Stipendijas “Sievietēm zinātnē” saņēmēja Līga Zvejniece par zālēm pret sāpēm – ķermeņa un mīlestības 0
Pavasarī uzzināsim gadskārtējā konkursa L’ORÉAL Latvijas stipendijas “Sievietēm zinātnē” laureātes. Konkurss notiek ar UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas un Latvijas Zinātņu akadēmijas atbalstu, un stipendija paredzēta sievietēm, kas veic pētījumus dzīvības zinātnēs un materiālzinātnēs. Tās mērķis ir atbalstīt viņu iespējas veidot karjeru zinātnē, mudināt veikt pētniecisko darbību. Pērn šo prestižo stipendiju saņēma medicīnas zinātņu doktore LĪGA ZVEJNIECE, Latvijas Organiskās sintēzes institūta pētniece, par jaunu pretsāpju zāļu vielu meklējumiem. Viņas dzīvesbiedrs ir itālis. Interesanti. kādas vērtības attiecībās, viņasprāt, veido saskanīgu ģimeni.
Līga Zvejniece dzimusi un vidusskolu pabeigusi Alūksnē. Interesi par medicīnu veicinājis žurnāls “Veselība”, ko bērnībā meitene šķirstījusi bieži.
– Lai gan toreiz tajā daudz ko nesapratu, tomēr žurnāls manu uzmanību piesaistīja kā magnēts. Lasīju arī Francijas okeanogrāfijas speciālista Žaka Īva Kusto grāmatas un domāju – žēl, ka nevaru būt uz viņa kuģa… Acīmredzot zinātniskās pētniecības dzirksts manī jau bija dzimusi, – spriež Līga Zvejniece. Mācoties vidusskolā, brīvdienās strādājusi slimnīcā par sanitāri. Un tālāk jau Latvijas Universitātes Medicīnas fakultāte, kurā ieguvusi medicīnas doktora zinātnisko grādu farmakoloģijas apakšnozarē.
Viņa ir ļoti izskatīga, runājot ik pa brīdim pasmaida un uzdzirksteļo ar kādu joku. Runā enerģiski, ātri un ļoti pragmatiski, spēj pārliecināt. Kā gan lai būtu citādi! Līga Zvejniece ir zinātniece, kuras vadībā Organiskās sintēzes institūta Farmaceitiskās farmakoloģijas laboratorijā ir izveidota eksperimentālā sistēma, ar kuru meklēt jaunas pretsāpju zāles. Līga ir pievērsusies aktuālam modernās biomedicīnas uzdevumam – izprast, kā rodas sāpes, un atklāt, kā tās vislabāk remdēt. Zinātnieces pētījumā uzmanības centrā ir neiropātiskās sāpes, viena no to pazīstamākajām izpausmes formām – kad mugurā nospiests kāds nervs.
– Neiropātiskās sāpes ļoti slikti padodas parastajai terapijai, pret tām bieži vien nepalīdz ne ibumetīni, ne olfeni. Tiek meklēti jauni preparāti, kas noņemtu šīs sāpes. Un ne tikai noņemtu, bet arī ārstētu.
Vai arī pret mīlestības sāpēm varētu būt kādi brīnumlīdzekļi?
– Jūtas nav jāārstē, mīlestība pati atveseļo! Pašpietiekams, pašapzinīgs un laimīgs cilvēks priecē arī citus. Cilvēku attiecībās svarīga ir savstarpēja cieņa, sapratne un arī piedošana. Nav ideālu cilvēku, ir ideāli piemēroti partneri. Vīrietis pēc būtības ir mednieks un brīvību mīlošs, līdz ar to viņam vajag gan mājas siltumu, gan brīvību. Savukārt sievietei vajag balsta, pleca izjūtu. Saskaņa veidojas, ja intereses un dzīves ritms saskan vienā domāšanas virzienā.
Līgas Zvejnieces dzīvesbiedrs ir itālis Nicodemo, ikdienā visbiežāk viņu dēvē par Niko. Viņš ir no Milānas un, vēlēdamies pārmaiņas dzīvē un meklējot māju citur, nejauši Rīgā sastapies ar Līgu. Simpātijas pārtapušas mīlestībā, nu ģimenē jau ir divi dēli – Matīss (10 gadi) un Jānis (2,5 gadi).
– Itāļi raksturā ir tik temperamentīgi! Daudz runā un ir patīkami sarunu biedri, bet dara gan mazāk nekā runā. Savukārt latviešu vīrieši runā maz, taču dara. Galarezultāts ir viens. Lai gan nākam no dažādām kultūrām, mūsu dzīves ritms un sapratne par ģimeniskām vērtībām ir līdzīga. Sākotnēji sarunājāmies angliski, pēcāk jau arī itāliski. Vīrs diezgan ātri iemācījās runāt latviski, valodas apguvē daudz viņam palīdzēja uzņēmējdarbības vide, sarunas ar klientiem – viņš vada itāļu restorānu.
Nereti mūsu sabiedrībā spriež, ka partneris vīrietis neizturas ar tik lielu uzmanību, ar kādu izturas sieviete pret viņu, taču atzīts ir fakts, ka vīrieši atšķirībā no sievietēm neievēro detaļas. Tie ir dažādie vīrieša un sievietes apkārtējās pasaules uztveres veidi, taču sievietes neapzināti gaida no vīriešiem tādu pašu uztveres veidu, kāds ir viņām. Lai sagaidītu no vīrieša vēlamo, sieviete pati var pievērst viņa uzmanību niansēm, palīdzot attīstīt iemaņas ievērot detaļas un izteikt savus iespaidus par tām. Latvieši attiecībās mēdz būt atturīgi vēsi, savas jūtas neizpauž tik akcentēti kā dienvidu zemju ļaudis.
– Itālieši ir ļoti uzmanīgi pret sievietēm, kādu komplimentu pateiks vienmēr. Manuprāt, attiecībās viņi ir daudz atvērtāki par latviešiem.
Spriežot par cilvēku attiecību stiprināšanu, zinātniece akcentē sapratni, prāta un fizisko vingrumu un labu humoru.
– Man patīk, kā itāļi uztver dzīvi. Viņi par to nesūkstās, bieži pasmaida un daudz joko. Atceros Niko stāstīto, kā iznesuši cauri frizieri, ar kuru iepriekšējā vakarā kopā līksmojuši…
Viņa frizētavas durvju priekšā salikuši ar ūdeni pildītas krūzītes – tik daudz, ka matu meistaram krietni nācies pastrādāt, līdz ticis iekšā. Bijis arī vēl tāds gadījums – lai aizņemtu vietu pludmalē, ar sarkanu lenti norobežojuši sev vietu. Uzlikuši uzrakstu, ka te notiks remondarbi, un priecājušies uz nebēdu. Tie ir tādi bērnišķīgi joki, kas prieku sagādā pat pieaugušam cilvēkam. Diemžēl latviešiem tā pietrūkst, esam pārāk nopietni. Bet labvēlīgi pasmieties par sevi un citiem taču nav nekas slikts.
Varbūt Niko savu itālisko humoru varētu mēģināt pielipināt latviešiem?
– Derētu gan, ar saviem restorāna kolēģiem viņš pajoko bieži. Ēdienreizes viņi ietur kopā, apsēžas visi pie viena galda un ēdot patērzē. Starp citu, itāļiem ir pieņemts pie galda izrunāties, apspriest redzēto, izlemt, kas būtu veicams. Arī mēs mājās, piemēram, vakariņās, ēdam kādu stundu un mēdzam apspriesties, bērni pastāsta par savām gaitām. Ir ļoti svarīgi zināt, ko bērni dara ārpus mājām. Tā ir arī savstarpējas uzticības veidošana. Taču mūsu pieredze radījusi pārpratumu – mazajam puikam dažreiz bērnudārzā pārmet, ka pie galda nedrīkst sarunāties… Tad nu viņam skaidroju, ka bērnudārzā tā nav pieņemts darīt, taču mājās – drīkst.
Vai stingra vecāku uzraudzība veicina bērna personības izaugsmi un izvēles brīvību?
– Protams, vecākus respektēju, taču viņi man, tāpat kā manai māsai un brālim, ļāva brīvi attīstīties, neuzspieda savas vēlmes. Mani uztrauc plašā interneta pieejamība bērniem – tajā taču redzams viss! Vai tas nesabojā bērna domāšanu, par daudzām lietām viņam var rasties nepareizs priekšstats. Mūsu bērnībā filmās redzējām vai nu apskāvienu, vai skūpstu, bez kaisles turpinājuma.
Cilvēki izjūt dažādas sāpes, vai pati zinātniece ar tām tiek galā vieglāk nekā citi?
– Neremdināmas sāpes neesmu jutusi, ikvienām sāpēm ir svarīgi rast to iemeslus, tikai tad tās var pareizi ārstēt. Daudz ko nosaka arī dzīvesveids, piemēram, ja pārāk biežas ir paģiru sāpes, tad dzīvesveids jāmaina! – smaidīdama nosaka Līga.
Varbūt zinātniece var ieteikt kādu vispārīgu recepti labām attiecībām?
– Trīs ēdamkarotes smaida sajauc ar vienu ēdamkaroti mīlestības un pa virsu pārkaisa šķipsniņu ironijas. To visu pasniedz ar glāzi laba sarkanvīna.
