Skatīties tikai uz priekšu 0
Daudzu tautā iemīļotu dziesmu izpildītāji, grupa “Lauku muzikanti” šogad atzīmē ceturtdaļgadsimta jubileju. Normunds Ķietis, grupas balss un mūzikas autors, teic – pompozu jubileju nerīkošot – svarīgi nedzīvot pagātnē, bet ar skatu uz priekšu. “Lauku muzikantu” uzstāšanos šonedēļ, 19. oktobrī, varēs baudīt Rīgā jaunatvērtajā koncertbārā “Laternu stundā”.
– Pašreizējā nodarbošanās?
– Mūziķis, dziedātājs un komponists grupā “Lauku muzikanti”, ar kuru kopā ieskaņoti deviņi albumi, divi no tiem vācu valodā. Komponēju dziesmas arī savai meitai – dziedātājai Paulai Ķietei. Palīdzu viņai sagatavot dziesmas koncertprogrammai Latvijā. Esmu arī vācu valodas skolotājs, palīdzu cilvēkiem iekārtoties darbā Vācijā.
– Kā novērtētu savu karjeru līdz šim brīdim?
– Sākumā neticēju, ka pats varēšu rakstīt dziesmas, izpildīju citu radītos sacerējumus. Atdzejoju latviski ārzemju dziesmas, bet secināju, ka pusei no tām ir gana sekli teksti, nācās pielikt klāt pašam, lai tie trāpītu, patiktu latviskajai mentalitātei. Tā sāku sacerēt dziesmas pats. Man sākumā paveicās, ka tās tika labi novērtētas, tas motivēja turpināt. Esmu laimīgs, ka tagad pamatā spēlējam manas dziesmas, reizēm piepalīdz Guntars Račs vai Edgars Gertners. Mana mūzika nerodas tāpat vien – tajā ir mana individuālā mentalitāte, manas sāpes, prieki. Esmu laimīgs, ja cilvēki reizēm lūdz spēlēt arī tās dziesmas, kas nav radio drillētas, bet ir man tuvas. Priecājos, ka ir cilvēki, ar kuriem esmu uz viena viļņa.
– Īsta šlāgera definīcija?
Vārds “šlāgeris” ir devalvēts un izstaipīts, nereti ar to saprot vienkāršotu, ne pārāk kvalitatīvu izpildījumu. Manuprāt, tās ir kvalitātes, kas atšķir labu dziesmu no šlāgera.
– Cik viegla vai smaga ir mūziķa dzīve Latvijā?
– Tas ir ļoti individuāli. Šis ir jautājums par sirdsapziņu – vai esi gatavs darīt to, ko pieprasa masas, vai paliec pie zināma sliekšņa, kam neatļausies kāpt pāri un nekļūt par mūzikas atskaņotāju, “pleijeri”, ballītēs. Šajā ziņā man ir paveicies, ka esmu palicis Normunds Ķietis un daru to, kas man patīk.
– Autoritāte Latvijas un pasaules mūzikā?
– Savulaik mani kā mazu puiku veidoja “Čikāgas piecīši”. Viņi lika romantiski sapņot par kādu mistisku Latviju. Šis sapnis tagad ir piepildījies. Kad biju jauns un mīksts kā plastilīns, ko var veidot, ļoti patika Kaspars Dimiters. Ļoti uzrunāja viņa “Krusta skola”. Mans ārzemju izpildītājs ir Rodžers Vitekers. Viņš prot dziedāt par skaistu mīlestību bez latviešiem raksturīgās sāpes, ar brieduma gaišumu, reizē ļoti emocionāli. Labprāt klausos arī Ēriku Kleptonu, noteikti iešu uz viņa koncertu Rīgā. Šobrīd manas mūzikas stabilās vērtības ir Džons Meiers, “Simply Red”, “Eagles”, sensenais Villijs Nelsons.
– Iecienītākā brīvā laika nodarbe?
– Ēdiena gatavošana ģimenei. Patīk kino, braukt ar velosipēdu un peldēt.
– Ar kuru no pazīstamajām personībām labprāt pavakariņotu un ko viņam/viņai pajautātu?
– Ar prieku iedzertu kafiju vai glāzi viskija kopā ar mana iemīļotā animācijas seriāla “Family Gay” veidotāju Setu Makfārleinu. Viņš ir arī nesen kinoteātros nonākušās filmas “Teds” autors. Apbrīnoju, kā viņa komanda veido tēlus, sižetu – reizēm mazliet melnu, parupju, bet ļoti draudzīgu.
– Ar ko lepojaties?
– Ar savu ģimeni, meitām. Vecākā, Kristiāna, strādā finanšu analītikas jomā. Analītiskā domāšana viņai no mammas. Lepojos ar viņas dēliņu, manu mazdēlu Jēkabu (1,4 gadi).
Otra, jaunākā meita Paula, gājusi manās pēdās, Anglijā pabeidza Gilfordas mūzikas akadēmiju. Sekoju līdzi, kā mainās viņas stila izjūta, dziedāšanas tehnika – viņas pasniedzēji tur ir mūziķi ar pasaules pieredzi. Turu īkšķus, lai viņa atrastu savu vietu mūzikas pasaulē.
– Kaut kas, kas vēl nav darīts, bet noteikti gribētu?
– Bieži sapnī redzu, ka braucu ar motociklu. Joks. Vēlos skaisti dzīvot dzīvi, nevis šķendēties par to. Sajust klausītāju paldies ir lielākais prieks.
– Ko iesāktu, ja pasaulē vairs nebūtu mūzikas?
– Mācītu bērniem vācu valodu. Tajā jūtos ļoti labi. Stundas aizrit tik ātri – skolēns reizēm jau noguris, bet man enerģijas vēl tik daudz!
– Kas jauns radošajā sfērā?
– Jau ieskaņota aptuveni puse gaidāmā “Lauku muzikantu” albuma dziesmu, drīzumā radio sāks skanēt viena no tām – “Mums pieder viss” ar manu mūziku un Edgara Gertnera tekstu. Ceru, albums iznāks nākamgad. Sapņoju arī ieskaņot jaunās skaņās un ar citu dzīves pieredzi pirms desmit gadiem ierakstītās dziesmas. Tās līdz ar novecojušo kasešu formātu palikušas kaut kur maliņā un skan vienīgi koncertos. Mūs galvenā būtība ir un paliek dzīvās mūzikas koncerti un ballītes. Koncertējot esam izmaluši Latviju krustu šķērsu, bijuši gandrīz visos kontinentos. Kluss sapnis – sakrājies diezgan daudz mīļu, nekomerciālu noskaņas dziesmu, kuras gribētos ierakstīt ar ģitāru un balsi.
