Skatieties uz dižkokiem! 0
Mūzikas akadēmijas klavierspēles meistaru zieds savas augstskolas Lielajā zālē 12. martā plkst. 18 sāks četru koncertu ciklu. Tajā Jāzepa Vītola kompozīcijas klavierēm pirmo reizi vienkopus izskanēs visas – pilnā skaitā. Šis pirmais koncerts ir signāls, ka tuvojas latvju mūzikas pagātnes ietekmīgākās personības dzimšanas 150 gadu atcere, kas ierakstīta arī UNESCO 2013. gada kalendārā.
Jā, 2013. gads būs ne tikai dziesmu svētku un Riharda Vāgnera divsimtais, bet arī Jāzepa Vītola gads.
Mūža darbs – Latvijai
“Gaismas pils” autoram bija jāuzaug laikā, kad latvju mūzikas jaunais stāds vēl tikai spraucās augšup starp diviem kaimiņu pārspēkiem – vācu un krievu skolu. Tāpēc jo apbrīnojamāka šķiet viņa spēja vāciskas audzināšanas un Pēterpils krievu mūzikas skolas krustojumā sevī izkopt savas tautas kultūras apziņu un virzīt to plašākos apvāršņos. Vēl vairāk – viņš it kā palika virs šīm trim kultūrām. Pāri par 30 gadiem docēja Pēterpils Konservatorijā, tostarp vadīja kompozīcijas klasi, krievu mūziķu elite bija viņa kolēģi un draugi. Līdztekus tam 18 gadus viņš bija Krievijas lielākās vācu avīzes “St. Petersburger Zeitung” štata mūzikas kritiķis, diriģēja Pēterpils vācu patriciešu kori. Bet apmēram 25 gadus stāvēja arī turienes latviešu koru priekšgalā, piedalījās Dziesmu svētkos un citās latviešu rosmēs dzimtenē. Latvijā Vītols iesakņojās visupirms ar savu kora mūziku, bet Krievijas toreizējā metropolē tika pirmatskaņotas un izdotas simfoniskās un citas instrumentālās kompozīcijas.
Latvijas valsts tapšanas priekšvakarā 1918. gada vasarā viņš stājās kara izklīdināto latviešu skaņu mākslinieku pulka galvgalā, kopā ar citiem avantūriskā braucienā pārveda tos no boļševiku Pēterpils uz ķeizariskās Vācijas okupēto Rīgu un apvienoja privātajā Latvju operā – nākamajā Nacionālajā operā.
Tādā kārtā 55 gadu vecumā sākas jauns darba mūžs dzimtenē un ilgst vēl 25 gadus. Vītols dibina un vada Latvijas Konservatoriju un tās kompozīcijas klasi, komponistu organizāciju “Skaņražu kopa”, Dziesmu svētku biedrību, izaudzina vairākas komponistu paaudzes. Saspriegtās attiecībās ar varas iestādēm viņš izvada Konservatoriju arī cauri divām okupācijām. Kad 1943. gadā svinīgā aktā vietējās vācu nacistu virsotnes klātbūtnē Vītols tiek sveikts 80 gadu jubilejā, viņš atbildē saka: “Visa mana mūža darbs ir bijis variācijas par tēmu – tēvija Latvija,” bet to noklusē okupantu laikraksts. Nepilnu gadu vēlāk okupācijas terora apstākļos viņš paraksta Konstantīna Čakstes vadītās nelegālās Latvijas Centrālās padomes memorandu Rietumu valdībām – ar prasību par Latvijas suverenitātes un demokrātiskās iekārtas atjaunošanu, abu okupāciju – staļiniskās un hitleriskās – apturēšanu. Vēl pusgadu vēlāk Jāzeps Vītols kāpj bēgļu kuģī. Volfgangs Dārziņš atceras: “Kāpēc jūs, profesora kungs, tik vecs vīrs, mums braucāt līdzi uz Vāciju? Tā kāds bija jautājis Vītolam, kurš atbildējis: es, redzat, atbraucu tādēļ, ka negribēju solidarizēties ar varu, kas manai tautai nodarījusi tik daudz posta. Es atbraucu, lai tie tur ar manu vārdu nevarētu segt lietas, kas man šķietas meli un nekrietnības.” Vītols ir darbīgs līdz mūža pēdējām dienām. Dzimis 1863. gada 26. jūlijā Valmierā, viņš mirst 1948. gada 24. aprīlī Lībekā, Vācijā, tiek apbedīts tur, pārapbedīts Meža kapos 1993. gada 27. jūnijā.
Iespaidīgs mūzikas šķērsgriezums
Darbīgajā dzīvē paveiktais it kā apstaro un papildina galveno krāšņā mūža devumu – mūzikas jaunradi. Tā iegūlusies gandrīz visu mūsu mūzikas žanru klasiskajos pamatos un pelna citu, plašāku sarunu. Šoreiz vien atgādināsim, ka “Gaismas pils” autors bija pirmais starp dižgariem latvju mūzikā, kurš piešķīra tai neapšaubāmu māksliniecisku perfekciju. Jau ar pirmo sava studenta opusu – “Sonāti klavierēm” – mēdza lepoties N. Rimskis-Korsakovs, un viņš diriģēja arī Vītola Simfonijas pirmo daļu svinīgajā aktā, kad nākamais klasiķis ar laureāta diplomu un lielo zelta medaļu absolvēja Pēterpils konservatoriju. Nākamais plašākais Vītola klavierdarbs, ar ko tiks atklāts 12. marta koncerts, ir “Variācijas par kādu latviešu tēmu”. Šīs tautasdziesmā “Ej, saulīte, drīz pie Dieva” pamatotās kompozīcijas monumentālais stils ļāva Emīlam Dārziņam teikt, ka šai gadījumā “salīdzinājums ar Bēthovenu nebūt neiznāktu Vītolam par sliktu”. Citos folkloras priekšstatos smelts ainaviskums un žanriskums grezno svītu “Desmit latviešu tautasdziesmas klavierēm”. Līdzās šiem arī pārējie 12. marta programmas klavierdarbi, ieskaitot leģendāro “Viļņu dziesmu”, jau ar pirmo koncertu sniegs iespaidīgu Vītola klaviermūzikas šķērsgriezumu. Turklāt tā būs visai reta izdevība vienā vakarā pie klavierēm uzklausīt tik daudzus pirmklasīgus latviešu pianistus, un tie būs Juris Kalnciems, Jānis Maļeckis, Sergejs Osokins, Toms Ostrovskis, Arnis Zandmanis, Ventis Zilberts, Juris Žvikovs.
Jāzepa Vītola līdzgaitnieks komponists Jēkabs Poruks savai, šķiet, visu laiku labākajai esejai par Konservatorijas ilggadējo rektoru licis virsrakstu “Vientulis burzmā”. Viņaprāt, dzīves un mākslas plašās pieredzes rūdītais, viedais Vītols juties Rīgas ikdienas kņadā “viens kā koks smalcē”. Tik tiešām, vēstures perspektīvā Vītols joprojām ir viens no dižkokiem, uz kuriem mums laiku pa laikam vērts paturēt skatienu – lai nesaīsinātos lieluma mērauklas.
