Egils Līcītis: Mūrnieces valstība slēgta un strādā attālināti 0
Veselības ministrija kopīgi ar epidemiologiem apsver, kuras kulturālas atpūtas iestādes atveramas pirmās, ar vīrusu inficēto skaitam noplokot, – vai tas būtu ķinītis vai stadions, muzejs vai teātris.
Pilsoņiem ir skaidrs, ka vispirms jāpārtrauc Saeimas klusā sezona, kur gan skatītāji nogarlaikojušies bez politiķu jauniestudējumiem un pirmizrādēm, gan darbojošās personas deputāti bīstas tikt aprakti aizmirstībā un deg nepacietībā atkal kāpt tribīnē – cik ilgi var vienatnē grozīties spoguļa priekšā, neapmainoties ar tēmīgiem sitieniem pa oponenta saules pinumu!
Deputātu vidū ir redzami cīnītāji par cilvēka tiesībām, cilvēki, kuri apturējuši rasismu, un apbalvotie ar spējām gaisā saskatīt skābekli. Viņi nedrīkst vairs klusēt par notiekošo! Turklāt iekrājies runājamais un apspriežamais. Čūlojošs temats ir, kā pēc krīzes beigām apkarot sociālo kritumu un nenovēršamo dzīves standartu pazemināšanos, un būtu jāizdebatē, kā aizsargāt sabiedrību no visaptverošas čipēšanas.
Tur būtu, ko bilst gan autoritatīvai jauno konservatīvo balsij Krišjānim Feldmanam, gan dzintara latvietim Jānim Dombravam, kurš uz runātāju paaugstinājuma allažīgi ierodas, aiz sevis vilkdams ozolkoka vāli, lai aizstāvētu tēvu zemi, gatavs griezt krūtis pretī krievam vai prūsim, gan ZZS līderim Viktoram Valainim, kurš pazīstams kā vīrs, kurš trīs uzrunai atvēlētajās minūtēs spēj sapresēt atradumiem bagātu dzīves un faktu materiālu.
Par sasāpējušiem jautājumiem izpušķotā daiļrunībā divi nedēļas no vietas, ideoloģiskajiem pretiniekiem nikni bolot acis un dusmās zvērojot, varētu runāt “Saskaņas” saimes Ivars Zariņš, kurš ar dulburīga oratora dotībām ir kļuvis populārāks par ballīšu dziedātājiem. Kā arī vārdu pieprasītu ne mazākām runas dāvanām apveltītais vecais publikas uzjautrinātājs, Zariņa kolēga Boriss Cilevičs.
Uz katedru lauztos neatkarīgais parlamentāris, Augstā nama lielākais zeltamute Aldis Gobzems. Bijušais advokāts arvien nāk kā izkurtējušā valdošā režīma apsūdzētājs un tiesātājs, un Gobzema uzstāšanās ir griezīgāka par lāzeru, atkailinot valdības pieļautās sīkākās kļūdas un neizdarības.
Tomēr “dzīvajā” Saeimas estrādes māksliniekus vēl ilgi nedzirdēsim, nelasīsim stenogrammu ierakstus ar iestarpinājumiem – brāzmaini aplausi! Piekrišanas saucieni! Ovācijas!
Plenārsēžu zālē laidelējas un sīc vien izsalkuši, mēnešiem ēst nedabūjuši odi. Šodienas oratormākslas korifejiem nav iespēja rāpties tai pašā tribīnes kalnā, no kuras Dobelis un Tabūns ar garaspēku cīnījās un grāva civilos okupantus.
Diemžēl mūsdienu runasvīriem cits nekas neatliek kā pašizolācijā pārcilāt noputējušos deputātiskā darba rekvizītus: pūriem pielocītās runas, piezīmju blociņu ar sanumurētām sakāmā pieturzīmēm un veco, sakaltušo ūdenskrāsu kasti, ar ko iekrāsot runājamo, piešķirot sevišķu vienreizīgumu.
Šīs simtkārt izmantotās lietas gaida uz lietojamību, lai spožākie runātāji – cits dzirksteļojošs satīriķis, cits skanēdams kā zvans, bet vēl kāds runas audumā ieauzdams pa latīņu vārdam, kas nešaubīgi liecina par intelekta klātbūtni, – ieņemtu zemo startu, lai pa viduseju dotos uz paaugstinājuma vietu un vingri uzlēktu uz kanceles. Demokrātijas apstākļos ir brīv izteikties ikvienam no Saeimas simta, kur neviens nav pļāpu tāša, klaču vācele.
Skatītājiem, kuri gatavi gāzt apkārt atvērto politisko izrāžu namu un lūgties lieku biļetīti, jāpaciešas, kad klases audzinātāja Ināra (ar daļēju milicijas bērnistabas majores rūpju nastu) atkal organizēs tiešās darbības skatuvisko izkārtojumu.
Kad valdošās koalīcijas deputāti uzlēks laktā, no kuras, neekonomējot spilgtus apzīmētājus un izsakoties sarežģītāk par algebras kontroldarbu, atspēkos opozīcijas gailēnu melus un veltīgo sūdzību grāmatu. Kad Saeimas mazākuma deputāti atgriezīsies guļvietās un, retumis pamozdamies, ņems talkā zināšanas un argumentu bagāžu, lai pretniekiem dotu kā pa pieri.