Skatiena noslēpumainais spēks 0
… Sanāksmes laikā nodaļas priekšnieks izteica pārlieku asu aizrādījumu kādam darbiniekam. Aizskartais neeksplodēja, tikai ar acu skatienu dziļi ieurbās apvainotājā. Bet aptuveni pēc piecām minūtēm iedomīgais šefs pēkšņi iemiga, sāka krākt un ar galvu bezpalīdzīgi atsitās pret rakstāmgaldu.
Ātrās palīdzības mediķi konstatēja nāvi. Patologanatomi lauzīja galvu – nezin no kā sirds pēkšņi apstājusies, turklāt tā, it kā kāds to būtu apturējis gluži kā pulksteņa svārstu…
Ar skatienu piebeigt
Vēsturē bijis ne mazums gadījumu, kas saistīti ar mīklaino “īpašā” skatiena iedarbību. Pirms dažiem gadiem “Canadian Tribune” rakstīja par 55 gadus veco Stīvenu Makkelanu, kuram medību laikā pēkšņi uzbrucis grizli lācis. Guļot uz zemes, Stīvens jau instinktīvi izvirzījis uz priekšu rokā sažņaugtu medību nazi, bet pats ar izmisuma un niknuma pārpilnu skatienu ieurbies tieši zvēram acīs. Grizli momentāni pamiris un palicis stāvam uz vietas. Neattopot uzsākt ko citu, mednieks turpinājis skatīties viņam acīs, turklāt cenšoties sakoncentrēties tieši uz redzokļiem. Vienlaikus viņš labi apzinājies, ka tāda rīcība patiesībā spēj saniknotu zvēru tikai vēl vairāk uzbudināt, taču skatienu nenovērsa. Tad pēkšņi zvērs neizturēja un, izdvesis pērkonam līdzīgu rēkoņu, sabruka zemē. Grizli bija pagalam. Vēlāk, apskatot dzīvnieka līķi, viņa ķermenī neatrada itin nevienu brūci, pat ne mazāko skrambiņu. Izmeklētāji un pētnieki secināja, ka mīklainās nāves iemesls ir no cilvēka acīm nākušais jaudīgais bioenerģētiskais impulss, kas spējis sagraut zvēra smadzeņu šūnas…
Patiesību sakot, šādā secinājumā nav nekā fantastiska vai ekstraordināra. Tautu folklora jau izsenis vēsta, ka tad, kad cilvēks atrodas uz nāves sliekšņa, viņa acu skatiens spēj sakoncentrēt milzīgu emocionālo spēku, kas var spēcīgi iespaidot to, uz kuru šis skatiens vērsts. Iespējams, tieši tāpēc jau kopš seniem laikiem uz nāvi notiesātajiem aizsien acis eksekūcijas izpildes laikā.
Spiediens pakausī
Teju ikvienam zināma šī savādā, it kā nemotivējamā sajūta, sak, kāds tieši tagad skatās man pakausī. Mēs pēkšņi pavēršam skatienu atpakaļ un… “kāds skatiens mūs apžilbina”.
Amerikāņu zinātnieki veikuši virkni eksperimentu, lai pētītu šāda efekta iespējamību. Šajos eksperimentos piedalījās vairāki simti brīvprātīgo. Katru no viņiem nosēdināja istabas vidū un noteiktos brīžos viņam pakausī vai nu skatījās, vai neskatījās kāds cits cilvēks.
Izrādījās, vismaz 95% gadījumu eksperimentā iesaistītie bija fiksējuši svešu skatienu. Lielākā daļa to izjutuši kā acumirklīgu spiedienu pakausī vai kā vieglu vēja pūsmiņu. Tātad cilvēka acis patiešām spēj izstarot kaut kādu enerģiju. Bet – kādu? Un vai tā patiešām vienmēr ir gluži nekaitīga? Tādas atbildes eksperimenta rīkotājiem nebija.
Kādas sākumskolas sagatavošanas grupiņas skolotāja stāstījusi par atgadījumu klasē: zīmēšanas stundā zēns savai sola biedrenei pēkšņi izrāvis no rokām guaša krāsas trauciņu. Taču viņa nemetās virsū palaidnim, pat nesāka raudāt. Nē, viņa tikai vērīgi un koncentrēti paskatījās uz zēna “vainīgo” roku, palaidnis pēkšņi iekliedzās un nometa trauciņu zemē. Skolotāja pieskrēja klāt un bija gluži satriekta: uz puisēna plaukstas bija uzmetusies prāva, apdeguma izraisīta čūla. Viņš kratīja roku un sauca: “Viņa mani apdedzināja ar savām acīm!…” Vēlāk, atsaucoties speciālista lūgumam, sešgadīgā meitenīte sakoncentrēja savu skatienu uz viņa delnu, un viņš apliecināja, ka sajutis gana iespaidīgu dūrienu. Vai patiešām acis spējīgas raidīt zinātnei pagaidām neizskaidrojamus un neredzamus starus?
1925. gadā angļu fiziķis Čārlzs Ross veica virkni eksperimentu, kuros brīvprātīgie centās ar skatienu iespaidot miniatūru metāla spirāli, kas iekarināta vilnas diegā. Spirāle sāka griezties. Vai to panāca skatiens? Ross secināja, ka cilvēka acs izstaro elektromagnētiskos viļņus. Tad viņš un citi zinātnieki mēģināja atklāt šā starojuma mehānismu. Savu hipotēzi piedāvāja arī krievu (tolaik – padomju) radiofiziķis Boriss Kažinskis, kurš pētījis domas spēka no liela attāluma iedarbību. Uz šādiem pētījumiem viņu pamudinājusi iepazīšanās ar leģendāro zvēru dresētāju Vladimiru Durovu, kurš pagājušā gadsimta 20. gados Kažinskim demonstrējis, kā neatlaidīga cilvēku acu skatiena iespaidā dzīvnieki pēkšņi sāk izpildīt tikai ar domu spēku viņiem noraidītas pavēles un nonāk savdabīgā sastinguma stāvoklī. Turklāt bija kāda būtiska īpatnība, proti – ja kaut vai uz acumirkli novērsa savu skatienu no zvēra acu zīlītēm, tas nekavējoties attapās.
Balstoties paša piedzīvotos līdzīgos novērojumos, Kažinskis secināja, ka “skatiena stari” izpaužas kā īpaši koncentrēti smadzeņu bioradiācijas starojuma kūlīši. Bet savdabīgu elektromagnētisko viļņu pārraidītāju lomu šeit pilda acs tīklenes “nūjiņas”, kas ir tieši saistītas ar smadzenēm. Ar to palīdzību smadzeņu ģenerētā enerģija var sakoncentrēties ļoti spēcīgā starojumā.
Ļoti līdzīgs viedoklis ir arī daudziem mūsdienu pētniekiem. Patlaban ļoti populāra ir šāda hipotēze – sarežģītas uzbūves tīklenes nūjiņās veidojas kaut kas ļoti līdzīgs rentgena biolāzeram, kas darbojas ar ārkārtīgi īsiem uzliesmojumiem.
Vārti uz pasauli. Atveras, aizveras
Leģendārā sacerējuma “Meistars un Margarita” autors Mihails Bulgakovs bijis arī ļoti smalks psihologs. Viņš rakstījis: “Jums pēkšņi pajautā kaut ko negaidītu. Un jūs… acumirklī spējat sevi savākt tā, lai apjēgtu, kas jāatbild, lai izdotos noslēpt patiesību… Jūsu sejā nenotrīsēs ne muskulītis, taču – ak, vai! – jautājuma uzjundītā patiesība no pašiem dvēseles dziļumiem acumirklī ielec jūsu acīs un – viss beidzies. Tā ir pamanīta, un jūs esat iekritis!” Lai arī šie “patiesības mirkļi” ilgst tikai sekundi vai vēl īsāku brīdi, taču tie neizbēgami ir vienmēr. Jautājums ir tikai par to, kā tos notvert.
Hipotēze par acu telepātisko lomu spēj ļoti daudz izskaidrot. Mēs, kā mēdz teikt, “sataisām actiņas” gan izbrīnoties, gan negaidītās situācijās, “ar acīm aprijam” to, kas pēkšņi šķitis īpaši interesants vai pievilcīgs, “acis izlien no pieres”, ja esam spēji sabijušies.
Un to var saprast: acis izplešas, kad mēs zemapziņā vēlamies caur tām saņemt maksimālo informāciju – gan redzamo, gan arī telepātisko. Un otrādi: mēs neviļus pieveram acis, kad sajūtam vēlmi it kā norobežoties no apkārtējās pasaules, kad piedalāmies kādā garlaicīgā vai mums netīkamā sarunā, kad esam noguruši vai arī mums ir vienaldzīga attieksme pret notiekošo.
Acis pieveras pašas no sevis arī tad, kad cenšamies sakoncentrēties uz kaut ko dziļi iekšēju – savām domām, atmiņām, sajūtām. Mēs samiedzam acis, kad kaut ko novērojam vai arī īpašos koncentrēšanās mirkļos. Vārdu sakot, atstājot redzei tikai ļoti šauru spraudziņu, organisms tādējādi mūs norobežo no visa otršķirīgā, nesvarīgā, no tā, kas traucē koncentrēties galvenajam.
Ne gluži bez iemesla ir arī tas, ka cilvēks samiedz vai novērš acis tad, kad kāds viņā noraugās īpaši vērīgi vai, piemēram, nosodoši. Tādā veidā mēs neielaižam sevī svešas emocijas, aizsargājam savas smadzenes no negatīvas informācijas. Ja piekrītam hipotēzei par domas pārraidīšanu ar skatienu, kļūst vieglāk saprotamas arī citas psihologu novērotas likumsakarības. Piemēram, sarunas laikā acīs biežāk skatās tas, kurš savu sarunas biedru uzskata par spēcīgāku, pieredzējušāku, gudrāku. Līdzīgi skolēnam tāds cilvēks it kā atver savas smadzenes telepātiskai iespaidošanai. Tā paša iemesla dēļ stāstītājs ļoti reti skatās acīs tam, kurš viņu klausās, jo viņa smadzenēs risinās intensīvs domas formulēšanas process, bet svešs skatiens, tātad arī svešas domas, var šo procesu būtiski iespaidot un traucēt.
Zināms, ka sarunas biedri biežāk lūkojas viens otram acīs, ja attālums starp viņiem ir lielāks. Šajā parādībā nav nekā noslēpumaina, jo biežāka apmaiņa ar skatieniem kompensē informācijas apmaiņas samazināšanos. Un dabisks ir padoms – lai varētu kādu labāk saprast vai arī bez izkropļojumiem noraidīt savu domu, skatieties savam sarunas biedram tieši acīs.
Tā jūs ne tikai labāk uztversiet viens otra dvēseles stāvokli, bet arī domas, jo informatīvais dialogs risinās tiešā veidā: no smadzenēm uz smadzenēm. Un otrādi: lai pasargātu savu zemapziņu no nevēlamas iespaidošanas, vislabāk ir neskatīties acīs tam, kurš jums uzbrūk. Vienkārši novērsiet skatienu vai aizgriezieties. Vai vismaz skatieties viņam starp acīm vai tieši pierē. “Agresors” to nemaz nepamanīs, labākā gadījumā sajutīs kaut ko grūti tveramu, nepatīkamu, vēsu. Tas tāpēc, ka nebūs īsta, jutīga kontakta.
Novērots, ka sievietes atšķirībā no vīriešiem ievērojami biežāk skatās acīs un tiešu skatienu neuztver kā briesmas. Iespējams, viņām tāds skatiens šķiet intereses pazīme un vēlme nodibināt kontaktu. Daudzi pētnieki uzskata, ka tāda tiešo skatienu nepieciešamība sievietē ir pašas dabas ieprogrammēta. No vienas puses, to rada nepieciešamība piesaistīt partneri dzimtas turpināšanai, no otras – tā ir vēlme īpaši “smalkā” līmenī kontaktēties ar jaundzimušo, jo tieši caur acīm māte īsteno telepātisko saikni ar savu bērnu, kad tas vēl nav apguvis runas spēju.
Vēl kāds izskaidrojums, kāpēc sievietes tik ļoti tiecas pēc tiešiem skatieniem. Cilvēces vīrieškārtas pārstāvjiem vairāk piemīt loģiskā domāšana un tāpēc viņiem vispirms svarīgāka ir vārdu jēga, bet sievietes tomēr vairāk esot intuitīvas būtnes, kurām svarīgāks tas, kas aiz šiem vārdiem slēpjas. Sieviete ir uzņēmīgāka pret telepātisko informāciju, tāpēc viņai vairāk nekā vīrietim svarīgs ir tieši skatiens.
Ak, šīs dziļās, kaismīgās actiņas…
Ļoti interesantu eksperimentu veikuši mūsdienu psihologi. No fotonegatīva izgatavoja kādas meitenes divas fotogrāfijas un tās parādīja dažādiem cilvēkiem, lai viņi izvēlas to, kurā, viņuprāt, meitene izskatās simpātiskāka. Visi bez izņēmuma norādīja uz vienu un to pašu attēlu, lai gan nespēja pamatot savu izvēli, jo nevarēja arī norādīt, kādas ir abu attēlu būtiskās atšķirības. Bet noslēpums izrādījās gaužām vienkāršs: uz izvēlētās fotogrāfijas ar retuša palīdzību bija mazliet paplašinātas acu zīlītes.
Sendienās valdīja uzskats, ka acu zīlīšu lielums liecina par lielu dzīves spēku, proti, tās ir plaši atvērtas tad, kad organisms ir spēkpilns, bet sašaurinās, ja enerģija sākusi izsīkt (ne tikai vecumā, bet arī, piemēram, kādas smagas slimības vai traumas gadījumā). Ja šādu viedokli pieņemam, kļūst saprotams, kāpēc mūs tik ļoti saista paplašinātas acu zīlītes, jo visos laikos taču simpātijas raisa veselīgi, enerģijas pārpilni cilvēki. Bet jāatzīst, tas ir tikai psiholoģisks skaidrojums.
Jāmin arī tā dēvētā energoinformatīvā versija. Tā pauž, ka acu zīlītes kļūst lielākas, kad nepieciešama informācija. Tās īpaši ir paplašinātas bērnībā, kad smadzenes burtiski alkst pēc izziņas. Arī stresa stāvoklī, kad lēmuma pieņemšanai nepieciešams informācijas maksimums. Bet zīlītes acumirklī sašaurinās, tiklīdz zaudējam interesei par apkārtējo vidi, kad vēlamies no tās norobežoties, ieiet sevī, kad kļūstam uzbudināti, saniknoti.
Izteikts pieņēmums, ka zīlīšu sašaurināšanās spēj pasargāt enerģijas krājumu aizplūšanu no organisma. Novērots, ka paaugstinātas intereses gadījumā pret savu seksuālo partneri acu zīlītes ievērojami paplašinās. Iespējams, tieši tā arī rodas zemapziņas simpātijas pret cilvēkiem ar platākām acu zīlītēm. Iespējams, ka, acu zīlītei paplašinoties, palielinās arī “maģiskā” iedarbība uz iecerēto, jo tādējādi paplašinās arī slēptāko domu un vēlmju telepātiskais kanāls.
Zinot vai vismaz intuitīvi izprotot acu zīlīšu īpašo lomu, sievietes jau kopš seniem laikiem izmantojušas dažādas viltības, lai panāktu to paplašināšanos. Tās vārdā viņas pat bija gatavas upurēt redzes asumu. Senajā Romā un vēlāk arī Itālijā un Spānijā sievietes acīs pilināja beladonnas – ļoti indīga auga – sulu, no kā zīlīte ļoti strauji kļuva platāka, bet acis līdz ar to ieguva noslēpumainu spīdumu un dziļumu, kas padarīja sievieti īpaši pievilcīgu.
Iespējams, ar acu zīlīšu platumu izskaidrojams, ka nereti par simpātiskām uzskata tieši tuvredzīgas dāmas, jo viņām parasti šis redzes defekts kompensējas ar zīlīšu paplašināšanos.
Bet tas, ka acu zīlītes strauji paplašinās nāves mirklī, pagaidām vēl palicis neizskaidrots. Viens no pieņēmumiem vēsta, ka paplašinātas zīlītes cilvēkam it kā rada iespēju labāk ielūkoties “smalkajā” pasaulē, uz kuru viņam jāpārceļas.
Plencīša Teda halucinācijas
Viens no pirmajiem noslēpumaino acu starojumu uz fotoplates spēja nofiksēt 19. gadsimta Parīzes mākslinieks Pjērs Bušē, kurš dienišķo iztiku pelnīja ar tā laika lielāko modes kliedzienu – fotografēšanu. Protams, tas notika gluži nejauši. Mākslinieks kādā vakarā dūšīgi iereibis. Kā pats vēlāk stāstīja, viņam šķitis, ka visu nakti viņu vajājuši divi pretīgi velni ar mēslu dakšām. No rīta neizgulējies un nomocījies viņš aizsteberējis līdz laboratorijai, lai attīstītu iepriekšējā vakarā vēl pirms iedzeršanas safotografētās fotoplates. Uz darba galda valdīja īstens haoss – eksponētās kasetes mētājās kopā ar vēl neaiztiktajām. Mākslinieks ilgi tās pētījis, mēģinot saprast, kuras no tām nepieciešams attīstīt, kamēr beidzot atmetis ar roku un attīstījis visas. Neizmērojams bijis viņa pārsteigums, kad ieraudzījis, kā no attīstītajām platēm viņā noraugās nakts murgu viesu sejas. Par šo gadījumu ieinteresējās ievērojamais anomālo parādību pētnieks Kamils Flamarions. Drīz parādījās viņa publikācijas par “psihiskajām fotogrāfijām”.
Par redzes halucināciju projekciju, ko spēj izstarot acis, 19. gadsimta beigās rakstījis arī krievu psihiatrs V. Kandinskis: “Uz ekrāna projicētas bildītes nav redzamas spožā apgaismojumā, taču atliek tikai istabu padarīt tumšu, kā tās kļūst izteikti košas un asas…”
20. gadsimta sākumā pēc dažādās pasaules valstīs veiktiem eksperimentiem pat tika izdotas grāmatas, kas bija ilustrētas ar dažādām “psihofotogrāfijām”. Pēc tam šajā jomā iestājās pieklusums, ko tikai 60. gadu sākumā pārtrauca amerikāņu jūrnieks Teds Serioss.
Šis plencis, no kuģiem jau “norakstīts” krastā, reiz nejauši atklājis, ka ar savām domām mīklainā kārtā spēj izgaismot fotofilmu. Vēl vairāk – viņš pat spēj uz tās projicēt savu domu tēlus! Izpatīkot publikai, viņš sāka ar domas palīdzību fiksēt fotofilmā dažādas ainas. Ļaudis tieši uz viņa seju virzīja savus fotoaparātus, klikšķināja slēdzi, lai vēlāk sakoncentrētā plencīša ģīmja tuvplāna vietā fotofilmā atklātu… dažādas ēkas, celtnes un ainavas.
Par šo fenomenu nopietni ieinteresējās zinātnieki, pierunājot Tedu pamest veiksmīgi uzsākto karjeru Čikāgas ielās un kļūt par labi apmaksātu “izmēģinājumu trusīti”. Nākamos četrus gadus amerikāņu psihiatra Džūla Aizenbada laboratorijā Kolorado štata Denverā risinājās rūpīgi pētījumi, kas izkliedēja aizdomas par krāpniecību. Vismaz 800 eksperimentus kopā ar Tedu veica arī citi amerikāņu zinātnieki, kuri, lai novērstu jebkādas krāpšanas iespējas, Tedam “pasūtīja” konkrētas bildītes. Vismaz 90% gadījumu viņš pasūtījumu izpildīja absolūti precīzi!
Aptuveni tajā pašā laikā, kad Amerikā publiku un zinātniekus izklaidēja Teds, Krievijā līdzīgas kvalitātes demonstrēja tā dēvētā “krievu parapsiholoģijas pērle” Ninele Kulagina. Atsaucoties zinātnieku aicinājumam, viņa ne tikai ar domas spēku spēja izgaismot fotofilmas, bet arī uz tām eksponēt dažādus viņai pasūtītus simbolus un figūras: zvaigznes, krustus, burtus un tamlīdzīgi.
1973. gadā Permas psihiatrs Genadijs Krohaļevs apņēmās eksperimentāli pierādīt kādu jau vairākus gadu desmitus pastāvošu versiju, proti, redzes tēli rodas smadzenēs, tad tie nokļūst acs tīklenē, no kurienes savukārt izstarojas izplatījumā. Izmantojot īpaši konstruētu ierīci, viņam itin spīdoši izdevās šo hipotēzi apstiprināt.
Acu starojuma fotografēšanas vai filmēšanas laikā brīvprātīgie vārdos skaļi aprakstīja savas vīzijas. Viņu stāstus protokolēja un vēlāk salīdzināja ar attēliem, kas bija radušies uz fotofilmas. Sakritība bija vienkārši pārsteidzoša! Fotogrāfijās bija skaidri redzams tas, par ko attēla fiksēšanas mirklī bija runājuši eksperimenta dalībnieki, visi šie “ragi”, “zivis”, “ezeri”, “aļņi”, “ceļš, tanki un kareivji”, “fabrika”, “eglīte”, “velns”, “čūska”, “saulespuķe” u. tml. Mirkļos, kad nebija nekādu vīziju, kontrolkadri neuzrādīja nekādu izgaismojumu.
Līdztekus atklājās vēl kāda dīvainība: domu tēli fotofilmā fiksējās arī tad, kad tā ievietota gaismas necaurlaidīgā aploksnē! Daži zinātnieki izteica pieņēmumu, ka “starojumu no acīm veido ne tikai redzamais viļņu diapazons, bet arī kāds cits, kurā aploksnes melnais papīrs nezin kāpēc kļūst caurspīdīgs”.
Katrā ziņā “domu fotogrāfijas” turpina nodarbināt pētnieku prātus. Nesen izskanēja paziņojums, ka japāņu zinātnieki radījuši augstas jutības ekrānu, uz kura parādās attēla kontūras, ja kāds ilgi un koncentrēti ekrānā noraugās…
