Kas nepatīk latviešiem? Vietvārdi, kas palīdz saprast senču mantojumu 4
Reti kurš nav braucis garām kādas savdabīgas vietas nosaukumam un nodomājis – ko tas varētu nozīmēt? Ar Latvijas savādo un ierasto vietvārdu skaidrošanu nodarbojas pētnieki, taču darba materiālu viņiem piegādā “Vietvārdu talkas” talcinieki. Nupat viena šāda talka noslēgusies, un pierakstīti simtiem vietvārdu, kas palīdzēs saprast katras vietas vēsturi un mantojumu.
Pirmo vietvārdu talku pirms 100 gadiem aizsāka valodnieks Jānis Endzelīns. Pēc tam šāda vākšana pierimusi, bet tagad atsākta, lai nepieļautu mazo vietvārdu izzušanu.
Pēc piešķirtajiem vietvārdiem var viegli noteikt, kas šajā vietā noticis vai darāms – Mencu strautā var doties mencas ķert, Čigānu pļavā reiz tabors viesojies vai Oškalnā oši aug.
”Latviešiem nepatīk kruzuļoti, skaisti vietvārdi ar krāšņiem epitetiem. Viņi izlīdzas ar to, kas ir blakus mājām. Ja garām mājām tek avots, noteikti tās mājas būs Avotiņi. Ja tuvumā aug egles, būs Eglāji. Latvieši vadās pēc tā, kas atrodams ainavā,” norāda Latvijas Universitātes Latviešu valodas institūta direktores vietniece Sanda Rapa.
Bez gala daudz Latvijā ir Avotiņu, Rožkalnu vai Velna gravu, taču talkā atklāti arī reti īpatņi, piemēram, Jēpārītes apvidus Mežvidu pagastā, Vārsēlītis Vaives pagastā un Čurkstupīte Tomes pagastā. Talcinieki atklāj, ka šāda vietvārdu apzināšana ļauj apzināt sava novada īpatnības un senāk lietoto valodu.
”Es pati esmu no Druvienas pagasta. Mums ir ļoti interesanti nosaukumi. Piemēram, Laskumi vai Tīrumkleivas. Mums ir tādas upes kā Tocups un Piparups. Skaidrs, tā ir Piparupīte, bet kas ir Tocups? No Druvienas nāk slavenais nosaukums Silmači – sila mači. Mačs, tāds varens vīrs, apmeties silā, un tā, lūk, radies nosaukums Silmači,” stāsta vietvārdu talciniece no Gulbenes novada Jolanta Zirne.
Vietvārdu reģistrēšana vēl turpinās – to katrs var izdarīt vietnē vietvardi.lv.
