Skatītāju iemīļotā diktore Ilze Dobele: “Kaut kam tādam nemaz negatavojos, tāpēc, protams, nebiju gatava!” 0
Rudenī pēc 23 gadiem LNT ziņu ēterā no skatītājiem atvadījās skatītāju iemīļotā diktore Ilze Dobele. Atzīstot, ka tik lielām pārmaiņām nav bijusi gatava, diktore atklāj – pēc kanāla slēgšanas viņa tomēr ir atvērta jaunām iespējām. Līdztekus runas pasniedzējas darbam Latvijas Mākslas akadēmijā Ilze Dobele nu kļuvusi arī par vienu no divām vadošajām balsīm Latvijas Radio 3 “Klasikas” jaunajā raidījumā “Kāpēc dizains?” un kopā ar dizaina kritiķi Jeļenu Solovjovu aizraujoši stāsta par dizaina lomu cilvēku ikdienā.
Gadumijā mēdzam atskatīties uz paveikto un kalt plānus nākotnei. Kāds šis laiks ir jums?
Ļoti ceru, ka gadu mija atnesīs ne tikai strauju vēlmi kaut ko paveikt, izdarīt, paspēt, bet vairāk ceru uz mierīgāku noskaņu un rīcību. Pietiekami daudz bijis strauju notikumu gada otrajā pusē, tāpēc miers primāri ir tas, ko es vēlētos. Pilnīgi noteikti vēlos pavadīt laiku kopā ar ģimeni, draugiem, arī būt kaut kur ārā – pie dabas. Mēs taču visi zinām, ka jaunais gads nes pārsteigumus, un neko tā īsti nevar paredzēt un izslēgt.
Kā negaidīts zibens spēriens no skaidrām debesīm nāca paziņojums par kanāla LNT slēgšanu. Vai pašai pietika laika aprast ar šo pavērsienu un sagatavot “drošības spilvenu”?
Šādām pārmaiņām neviens nevar sagatavoties. Visticamāk, es kaut kam tādam nemaz negatavojos, tāpēc, protams, nebiju gatava. Esmu priecīga, ka man ir papildu nodarbes, tāpēc nerodas tukšuma sajūta. Agrāk, apgūstot runu televīzijas vajadzībām, tāpat arī veicot dažādas aktivitātes, kas bija vērstas uz citu mācīšanu, jau pirms 18 gadiem man radās iespēja strādāt kā pasniedzējai.
Šobrīd esmu cilvēks, kuru aicina dalīties pieredzē par runas veidošanu jeb runas mākslu. Vienā brīdī tas kaut kā loģiski aizveda pie pasniedzējas darba – pirms diviem gadiem saņēmu uzaicinājumu strādāt ar studentiem Latvijas Mākslas akadēmijā. Šis darbs jau labu laiku ir gājis paralēli, tāpēc, kad sākās lielās pārmaiņas, nebija īpaši jādomā par to, ko nu iesākt un darīt. Mākslas akadēmijā strādāju ar Funkcionālā dizaina nodaļas studentiem – palīdzu pēc iespējas un vēlēšanās formulēt un nodot tālāk viņu idejas.
Mums ir jauka sadarbība, un es ļoti priecājos par jauniešiem, kuri grib to darīt.
Reizē ļoti labprāt no visas nodaļas un katedrām uzsūcu visu, kas ir saistīts ar dizainu. Tas mani ļoti interesē – jau pirms vairākiem gadiem esmu atklājusi dizainu sev daudz plašāk.
Vasarā sekoja negaidīts uzaicinājums: mani uzrunāja “Klasika” ar vēlmi iekļaut raidījumu klāstā raidījumu par dizainu – atklāt to, cik plaša ir dizaina daba. Runāt par dizainu tā, lai cilvēkiem būtu iespēja saprast, ka dizains ir klātesošs ļoti daudzos procesos un nav tikai estētiski novērtējama vērtība. Tāpēc man gada nogale ar studentu skatēm, raidījumu gatavošanu gada izskaņai pagāja ļoti strauji.
Ir izaicinājums radio klausāmajā formātā runāt par dizainu – kas tomēr ir redzamais, taustāmais.
Arī man sākumā bija šī doma – kā tad tas būs! Tomēr kopā ar otru raidījuma veidotāju dizaina kritiķi Jeļenu Solovjovu bijām nospraudušas sev mērķi iepazīstināt klausītājus ar dizaina dažādo dabu. Papildināt priekšstatu par to, ka dizains ir tikai vizuāla vērtība. Priekšplānā ir arī dizaina funkcionalitāte, dizaina kvalitātes, kas ir saistītas gan ar informācijas, gan navigācijas dizainu, arī ar pakalpojumu dizainu. Tās visas ir jomas, kurās radio var nākt talkā, jo tās ir skaidrojošas, aprakstošas – vērstas uz cilvēka vērības attīstīšanu. Lai cilvēks spētu novērtēt, vai viens vai otrs pakalpojums ir viņam ērts. Piemēram, cik ātri varam saņemt medicīnas pakalpojumu, vai tas, cik ērti varam atrast ārsta kabinetu – vai zīmes uz to ir pietiekami skaidras. Jeļena ir ar stāžu dizainā, viņa ir arī lektore Rīgas Lietišķās mākslas un dizaina vidusskolā. Savukārt es kā žurnāliste aicinu dažādus ekspertus, kuri var pastāstīt vairāk. Prieks, ka cilvēki seko šim raidījumam, kaut tas ēterā ir salīdzinoši nesen. Tāpat arī saprast, kur kaut kas nedarbojas, un izrādās – nevis tāpēc, ka kaut ko nesaprotam, bet tāpēc, ka pakalpojums, kurš ir radīts, ir neefektīvs.
Kā jūtaties, no redzamas ētera personības kļūstot par radio balsi?
Jūtos ļoti labi. Nav nekādu iekšēju pretrunu. Mani tas ļoti interesē un aizrauj, jo esmu sapratusi, ka tā ir milzīga mēroga joma, kas ir dažāda un sabiedrībā tik nozīmīga. Tā spēj tik daudz ko, ka tas man ir jaunatklājums. 2017. gadā Kultūras ministrija un Mākslas akadēmija organizēja dizaina diskusiju ciklu, kura satura veidošanā un moderēšanā piedalījos arī es – tā man bija pirmā lielā satikšanās ar dizainu, kas veda tālāk gan uz akadēmiju, gan raidījumu.
Raidījums būs īslaicīga projekta veidā vai dzirdēsim to ilgākā laika posmā?
Šobrīd esam saņēmušas Valsts kultūrkapitāla fonda radošo stipendiju. Tā ir piešķirta nākamajiem trīs mēnešiem jeb 22 raidījumiem. Mēģināsim ar savu pieteikumu startēt arī pēc tam, lai nodrošinātu raidījuma turpmāku skanējumu. Redzēs – ja mums būs izdevies pierādīt raidījuma nepieciešamību un auditorijas interesi, tad ceru – arī turpmāk saņemsim atbalstu.
Dizains ir vide, ko rada pats cilvēks. Kāda vide ir tuva jums pašai?
Laikam esmu tāda latviete viensētniece. Man vairāk tuvs ir zināms lakonisms. Reizē dzīve ievieš dažādus elementus, kas rada mājīgumu un kas ir raksturīgas tikai un vienīgi man vai mūsu ģimenei. Esmu ļoti pateicīga savam vīram, ka mēs varam dzīvot tuvāk dabai, nevis pilsētas centrā. Lai arī it kā esam pilsētā, Pārdaugavā, tomēr visai zaļā rajonā.
Dabas klātbūtne mani ļoti nomierina, nemainīgi skaistais zaļais ekrāns nekad neapnīk.
Var vērot, kā tas mainās dažādos gadalaikos vai vienkārši, sveicinot jaunu dienu. Līdz ar to turpat ir vēlēšanās pēc ziediem, kokiem, krūmiem apkārt. Tā ir vide, kas noteikti līdzsvaro. Rūpes par savu apkārtējo vidi, manuprāt, cilvēku ļoti sakārto – viņš pats to veido, tīra, kārto. Tas ir iekšēji attīrošs un stabilizējošs process, kas man ir ļoti tuvs. Līdz šim neko labāku neesmu atradusi un, patiesību sakot, arī nemeklēju. Tā īstenojas arī mana vēlme pēc savas personīgās telpas. Kādreiz ceļojumos apjūsmojam kalnus, bet esmu sapratusi, ka sirdī tomēr esmu plašuma un horizonta cilvēks. Man vajag redzēt tos plašos Zemgales laukus, mūsu jūras horizontu. Tas acīmredzot ir ielikts manā kodā.
Raidījumu veidojot, ir iekritis prātā kāds īpaši veiksmīgs dizains?
Tas noteikti ir raidījums par gaidāmajām pārmaiņām Bērnu slimnīcā – tās būs vērstas uz mazo pacientu aprūpi. Tas nozīmētu vairāk mainīt pieeju “ar mani kaut ko slimnīcā darīs” pret to, ka es zinu, ko man darīs, un man nav no tā jābīstas. Tas būs vesels pasākumu komplekss. Mainīt bērnu pieredzi un pakalpojumu, ko var sniegt mediķi, – tas ir ārkārtīgi svarīgi nākamajām paaudzēm un mūsu sabiedrības veselībai kopumā. Ir ļoti liels prieks, ka Bērnu slimnīca šādu kursu ir sākusi. Priecē arī tas, ka mums ir dažādi speciālisti, kuri seko savām idejām – vai tas būtu gaismas vai iepakojuma dizains. Cilvēki, kuri katrs savā jomā rūpējas par savu profesionālo nišu. Varbūt ikdienā viņu darbu nepamanām. Labs dizains ir tieši tāds, ko mēs nejūtam. Dizaineru, arhitektu un citu profesionāļu sabiedrība ir interesanta, lai to atklātu. Es arī turpmāk centīšos uzklausīt viņu domas un aiznest tās līdz klausītājiem.
Jaungada sākumā mēdzam apņemties, sapņot, plānot. Jums ir tāda apņemšanās?
Mērķi ir vairāki, ļoti konkrēti – plānotie darbi, aktivitātes akadēmijā. Man šobrīd nav viena personiskā mērķa, drīzāk, ņemot vērā pēdējā laika notikumus, kas saistīti ar LNT kanāla slēgšanu, es gribētu visiem novēlēt tālredzīgāku domāšanu attiecībā uz lēmumiem, kas skar citus. Visiem, bet īpaši tiem, kas pieņem svarīgākus lēmumus, gribu novēlēt tālredzību. Sapratni, kā viena vai otra rīcība var ietekmēt nākamos notikumus. Mēs arī sabiedrībā redzam, ka ir daudz lēmumu, arī likumdevēju lēmumi, kas tālāk izraisa lavīnveidīgus efektus. Arī kanāla likvidēšana ir piemērs tam, ka lēmums bija tuvredzīgs. Domāju, ka no kaut kā tāda mēs varam izvairīties, ja padomājam piecus soļus uz priekšu. Esot asredzīgāki, mēs sev un citiem aiztaupīsim daudz pārdzīvojumu, no kuriem būtu iespējams izbēgt.
Pati sev es novēlētu nepazaudēt zinātkāri. Tāpat arī paļāvību, mieru ikvienā situācijā, lai kas arī notiktu. Protams, līdzsvarojot to ar neatlaidību.
Trīs vārdi, kas jūs raksturo vislabāk?
Vērīga, atvērta jaunām iespējām, ģimeniska.
Bez kā nevarat iedomāties savu dienu?
Bet informācijas par to, kas notiek pasaulē un Latvijā. Bez maniem mīļajiem.
Būtiskākais sasniegums darbā?
No pirmās līdz pēdējai dienai 23 gadus būt LNT ziņu komandā, kur mūs noturējušas kopējas intereses un vērtības. Domāju, mūsu radītais saturs ir bijis vērtīgs un nozīmīgs.
Labākā izklaide?
Kultūra – saviļņojoša mūzika vai interesanta mākslas doma.
