet, ka cilvēktiesību stāsts ir jāved tālāk no politikas un jāvērš uz katra cilvēka tiesībām dzīvot un būt brīvam, neaizmirstot par pienākumiem. Šī niša Latvijā nav izstrādāta. Savulaik mums bija LU Cilvēktiesību institūts, kas mācēja arī atmaskot politiskos uzbrukumus. Tagad niša ir patukša. Skatoties, kā universitātes citās valstīs rīkojas un ”dod pretī” propagandas uzbrukumiem, man šķiet, ka Latvija ir pārāk vārga.
– Jūsu prognoze Saeimas vēlēšanām?
– ”Vienotība” Saeimā paliks, bet mazākā skaitā, jo vēlētājs viņus sodīs. Par visu, kas ”neiet”. Ja esi pie varas, tad visas neizdarības nāk atpakaļ. Tautai jau nav iespējams izskaidrot, kāpēc tad un tad budžetā bija tāda un tāda situācija. Labējās partijas visas kopā būs drusku pāri pusei. Tad tās atkal ņemsies, līdz dabūs koalīciju. Pārējie? Ingūnu Sudrabu politika iedzīs pilnīgā stresā. Man šķiet, viņai kāds iestāsta, ka viņa var būt tautas līderis. Lai tāds būtu, nepietiek ar godīgumu. Vajag politisko ožu. Tas ir talants, kas nav dots katram. Ar Sudrabu būs līdzīgi kā ar Valdi Zatleru, kurš izrādījās politikai nepiemērots. Šlesers? Nedomāju, ka viņš tiks. ”Reģionu alianse” varētu, bet ne uz ”urrā”. ‘Zaļo un zemnieku savienībai’ politiskā oža piemīt; viņi atbalsta laukus un zinātni – lai tik darbojas. “SC” iegūs daudz, bet ne tik, cik sacerējies. Krimas krīze un Krievijas agresīvais izteiksmes veids cilvēkiem nepatīk. Viņi to uztver kā Putina Krievijas mentalitāti.
– Pirmīt par cilvēktiesībām runājām. Kad viens ministrs paziņo, ka viņš ies 16. martā piemiņas pasākumā, viņam uzreiz rupjā balsī pasaka: mēs tevi izsviedīsim no valdības. Uz kāda pamata, ja cilvēkam ir tiesības paust savus uzskatus? Un tā ir koalīcijas valdība, nevis vienpartijas, kur jāietur disciplīna.
– Es domāju, ka valdības ministriem 16. marta leģionāru piemiņas gājienā pie Brīvības pieminekļa tomēr nevajag iet. Būtu jāizdomā, kā vispār no tās savstarpējās kacināšanas tikt vaļā. Es neredzu konfliktus starp normāliem cilvēkiem ielās vai darbavietās. Es redzu aģitatorus, politisko grupu līderus un radikāļus, kas karsē to temperatūru. Piekrītu Vairai Vīķei-Freibergai, kura jau sen teica, ka vairāk jāizceļ Lāčplēša diena, 11. novembris. Nu ko mēs visu laiku ar viņiem reizi gadā sitamies? Ir jārīkojas ar gudrību, viltību. Kad biju Vjetnamā, mani tur mācīja, kā pareizi pāriet ielu ar traku satiksmi – jāiet lēni un pārliecinoši, neraustoties. Tā arī jādara lietas – lēni un pārliecinoši. Tad ar tevi rēķināsies. Ja sāksi raustīties, spersi soli atpakaļ – nobrauks. Ja paskatās uz pēdējiem 20 gadiem, mēs tiešām esam izsprukuši no lieliem konfliktiem. Un tā, mierīgi, izsvērti jādzīvo arī uz priekšu.
VISU INTERVIJU LASIET ŠEIT
