Skatīt darba tikumu un mācīties 0
Kad ausīs skan dziesmiņa, ka “Rīgā piens no pudelēm, ne no gov(e)s pupa”, kad bērns grāmatiņā, vienā lappusē ierauga cūku, kas ir tikpat liela kā otrā lappusē muša, ir laiks doties uz laukiem, lai skatītu lietas pareizā mērogā. Latvijas lauku tūrisma asociācija Lauku ceļotājs sadarbībā ar Lietuvas lauku tūrisma asociāciju Atostogos kaime šopavasar divās nedēļas nogalēs – 4.–6. maijā Latvijā un 11.–13. maijā Lietuvā – aicina iepazīt dzīvi laukos, nobaudīt lauku labumus un varbūt atrast savu saimniecību, kur nopirkt laukos audzētus un ražotus produktus, kurp doties atpūsties.
Akcija organizēta projektā Lauksaimniecības tradīciju mantojums agrotūrismā Latvijā un Lietuvā (Agriheritage, LLI-65), ko finansē Eiropas Savienības Interreg Latvijas–Lietuvas programma 2014.–2020. gadam. Akciju atbalsta Zemkopības ministrija. Abās valstīs būs atvērtas vairāk nekā 200 lauku saimniecības, kur varēs satikt gan amatniekus, pirtniekus, pārtikas ražotājus, biškopjus, stādu audzētājus. Un ceļā var gadīties gan pilis un muižas, gan dabas takas un krodziņi. Lūk, ieskatam vienas dienas brauciena maršruts uz Sēliju un Lietuvu. Bet vairāk informācijas par Atvērto durvju dienām Latvijas un Lietuvas saimniecībās var meklēt: www.celotajs.lv/atvertasdienas.
Čiepst, pēkšķ, tralina, lalina
Zemnieku saimniecība Vilciņi (dejejputni.lv) Saukas pagastā, Viesītes novadā
Gaiss vai virmo no putnu kāšiem un bariem. Kur skaties, tur dabā viss pa diviem: stārķi ligzdā, vardes dīķī, taureņi piesaulē. Bet Vilciņu saimniecībā – koris daudzbalsīgs. Dažādu šķirņu vistas, pērļu vistas, zosis un Indijas skrējējpīles. Lēni izstaigājot saimniecību, var apskatīt visu ciklu – no olas līdz pieaugušam putnam. Var paturēt pat siltu olu rokā. Starp citu, Vilciņu saimniekiem gan ir labi, jo Lieldienās olas nav jākrāso – ir tādas vistas, kuras dēj iezaļgana toņa olas, citas – raibas kā ar vasarraibumiem nosētas.
Saimnieces Sabīnes Zupas lepnums ir Indijas skrējējpīles jeb, kā tās biežāk sauc – pudeļpīles. Tās ātri tipina pa sētu, tad apstājas un ieklausās. Smieklīgs skats – brūna ar melnu cepurīti. Nu, gluži kā pudele! Pēc saimnieces domām, šis putns lieliski iederēsies jebkurā dārzā, jo ir gana viegls un veikls, lai neizbradātu puķu dobes. Pīles ātri aug, īpašu siltumu arī nevajag (ziemā var dzīvot kūtī, šķūnī, kur ir grīda), bez dīķa var iztikt, pietiks ar kādu vanniņu. Olas arī esot labas. Tie, kas pētījuši olu sastāvu, zina teikt, ka ūdensputnu olas ir vērtīgas. Pīles ēd graudus un kāpostus, tām garšo vārīti kartupeļi. Protams, vajadzīga arī kombinētā barība, lai saņemtu vitamīnu devu. Ja sadomājas par pīļu cepeti, tad kautķermenis nav liels (ap kilogramu), pīle ir liesa. “Pirmajam bariņam, kas ienāk saimniecībā, tiek iedota mūža maize,” skaidro saimniece. “Tāpat bija ar zosīm. Tikai pēc tam uzzināju, ka tās spēj nodzīvot līdz 35 gadiem.” Bet galvenais, kāpēc mājputniem jābūt sētā, – lai bērni varētu mācīties gan darbu, putnus pabarojot, gan redzēt dzīvības ķēdi.
Saimniece izstāsta arī kādu šausmu stāstu. Kad suns pagājšruden devies uz citiem medību laukiem, to uzreiz uzzinājusi lapsa un – vienā naktī nokodusi 27 pīles. “Kad lapsa nāk, tā neņem vienu putnu, bet galina visus pēc kārtas.” Saimniecībā izmēģinājušies visādi, naktī pat radio slēguši, bet lapsa kūmiņš pēc ziņu noklausīšanās ķēries pie nelietīgajiem nakts darbiem. Ir arī speciāli preparāti, ko uzpūst, kas zvērus (piemēram, caunas) atbaida. Palīgā nāk arī vietējie mednieki, jo zaudējumi ir pārāk lieli.
Vilciņi ne tikai ir putnu saimniecība, tur liela vieta atvēlēta ķiplokiem. “Vietējais ir antiseptiskāks, ar izteiktāku garšu,” slavē saimniece. Tautas līdzekļu gatavošanai, dažādiem uzlējumiem jāņem tas ķiploks, kam tās smalkās daiviņas, kuras tik ļoti nepatīk tīrīt.
Kā no kafijas krūzes tikt līdz biznesam?
Dzelmītes Elkšņu pagastā Viesītes novadā
“Vecāku mājas pagalmā ir mana fabrika,” lepojas saimniece Jolanta Kovnacka. Kafejas stāsts sākas ar vecmammu Alīdu, kura dzīvoja netālu no Subates. Alīda apprecējas ar Jāni, piedzima četri bērni, sētā parādījās lopi, saimniecība paplašinājās, bet līdz ar to tika nopelnīta biļete uz Sibīriju. Kā talismans ir panna, kuru vecmamma ielika maisā, un tā ceļoja uz Sibīriju un arī atpakaļ. “Skraidīju līdzi vecmammai laukos un pazinu visus augus: kaņepes, cigoriņu, magones, ozolzīles… Man patika būt dārzā, kur bija brīnišķīga pasaule ar neparastām smaržām. Kopš bērnības atminos kūpošu kafejas krūzi,” pagātnes ainiņas uzbur Jolanta. Dzīve aizveda prom no vecāku mājām, bet tad apmeta kūleni. “Reiz tik ļoti sagribējās vecāsmammas kafeju! Veikalos tādu neatradu, iecirtu kāju zemē un teicu, ka recepti dabūšu. Aptaujāju radus, kopā ar mammu restaurējām recepti. Audzēju, žāvēju, grauzdēju… Mārupes kaimiņiene toreiz, gar māju ejot, teica, ka kaut kas gruzd, jāsauc pažarnieki. Bet es tur eksperimentēju. Un tad pienāca tas maģiskais mirklis, kad atpazinu kafejas maisījumā to bērnības garšu un smaržu…” par biznesa pirmsākumiem stāsta Jolanta. Nu viņa ražo četru veidu kafejas.
Alīdā ir četras pamatsastāvdaļas: mieži smaržai, cigoriņi rūgtumam, ozolzīles stiprumam, un burkāni dod salduma noti. “Kad Mārtiņš Rītiņš to atzinīgi novērtēja un teica, ka “tev tā lieta jāturpina”, tas bija stimuls. Esmu piepildījusi savu sapni, man te patīk atrasties. Darot savus darbus, esmu kā meditācijā.” Nu jau tapusi Paulīne – meitai par godu, tad Sēlija, kur pievienotas kaņepju lapas un rudzi, un Viesīte – pilsētas 90 gadu jubilejai par godu, ar rudzu iesalu un tuč, tuč apiņiem.
Cigoriņus Dzelmītēs audzē pushektārā. Ir arī burkānu lauks, bet miežus un rudzus iepērk no vietējiem zemniekiem. Lielākais darbs ir rudenī, kad cigoriņus novāc, mazgā vannā un žāvē.
Starp citu, Jolanta pēc Sāremā receptes cep maizi, bet viņas noslēpums – pievieno kafijas biezumus. Aicinot pagaršot, saimniece ceļ galdā arī priežu čiekuru ievārījumu. Čiekuri jāvāc līdz kādam 20. jūnijam, kad tie zaļi. Vajadzēs 2 kilogramus cukura, 2 litrus ūdens, no kā ievāra sīrupu. Tajā ieber 1 kilogramu zaļo čiekuru. Vienu stundu vāra zem vāka, pēc tam noņem vāku. Kad ievārījums kļūst brūngani sarkanīgs, čiekuri jau pavisam mīksti, ir gatavs.
Viesošanās Dzelmītēs ir arī kā vēstures stunda brīvā dabā, jo lauku sētā saglabājušās 1902. gadā tapušas dzirnavas. Graudus var iebērt un samalt, bet ikdienas darbam jau ir modernākas tehnoloģijas.
Labu apetīti!
Kafejnīca–viesu nams Liepas Aknīstē
Šajā ceļa posmā nav nemaz tik daudz iespēju, kur baudīt sātīgu maltīti un ievilkt elpu. Liepas ir pašā ceļa malā. Uzņēmumā saimnieko divas māsas – Santa un Ieva, bet viss, kas ir Liepu ēdienkartē, nācis no vecāku zemnieku saimniecības. Jau vairāk nekā 26 gadus viņi nodarbojas ar šķirnes aitkopību, bioloģisko piensaimniecību, audzē ķiplokus, kartupeļus, burkānus un citus dārzeņus. Arī rāceņus!
Rāceņu krēmzupa
• 1 l buljona
• 50 g sviesta
• 1 kg rāceņu
• 2 vidēji lieli kartupeļi
• 1 sīpols
• 120 ml saldā krējuma
• sāls
• pipari
Katlā ar biezu dibenu, kurā tiks vārīta zupa, sviestā apcep sakapātus sīpolus, līdz tie zeltaini brūni. Pievieno nelielos gabaliņos sagrieztu rāceni, pasautē 15–20 minūtes. Pieliek sagrieztus kartupeļus, garšvielas, pielej buljonu un vāra, līdz dārzeņi ir mīksti. Katlu noceļ no uguns, masu sablendē, pievieno saldo krējumu, samaisa un vēlreiz uzvāra. Pasniedz ar bekona kraukšķiem, zaļumiem, grauzdētām saulespuķu vai ķirbju sēkliņām.
Cepums egles lielumā
L. Sadauskienes ceptuve Jodupē Rokišķu rajonā
Ir daži našķi, ko zinātāji prasa no Lietuvas atvest ciemkukulim, starp tiem šakotis – lietuviešu tradicionālā torte – un cepumi kā sēnītes. Katrā pilsētā ceptie kārumi atšķiras. Bet vieni no labākajiem ir Laimutes Sadauskienes Rokišķu konditorejas cehā gatavotie. Ceptuve darbojas 22 gadus, bet šakoti Laimute Sadauskiene cep sešus gadus. “Tas mans sapnis, ko varēju realizēt,” viņa ir gandarīta. Tagad viņa brauc uz starptautiskajiem gadatirgiem, kur rāda un stāsta gan ar videofilmiņas starpniecību, gan – visuzskatāmāk – demonstrē, kā to dara. Protams, recepti līdz pēdējam gramam neviena saimniece nav gatava atklāt. Tik vien izstāsta, ka mīklas pamatā ir sviests, krējums, milti, cukurs un daudz olu.
Laimutes ceptuvē mīklu maisa aparāti, jo darbs ir smags. Lai uzceptu šakoti, vajadzīgs īpašs mehānisms – iesms, ko var griezt, un pamatam nerūsējošā metāla cilindri. Ikdienā ceptuvē tiek darbinātas elektriskās krāsnis, bet paraugdemonstrējumi svētkos, gadatirgos notiek uz āra pavarda. No malas izskatās, ka uz iesma tiek cepts sivēns. Bet šakoti ne mirkli nevar atstāt bez uzraudzības. Viena saimniece vienmērīgi griež iesmu, otra lej mīklu. Šakotim lielās adatas rodas cepšanas procesā – jo ātrāk un vienmērīgāk griež iesmu ar cepumu, jo tas veidojas izteiksmīgāks. Garša ārā ceptajam uz dzīvās uguns ir intensīvāka. Uz kāzām tiek cepti ļoti lieli – ap 15 kilogramu (viena kilograma cena – 13,50 eiro) lielas egles, taču nav jau uzreiz viss jāapēd. Šakoti var uzglabāt trīs četrus mēnešus. Tad gan tas kļūst cietāks.
Katrai dienai tiek cepti mazi cepumiņi – 100 gramu smagi. Tos var arī mājās pagatavot, bet lielākajiem tomēr vajag īpašas iekārtas.
Šajā ceptuvē top arī tās jaukās cepumu baraviciņas. Tie ir medus rauši. Maldās tie, kas domā, ka cepumi top pannu formās. Katrs cepums – sēne – sastāv no divām daļām: kājiņas un cepurītes. Simtprocentīgs roku darbs un vēl simt procentu mīlestības klāt.
Ledusvīns no āboliem
Roksala Taruču ciematā Rokišķu rajonā
Lauku tūrisma saimniecība, kas dara vīnu, uzņem viesus, strādā mežā, audzē ogas, atrodas gandrīz uz pašas Latvijas–Lietuvas robežas. Saimnieks Raimunds Nagele stāsta, ka vieta ir ļoti izdevīga: “Tāds pusceļš! Lietuvieši no galvaspilsētas brauc uz Rundāli, bet atpakaļceļš – par garu. Tad nu var pie mums apstāties un ievilkt elpu. Latvieši, no Viļņas atgriežoties, tādi saguruši jūtas, un tad ir iespēja te pasēdēt, iemalkot vīnu un arī pārnakšņot. Miers un klusums – tas ir bonuss! Roksala – tas ir dabas liegums, meži ar zvēriem un ogām.”
Bet saimniecības apskate sākas ar pagrabu, kas ir Raimunda prieks un lepnums. Viņš pēc izglītības un pamatnodarbes ir mežinieks, bet vīna darīšana ir hobijs. Pirmais vīns no vecāsmātes ievārījumiem tapis vairāk nekā pirms 30 gadiem, un nu jau dēls Lūkass šo lietu studē nopietni.
“Man ļoti gribējās savu pagrabu, kas būtu kā maza Eiropas vīna pagrabu kopiju: ar pastāvīgu temperatūru, noteiktu mitruma līmeni, nespilgtu gaismu. Un klusumu. Tikai tādā pagrabā vīns var nobriest un kļūt labāks. Te ir mūsu mazā laboratorija,” stāsta saimnieks. “Vīns ir dzīvs organisms, tas ir kā cilvēks un mēdz mainīties. Gadās, ka uz labo pusi, bet ne vienmēr… Dažkārt vīns kļūst par… etiķi.” Pagrabā rindojas gan kolekcijas pudeles, kas tiek atvestas no ceļojumiem, gan pašu darītie vīni: upeņu, dzērveņu, aveņu, pīlādžu, rabarberu, ērkšķogu, pieneņu un paša audzētu vīnogu.
Vislabākā esot vietējā Lietuvas šķirne ‘Monika’. Vīnogas aug nogāzē pie dīķa, jo ūdens ietekmē var mēģināt izvairīties no salnām. Lai gan pērn, kad ziemā bija –6 grādi, tas neizdevās. No mežazvēriem vislabākā aizsardzība ir elektriskais gans. Raimunda darītie vīni ir dabīgie, pārsvarā sausie, ne pārāk stipri – no 10 līdz 13 grādiem, tādi, kas garšo pašam saimniekam. Viņš lepojas ar ledusvīnu (Eiswein) no āboliem. “Vīnogu ledusvīnam vajag ļoti daudz vīnogu, bet ražas nevar prognozēt. Tad nu eksperimentējām, līdz sanāca vīns no saldētiem ziemas āboliem. Pareizāk jau būtu, ja kokā ļautu tiem sasalt, bet procesu paātrinām caur saldētavu. Sulu spiež no saldētajiem āboliem, un tā ir ļoti koncentrēta. Vienai pudelei vajag 11–12 kilogramu ziemas ābolu. Izmantojam vecās šķirnes, kurām pat nezinu nosaukumus,” īso versiju izstāsta Raimunds Nagele.
Lai arī licence ir 10 tonnām, pagaidām Roksalā ražo tikai pusi. Tie ir deviņi dažādi vīni. “Ja pašiem negaršo, tādu vairs neražojam,” stāsta saimnieks. Un par kvalitāti arī attiecīgi jāmaksā, jo pudele, piemēram, rabarberu vīna, maksā 11 eiro.
