Skatītāj, skaties lielos laukumos! Eduards Dorofejevs vērtē Džemmas Skulmes izstādi 0
Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenās ēkas 4. stāva izstāžu zālēs un Kupola zālē no 8. februāra līdz 5. aprīlim apskatāma izstāde “Džemma Skulme. Viņas glezniecība”.
Izstāde “Džemma Skulme. Viņas glezniecība” neaizņem lielo zāli, kur parasti notiek plašas retrospekcijas, bet kompaktā veidā apdzīvo augšstāvus.
Tā noticis tāpēc, ka izstāde tapa nevis ar domu atskatīties uz mākslinieces noslēgto dzīves un daiļrades gājumu, bet pievērsties nākotnei, proti, tiem jaunajiem lielformāta darbiem, idejām un eksperimentiem, kas Džemmu Skulmi aizrāva pēdējos divus gadus. M
ākslinieces aiziešana mūžībā ienesa neizbēgamas korekcijas arī izstādes raksturā,
bet, neskatoties uz to, kuratorei Ingai Šteimanei izdevies to pasargāt no memoriāla smaguma un ļaut skatītājiem vēl kādu laiku izbaudīt mākslinieces klātbūtni.
Izstāde necenšas parādīt darbus hronoloģiskā secībā kā reprodukciju albumā, bet veido savdabīgu atmiņu telpu, saliekot kopā lielus mākslinieces daiļrades periodus un lielas tēmas kā kolāžu, kurai nav noteikta gala un sākuma, bet ir iekšēja loģika un struktūra.
Klusais brīnums vai krāšņais sprādziens – katrs skatītājs pats atradīs sev piemērotu skatpunktu uz Džemmas Skulmes sešdesmito gadu glezniecību, bet tik un tā nevarēs izskaidrot, kā no grāmatu ilustrācijām, ko māksliniece glezno 19. gs. krievu reālistu garā, kā no socreālistiskās tematikas ar oficiāli demonstratīviem Dziesmu svētkiem vai no Hruščova laika t. s. “skarbā stila” strādniekiem ar heroiskiem zodiem un muskuļainiem torsiem varēja piedzimt tautumeitu tēls, kas kļūs par vienu no būtiskākajiem Džemmas Skulmes daiļradē.
Šīs tautumeitas, kas gleznotas ar trauslu akvareli vai temperu uz dēļiem, šķiet tik monumentālas savā arhitektoniskajā stājā un nesatricināmajā raksturā, ka
grūti iedomāties labāku tēlu domām par nacionālu identitāti un tautas apziņas arhetipiem.
Dzimusi no krāsas un ekspresijas, tautumeita kļūst par tēlu, kuru var poetizēt vai apraudāt, kad tautumeitas izvarotā figūra un nokritušais kronis kļūst par politiskās diktatūras un represiju upuru simbolu.
Maigs un robusts, intīms un brutāls – tāds no Džemmas Skulmes gleznām raugās viņas vīrs, draugs, vistuvākais domubiedrs un sabiedrotais intelektuālajās sarunās un vislielākā mīlestība – Ojārs Ābols.
Arī tas pats vienkāršotais zīmējums, zināms statiskums, bet arī krāšņi spēcīgi krāsu laukumi, blīvas kontūrlīnijas un otas triepiena lidojums.
Džemmai Skulmei nebija raksturīgas kamerstila izjūtas ne dzīvē, ne mākslā.
Tāpēc ar vērienu un plašiem žestiem viņa apgleznoja savā darbnīcā uz grīdas saliktus kartonus un audeklus, lai radītu glezniecību ar lielu elpu un diženumu. Glezniecību kā pārlaicīgu monolītu veselumu, kurā nav sīkumu.
Astoņdesmitajos gados poētiski, brutāli tēli iegūst vēl vienu slāni – tekstuālu. Rakstītas piezīmes un drukāti dokumenti, literāri avoti un arhīvu materiāli sāk veidot jaunu saturisko dimensiju.
Šādās publicistiskās kolāžās glezniecība un vēsture veido jaunu formu, kā māksliniece veido dialogu ar pagātni, ar saviem senčiem, ar visu, kas noticis ar Latviju un kas notiek. Veidojot reālu politiku Augstākajā padomē, savos darbos Džemma Skulme turpināja runāt to pašu, ko pauda no tribīnēm.
Par Latvijas kultūru, tradīcijām, paliekošo un zudušo, garīgo spēku, gudrību un pašcieņu, saikni ar to lielo, nezināmo, kas visu sasaista kopā.
Foni saplākšņojas, tiek izrauti gabali no zemes un debesīm un mainīti vietām,
18. gs. ceļotāju pieraksti par Latviju, Dīrera zīmējums ar Livonijas sievietēm un mākslinieces vectēva Andreja Liepiņa runu pieraksti – viss veido vizuāli plakanu, bet saturiski dziļu struktūru.
Šie darbi nebaidās no nepareizas skatītāju interpretācijas, jo katrs laiks atradīs putnu biedēkļa krusteniskajā tēlā kaut ko citu.
Darbi, kas radušies, apcerot cilvēka un tautas likteņus, pēc savas gleznieciskās intonācijas var izskatīties emocionāli pacilāti un koši, bet patiesībā tie ir klusi un nesteidzīgi dialogi ar skatītāju, kuram ir laiks un vēlme ar mākslas palīdzību padziļināt izpratni par būtiskām lietām, paplašināt pieredzi un pienest izprastām vērtībām klāt jaunas.
Mazās vitrīnas ar vēstulēm, pierakstiem un grāmatām palīdz sajust, kā
vārds mākslinieces apziņā pārvēršas par otas kustību un krāsu ekspresiju.
No mazām kastītēm teksts izlaužas ārā un pārņem ekspozīcijas pēdējo daļu Kupola zālē. Šeit skatītājs var skaidri ieraudzīt, kāpēc izstādes nosaukums ir “Džemma Skulme. Viņas glezniecība”, kāpēc ir svarīgi nodalīt glezniecību no pašas mākslinieces kā sabiedriskas figūras, kā morāli ētiskā orientiera, kas sen jau pastāvēja ārpus tikai mākslas vēstures rāmjiem.
Ja Džemma Skulme nefilozofētu, nemeklētu kopsakarības, viņa nebūtu pati. Tāpēc centrālais akcents likts uz attiecībām starp gleznām un domāšanu. Teksti no pēdējo gadu dienasgrāmatām nepauž mieru, komfortu vai paštīksmināšanos, bet demonstrē apbrīnojami asa prāta neapslāpējamo kritisko darbību.
Māksla šajos pierakstos parādās kā terapija un pamācība domāt,
kā saite ar to lielo, neaptveramo likumsakarību, ko mēdz dēvēt par Radītāju. Mazliet no tā, ko māksliniece garā mūža laikā bija sapratusi, tika iemūžināts uz lielformāta audekliem un kartoniem, ar pildspalvu pierakstītajai domai transformējoties krāsainā otas triepienā un prātam atbrīvojot sirdi, lai skaidrāk ieraudzītu patieso ceļu.
