“Viņš ir pierādījums tam, ka Latvija nav maza valsts!” Profesors Grēns, kurš trīsreiz atteicies no Triju Zvaigžņu ordeņa 62
Imants Frederiks Ozols, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Dzirdot par kādu, kas atteicies no izvirzīšanas Triju Zvaigžņu ordenim, pavisam dabiska ir urdošā vēlme saprast, kādēļ tā.
Retais nonāk situācijā, kad viņu izvirza valsts augstākā apbalvojuma saņemšanai, bet kāds ir cilvēks, kurš no ordeņa atsakās?
Profesors Elmārs Grēns no Triju Zvaigžņu ordeņa ir atteicies trīs reizes un savu nostāju nemainīs. Tas ir viņa noraidījums Latvijas politikas neglītajai, tuvredzīgajai un no izcilības prom vedošajai pusei.
Nepieņemot ordeni no tiem, kas nav spējuši valsti turēt augstāku par savām šaurajām un kabatai tuvajām interesēm, bez apbalvojuma paliek vīrs, kura mūža ieguldījums molekulārās ķīmijas un bioloģijas attīstībā Latvijā novērtēts pasaules akadēmiskajās aprindās.
Turklāt tam ir vistiešākā saistība ar Latvijas spēju sekvencēt jaunā koronovīrusa genomu no inficēto personu deguna dobuma un rīkles uztriepēm.
To veic institūtā – Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centrā, kurš bez akadēmiķa Grēna nemaz nebūtu iedomājams. Bet ceļš uz to sākās dziļos padomju laikos ar ķīmijas studijām skolā.
Tagad institūtā strādā pie cilvēka genoma un citiem pētījumiem gēnu un to veidojošo elementu līmenī.
Kā parādījusi pandēmija un jauna tipa signālmolekulu jeb mRNS vakcīnas, šī joma ir eksistenciāli svarīga cilvēka un sabiedrības veselībai un paver jaunus apvāršņus izpratnei par to, kas ir cilvēks un kā darbojas mūsu organisms molekulārā līmenī, kā arī gluži jaunas ārstniecības un slimību prevencijas iespējas.
Arvien darbīgs
Par spīti paša teiktajam – “es jau te vairs nekas neesmu”, profesoru Grēnu vēl arvien var sastapt tieši Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centrā. Lai lasītāju nemaldina pieticīgais “nekas”.
Akadēmiķis, ķīmijas zinātņu doktors Elmārs Grēns ir figūra, pret kuru liela pietāte gan pašā centrā, gan ārpus tā un tālu aiz valsts robežām. Viņš ir pierādījums tam, ka Latvija nav maza valsts. Tā ir tieši tik liela, cik lieli ir tās cilvēki.
Saskarsmē korekts un pretimnākošs cilvēks, kas apzinās savu veikumu, bet nelielās ar to.
“Esmu jau dziļā pensijā un aktīvi zinātniskajā darbībā vairs neiesaistos, bet šis institūts ir mans bērns, tāpēc interese un vēlme dzīvot līdzi ir tikai saprotama. Padomnieks gan skaitos, bet tas ir tāds sabiedrisks amats. Ne es tur algu saņemu, no tā kategoriski atteicos. Neesmu pat institūta darbinieku sarakstā. Teicu, ka būšu šeit vienmēr kā institūta dibinātājs.”
Viņš pazīst lielāko daļu institūta cilvēku, un visi šeit labi zina profesoru Grēnu. Tikai par pašiem jaunākajiem studentiem viņš atzīst, ka tos vairs nezinot.
“Studentu mums ir ļoti, ļoti daudz. Aktīvi sadarbojamies ar Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultāti un Medicīnas fakultāti.”
Toties jaunākajām norisēm gan zinātnes pasaulē, gan arī institūtā profesors turpina ļoti cieši sekot līdzi. “Dabīgi! Kā gan citādi?!”
Un pēc padoma pie viņa nākot: “Galu galā biju tomēr ne tikai zinātnieks, bet arī administrators. Proti, ne vien dibināju institūtu, bet arī vadīju institūtu, Latvijas Zinātnes padomi un daudz ko citu. Skats uz dzīvi jau man ir. Taču negribu, lai mans skatījums tiktu uzstiepts vai kaut kādā mērā būtu saistošs institūtam, jo tā tomēr ir jauna paaudze; viņiem ir jāattīstās neatkarīgi no manis.”
Pasaules zinātne Latvijā
Profesors vēl ilgi turpinājis lasīt lekcijas Latvijas Universitātē molekulārbioloģijā, molekulārajā ģenētikā un citos priekšmetos, nu gan arī šim darba cēlienam pielikts punkts.
Vārdu salikums “mūsdienu students” ir bieži lamāts, meklējot, kas viņam vainas, tiek piesaukts gan laikmets, gan internets, gan zema izglītības kvalitāte skolās. Kāda tad ir paaudze, no kuras nāk jaunie zinātnieki?
“Mūsdienu students ir ļoti dažāds,” uzsver Elmārs Grēns, “daļa ir patiešām zinātkāri, neapšaubāmi aktīvi un nereti pēc studiju pabeigšanas bieži pazūd ārvalstīs un varbūt pat arī neatgriežas. Ir visādi, bet kopumā augstākās izglītības līmenis manā izpratnē šobrīd nav sevišķi augsts. Vismaz salīdzinot ar to, kādu es vēlētos sagaidīt.”
Lai nu kurš, bet Elmārs Grēns zina, ko runā, spriežot par augstākās izglītības līmeni.
Jāatceras, ka viņa kā zinātnieka karjera ir vairāk nekā pusgadsimtu gara. 1968. gada 14. jūnijā laikrakstā “Cīņa”, kā tolaik bija pierasts, parādījās paziņojums, ka tā paša gada 25. jūnijā pulksten 13.30 Zinātņu Akadēmijas lekciju zālē notiks Akadēmijas Ķīmijas un bioloģijas zinātņu nodaļas apvienotās padomes atklātā sēde, kurā Organiskās sintēzes institūta vecākais zinātniskais līdzstrādnieks ķīmijas zinātņu kandidāts Elmārs Grēns aizstāvēs disertāciju ķīmijas zinātņu doktora grāda (toreiz – otrā augstākā zinātnes grāda) iegūšanai “Uzbūves ietekme uz beta dikarbonilsavienojumu īpašībām, kvantu ķīmiskie aprēķini”.
Kvantu ķīmija un molekulu pasaule
Paziņojums par disertāciju tolaik ļoti jaunajā jomā bija tikai pats sākums ilgu attiecību turpinājumam ar presi, kaut gan, iespējams, profesors pats tam nav pievērsis lielu vērību. Par viņu ne vienreiz vien vēstīs laikraksti.
Tā savus desmit gadus vēlāk arīdzan laikrakstā “Cīņa” parādās raksts ar daiļrunīgu virsrakstu “Starptautiskas autoritātes apliecinājums profesoram Elmāram Grēnam un līdzstrādniekiem”.
Jaunākajā ASV iznākošajā akadēmiskajā žurnālā “Journal of Virology” prominenta vieta Latvijas zinātniekiem: “Šoreiz pret jaunāko žurnāla burtnīcu mums ir īpaša attieksme: tajā nodrukāti divi lieli – kopā 19 lappušu – Padomju Latvijas zinātnieku raksti. Un to autori ir LPSR ZA Organiskās sintēzes institūta direktora vietnieks, laboratorijas vadītājs ķīmijas zinātņu doktors profesors Elmārs Grēns ar saviem biedriem. (..) Abi raksti veltīti ribonukleīnskābju – RNS – saturošo baktēriju vīrusu replikācijas jeb vairošanās mehānisma pētījumiem.”
Tomēr atgriezīsimies 1968. gada vasarā, kad Elmārs Grēns aizstāv savu disertāciju. Šī paša gada rudenī iznāk Latvijas akadēmiķa Solomona Hillera raksts par ķīmijas attīstību Latvijā, kas jaunradītu savienojumu ziņā tobrīd bija vadošais Padomju Savienībā.
Ar Solomona Hillera vārdu vēl sastapsimies. Viņam ir svarīga nozīme ne tikai tajā, ka Grēnam ļāva nodarboties ar tolaik Padomju Savienībā jaunu (bet agrāk – pat aizliegtu) ķīmijas nozari, bet arī tam, ka Latvijā vispār tapa un līdz pat mūsdienām turpina darboties Organiskās sintēzes institūts.
Rakstā, kas iznācis pirms vairāk nekā pusgadsimta, profesors Hillers gan atzīst, ka tikai nedaudzi organiskie savienojumi “atrod praktisku izlietojumu”, jo vielām jāatbilst nopietnām prasībām, turklāt tās jārada, veidojot telpiskas struktūras.
Raksta autors skaidro, ka šādas “komplicētās molekulas varētu pielīdzināt mazām “mikropasaulēm”, kas sev līdzīgajā apkārtnē – šūnā, kur visi procesi norisinās uz molekulārā līmeņa, spēj manāmi ietekmēt tur noritošās ķīmiskās reakcijas”. Turklāt šajā molekulu pasaulē tiem laikiem pierastie fizikas un ķīmijas spēki vairs nedarbojas.
“Tā nu iznāk, ka mūsdienu ķīmiķiem-organiķiem (..) jāpārzina arī jaunā zinātnes nozare – kvantu ķīmija.” Akadēmiķis Hillers arī lepni piebilst, ka nupat republikā “sagatavotas aizstāvēšanai pirmās doktora disertācijas, kas risina problēmas šajā modernajā darba laukā. To autori – jauni zinātnieki Jānis Stradiņš, Elmārs Grēns un citi.” (“Cīņa”, 01.10.1968.)
Tas, kā tolaik tik ietekmīgā tā dēvētā centrālā prese sekoja jaunumiem Latvijas zinātnē, jauniem zinātniekiem un to sasniegumiem, šķiet, signalizē arī par citādu zinātnes lomu sabiedrībā.
Profesors Grēns to daļēji apstiprina: “Jā, arī toreiz bija tā, ka zinātnisko pētījumu virzienus noteica direktori, priekšnieki, vecākie zinātnieki. Tie jaunie jau pie sava individuālā darba tik vienkārši netika. Tie bija reti izņēmumi, kas to varēja darīt, ja bija atbilstošs vadītājs. Manā gadījumā tas tā, paldies Dievam, bija, konkrēti profesora Gustava Vanaga personā. Bet šodien to ne tik daudz nosaka vadītājs kā apkārtne.
Vai saņem apstiprinājumu projektam, ko esi uzrakstījis, vai ne. Tajā ir arī loterijas vai nejaušības elements. Jo tagad katrs projekts iziet starptautisko ekspertīzi, kurā visi eksperti ir tikai no ārzemēm – neviena nav no Latvijas, kas pazītu šo zinātnieku un projektu. Rezultātā var tikt izgāzti arī ļoti labi projekti, savukārt viens otrs viduvējs projekts saņem atbalstu un aiziet.”
1970. gadā Rīgā notika Starptautiskās teorētiskās un praktiskās ķīmijas savienības (IUPAC) kongress.
“Tas bija lielākais kongress, kāds Latvijā vispār jebkad bijis. To organizēja maskavieši, protams. Un mūsu (Organiskās sintēzes) institūts no Latvijas puses. Tur bija arī viens tiešām nopietns darbs par transporta ribonukleīnskābes [lasītājiem labāk zināms ar abreviatūru tRNS] gēna mākslīgu sintēzi. Pirmais gēns, kas tika sintezēts ķīmiski. Un tas tika referēts šeit.”
Žurnāls “Zvaigzne” šim notikumam veltīja virsrakstu “Pasaules ķīmiķi Rīgā”. Daudz fotoattēlu ar prominentajiem ķīmiķiem no visām pasaules malām, tostarp ASV, Itālijas, Šveices, Holandes u. c. Un, protams, arī vadošie zinātnieki no Padomju Savienības pulcējās tieši Latvijā, vienlaikus garantējot to, ka Latvijā attīstās zinātne, kas nepieļauj provincialitāti un atpalikšanu ne no Austrumiem, ne no Rietumiem.
Atrasties avangardā nemaz nebija vienkārši; arī daudzu iekārtu un metožu, kas mūsdienās ir pašsaprotamas, tobrīd nemaz nebija.
“Zinātnē – visā pasaulē – bija stipri, stipri mazāk modernās aparatūras un metožu, kur nu vēl Padomju Savienībā un kur nu vēl Latvijā. Organiskās sintēzes institūtā aparatūras un zinātniskās kapacitātes ziņā mēs atpalikām pat no Maskavas spēcīgākajiem institūtiem. Nerunājot nemaz par ārzemēm. Tomēr atsevišķās nozarēs varēja izrauties. Un molekulārā bioloģija bija viena no tām, kas izrāvās. Ne tikai Padomju Savienības līmenī, bet parādījām, ka varam būt visas pasaules līmenī. Vienu brīdi tā bija.”
Izvēle mūžam
Elmāram Grēnam pēc vidusskolas pabeigšanas bija teju diametrāli pretēju iespēju izvēle. Karjera sirdij tik ļoti tuvajā mūzikā, it īpaši džeza mūzikā, vai zinātne. Kā profesors Grēns nonācis pie šīs jomas? Pagājušā gadsimta piecdesmitajos un sešdesmitajos, kā pie tā vispār varēja nonākt?
“Toreiz bija zinātnes uzplaukuma laiks un molekulārā bioloģija un DNS dubultspirāle kā ģenētiskās informācijas pieraksta veids – zinātnieku Votsona un Krika veikums – bija gadsimta atklājums! Ļoti drīz tas nonāca arī Padomju Savienībā; parādījās raksti zinātniskajā presē. Kā gan man kā jaunam zinātniekam tas varēja nebūt interesanti?!”
Skolas laikā Elmārs Grēns nav domājis ne par kādu molekulāro bioloģiju. Tad viņam prātā bijusi ķīmija.
“Ar to es skolā arī nodarbojos. Gāju ķīmijas pulciņā. Varbūt manu izvēli ietekmēja māte, kura kādu laiku strādāja par farmaceiti. Pēc tam iestājos studēt Ķīmijas fakultātē un studēju organisko ķīmiju. Tad nekādas molekulārās bioloģijas tur nebija. Tā bija vispār aizliegta zinātne! Jo Padomju Savienībā tolaik uzskatīja, ka gēni ir fikcija.
Zinātnieks Lisenko bija postulējis, ka iedzimtība, lai arī pārmantota, ir atkarīga no apkārtējās vides. Uzskatīja, ka vide veido iedzimtību un stipri mazākā mērā notiek pārmantošana no vecākiem. Par kaut kādu molekulu – DNS vai kādu citu, kas varētu būt iedzimtības informācijas nesējs, – nevarēja vispār būt nekādas runas, uzskatīja, ka tādas lietas nav! Un tikai 1956. gadā, kad Staļina vietā nāk Hruščovs, to visu palaida vaļīgāk. Un šo to tad arī atļāva pārņemt no Rietumiem.”
Grēnu saistīja teorētiskās zinātnes, molekulu struktūra, īpašības, kā šīs īpašības izskaidrot, nevis “putras vārīšana” – ķīmiskā sintēze. “Un tad pašmācības ceļā apguvu kvantu ķīmiskos aprēķinus – šajā jomā ar kvantu mehānikas palīdzību skaidro vielas uzbūvi un ķīmiskās īpašības. Arī tie Padomju Savienībā bija aizliegti! Kvantu ķīmija bija aizliegta kā nepareiza, buržuāziska filozofija.”
Sarunas gaitā neviļus nonākam arī pie šobrīd aktuāla kvantu ķīmijas iespēju piemēra. Skatoties ikvakara ziņas televīzijā, attēlus internetā vai publikācijas presē, lasītāji noteikti redzējuši ne vienu vien koronavīrusa izraisītāja – viriona – atveidu: lodveida ķermenis ar krāsainiem radziņiem. Bet elektronu mikroskopā, kas ir vienīgā iespēja redzēt vīrusus, attēls ir melnbalts.
Tātad izkrāsotās ragainās vīrusa lodes ir tikai mākslinieciskās iztēles auglis. Taču kvantu ķīmija, ja tas būtu nepieciešams, varētu aprēķināt (tieši tā – ne ieraudzīt mums pazīstamā veidā), bet aprēķināt, kāda ir paša vīrusa un tā ragveida izaugumu krāsa.
Protams, ne jau šādi jautājumi ir molekulārās ķīmijas fokusā, taču tas zināmā mērā ļauj paskaidrot, kā šis zinātnes virziens darbojas – “ar matemātiskām metodēm varat “ieraudzīt” molekulas krāsu, noteikt, vai tā ir cieta vai šķidra, ar ko tā reaģē, par ko tā var pārvērsties. Iepriekš to noteica eksperimenti, bet kvantu ķīmijas uzdevums bija aprēķināt un izskaidrot šos fenomenus”.
Ar Latvijas Universitātes skaitļošanas centra palīdzību (“jo es jau nebiju matemātiķis”) šie aprēķini tika veikti.
Vēl divus gadus līdz savas disertācijas aizstāvēšanai – 1966. gadā Grēns sāka interesēties par molekulārbioloģiju un noorganizēja šādu grupu Organiskās sintēzes institūtā.
“Toreizējais direktors un būtībā institūta dibinātājs – profesors Solomons Hillers, kurš bija ļoti talantīgs un ārkārtīgi tālredzīgs cilvēks, prata saredzēt, ko mūsu cilvēki ir spējīgi izdarīt un kādas nozares ir vērts attīstīt. Viņš tam deva zaļo gaismu. Arī šiem kvantu ķīmijas aprēķiniem, kuriem pats īsti nepiekrita, taču zaļo gaismu un finansējumu deva – par šiem aprēķiniem bija arī jāmaksā.”
Un tā atbalstīts tika arī molekulārās bioloģijas virziens, kura iniciatīva nāca no tolaik jaunā zinātnieka Elmāra Grēna puses.
Prese un politika
Akadēmiķis Grēns ir preses uzmanības lutināts cilvēks, turklāt Latvijas preses arhīvs glabā publikācijas, kas parāda, ka viņš nav tikai šauri savā jomā dzīvojošs zinātnieks. Un, arī atkārtoti atsakoties no valsts augstākā apbalvojuma, nav darījis to, šauri subjektīvu izjūtu vadīts.
Viņu interesē sabiedriskā un politiskā dzīve. Galu galā zinātnes attīstība un latviešu ambīcijas zinātnē vistiešākā mērā saistītas ar to, kā sevi redzam, kādus mērķus izvirzām un kā attīstām savu valsti.
Nepilnus piecus gadus pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas parādās publikācija “Zinātnieki protestē pret cenzūru” (“Neatkarīgā Cīņa”, 11.05.1995.), starp paziņojuma parakstītājiem arī akadēmiķis Elmārs Grēns.
Pārsteidzošā kārtā tas saistīts ar jautājumu, kas tā arī nav veiksmīgi atrisināts. Latvijas Zinātnieku savienība izplatīja paziņojumu, kurā protestēja pret likuma pieņemšanu “Par elektroniskajiem masu sabiedriskās saziņas līdzekļiem”.
Mūsdienās šo padomi pazīstam kā NEPLP un tā uzrauga gan Latvijas Televīzijas un Latvijas Radio, gan komerciālo elektronisko mediju darbu. Zinātnieki jau tolaik protestēja, ka nedrīkst pieņemt likumu tādā redakcijā, kas nozīmētu pakļaut medijus “vadošo Saeimas spēku kontrolei (cenzūrai) (..). Pēc zinātnieku domām, padomes veidošanā vajadzētu piedalīties plašam sabiedrības lokam.”
Zinātnieku teiktajā neieklausījās. Šobrīd – pēc 25 gadiem – gan spēkā stājies jauns likums un turpmāk Latvijas Televīzijas un Latvijas Radio darbu uzraudzīs Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome trīs locekļu sastāvā. Tomēr būtība nav daudz mainījusies un plašākas sabiedrības iesaiste gluži simboliska.
Grēns ir bijis sabiedriski un politiski aktīvs vēl citas reizes: 1995. gadā “Diena” publicēja atklāto vēstuli, kurā kritizēta juceklīgā valdību nākšana un iešana un to darbs.
Vēstulē arī tēze, kas nav zaudējusi aktualitāti vēl tagad, ka “tā dēvētais politiskās valdības modelis izrādījies atrauts no praktiskās valsts vadības zemākajās struktūrās” (“Diena”, 26.09.1995.), kuru darbs savukārt vairāk atbilst administratīvajai komandekonomikas sistēmai, nevis brīvā tirgus apstākļiem. Vai tas pa šiem gadiem ir mainījies?
“Es domāju, ka nav mainījies. Pār mums valda Eiropas regulas – ja vispār kaut kas no ārpuses ietekmē mūsu pārvaldi. Pārējais ir mūsu pašu ierobežotās intelektuālās kapacitātes izstrādātie produkti valdības līmenī.”
Kā vienu no iemesliem Grēns min to, ka nav nepieciešamības un apstākļu sabiedrības gudrākajiem cilvēkiem lauzties iekšā varā pašreizējos saimnieciskajos un politiskajos apstākļos.
“Varat iedomāties vienu gudru cilvēku, kas ietu par premjeru vai ministru aiz savas pārliecības? Viņš vispirms vienkārši dabūs pa kaklu. Otrām kārtām, viņam nāktos atskaitīties tā saucamajai partijai, kas gan nav nekas vairāk kā interešu grupa.”
Džezs
Visbeidzot vēlreiz jāapstājas pie būtiskām izvēlēm dzīvē. Proti, šis varēja būt stāsts par pazīstamo džeza pianistu, maestro Elmāru Grēnu.
“Tas bija jau vidusskolas laikos. Tad, kad nebiju vēl izlēmis, ko es darīšu, vai kaut ko studēšu. Man mūzika vienmēr patikusi. Starp citu, mans tēvs bija profesionāls vijolnieks. Un džezs – tas bija kas jauns, jo toreiz nekur neskanēja. Tā bija aizliegtā mūzika.
Šur tur klausījāmies vienu otru radiostaciju; ieraksti arī nebija nekādi lielie. Un tas mani aizrāva. Tad sāku savas primitīvās, vienkāršās klavierzināšanas attīstīt tieši džeza virzienā.
Tas viss notika, veidojot mazus ansamblīšus, koncertējot dažādos sarīkojumos – sākot ar skolu, pēc tam tālāk kādos klubos,” savu Latvijas sabiedrībai daudz mazāk zināmo dzīves daļu Elmārs Grēns atklāja “Latvijas Radio 3 “Klasika”” raidījumā, kas izskanēja ēterā pirms deviņiem gadiem.
“Beigu beigās nonācu arī līdz lielajam studentu estrādes orķestrim Imanta Kokara vadībā 1960. gadā, kad mēs ar programmu apbraukājām ne tikai Latviju, bet arī Ļeņingradu un Gruziju. Tur spēlēja ļoti daudzi pazīstami džeza profesionāļi, piemēram, Raimonds Raubiško un trompetists Jānis Krūmiņš. Daudz bija arī konservatorijas studentu. Es tur nokļuvu tāds – bez izglītības, bet pie klavierēm.”
No tiem laikiem Elmāram Grēnam ir pazīšanās ar Maestro Raimondu Paulu, kurš esot orķestrim sacerējis diezgan daudzas kompozīcijas.
Taču pienāca laiks izšķirties – “vai nu tādu autodidakta dzīvi turpināt ar mūziku, vai turpināt ar zinātni”.
Bet atgriežamies kabinetā pie akadēmiķa Grēna. Prasu – vai ir nācies jelkad nožēlot savu izvēli būt molekulārbiologam? “Nekas cits es nevarēju būt,” saka akadēmiķis, “vienkārši tādēļ, ka manas intereses nekad nepalika uz vietas. Tās mainījās, un visu laiku bija interesanti.
No ķīmijas vidusskolā uz organisko sintēzi, tad kvantu ķīmija, tad molekulārbioloģija un tad gēnu inženierija. Un vēl pēc tam, kad tika aprakstīts cilvēka genoms, es sāku Latvijā cilvēka genomu programmu, ko tagad vada Biomedicīnas pētījumu centra direktors Jānis Kloviņš.”
Jau beidzot darbu pie intervijas, profesora kaislīgā aizrautība ar klasisko mūziku un džezu kļūst pavisam saprotama. Ir tikai viena lieta, kas igauņus atšķir no latviešiem, – viņi uzņēmuši sevī apkārtējo ziemeļvalstu elpu.
Arī molekulārajā bioloģijā un gēnu izpētē Latvija nekas nebūtu, ja neraudzītos pasaules virzienā un nevēlētos būt šajā līmenī. Skatienam jāsniedzas ļoti tālu: “Gremdējoties sevī un neskatoties uz āru, neko vairāk atrast nevar kā tikai etnogrāfiju. Neko vairāk.”
Uzziņa
Elmārs Grēns
Profesors Dr.habil.biol.
Dzimis 1935. g. 9. oktobrī Rīgā
Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centra zinātniskais padomnieks
No 1958. gada dažādos amatos strādājis Organiskās sintēzes institūtā. Sācis kā jaunākais zinātniskais līdzstrādnieks, tad nodaļas vadītājs un visbeidzot arī institūta direktora vietnieks zinātniskajā darbā
Ilggadējs Biomedicīnas pētījumu un studiju centra zinātniskais direktors, vēlāk – zinātniskās padomes priekšsēdētājs
Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenais loceklis, PSRS/Krievijas Zinātņu akadēmijas korespondētājloceklis, “Academia Europea” loceklis
Tēvs – vijolnieks Jānis Grēns, māte – farmaceite Melita Grēne
Bijis precējies ar zinātņu doktori, ķīmiķi Evu Stankevicu (pirms divpadsmit gadiem devusies aizsaulē)
Meita – Edīte Grēna-Karona, mikrobioloģe, zinātņu kandidāte; dzīvo ASV
Dēls – Olafs Grēns; dzīvo Rīgā
