Zemniecība un graudkopība ir bizness. Kāpēc tie visu laiku ir jāatbalsta no valsts? 100
Zemniecība un graudkopība ir bizness, kāpēc tas būtu jāatbalsta visu laiku no valsts, ja vienlaikus citas nozares šādu atbalstu nedabū, šādu jautājumu uzdeva TV24 raidījuma “Uz līnijas” skatītājs Zemkopības ministram Didzim Šmitam.
Pirmkārt, lauksaimniecības nozare kopumā Eiropas Savienībā ir subsidēta. Ja mēs neatbalstām savējos, tad mēs aizveram ciet savu lauksaimniecību. Var tas patikt vai nepatikt, bet mums ir jāturas līdzi tam līmenim, kādā tas notiek Eiropas Savienībai.
Otra lieta, ko Šmits vēlreiz atkārto, šī nav gluži vienkārša nozare un tur būs visādas krīzes. Piemēram, graudkopībā lielā mērā tas tika risināts ar apdrošināšanas sistēmām. Bet, piemēram, tādu salnu, kāda šogad dārzkopjiem un lopkopjiem nodarīja postījumus – visu nakti veselu nedēļu mīnus 8 grādi vietām, tādu salnu neapdrošina neviens. Salikti modernākie laistītāji, bet tie visi vienkārši sasaluši. Tāpēc tā nav gluži tāda pati nozare kā citas.
“Es nezinu nevienu valsti pasaulē, kura būtu šausmīgi daudz ko izdarījusi citā biznesā, netiekot, pirmkārt, galā ar saviem dabas resursiem. Mums sava zeme ir jākopj, savs mežs ir jākopj, mūsu jūra un iekšējie ūdeņi ir jākopj, jāzvejo, jāpārstrādā un tamlīdzīgi,” uzskata ministrs
Tad, kad mēs tur radīsim pietiekamu pievienoto vērtību, tad būs arī kāda robotu rūpnīca – otrādi nenotiek.
Nav tādas valstis, kas, nespējot tikt galā ar saviem dabas resursiem, ir kļuvušas ļoti bagātas. Tādu vienkārši nav.
Līdz ar to Šmits drīzāk teiktu, ka ļoti nopietni mums jādomā, piemēram, graudkopībā, kā mēs pievienojam vērtību.
Šmits kā piemēru nosauc – vajadzētu Latvijā vēl kādas 8 tāda apjoma kā “Dobeles dzirnavnieks” rūpnīcas, kas šobrīd pārstrādā visu ļoti veiksmīgi, eksportē 10% no mūsu graudiem. Mums vēl ir 90%, ko likt klāt.
Mums vajag domāt, ko likt pienam klāt, jo trešdaļu piena sūtām uz Lietuvu, mums ir jādomā par pievienotās vērtības maksimāla pielikšanu tai jau esošajai, labajai lauksaimnieku produkcijai, ko jau ražojam.
Mūsu problemātika ir tieši pievienotā vērtībā – pie tās ir jāstrādā, nevis jāpasaka: “Ziniet, laižam tos laukus atmatā!”
