Anitas Haukas cepuru meistarība izpaužas etnogrāfijā 0
Leģendārās cepures gardibenes kādreiz bija iecienījuši latviešu pirmās atmodas nesēji – hernhūtieši (Dieva godātāji – vācu val.). Izrādās, kādā mazā cepurnieku darbnīciņā top ne tikai gardibenes vairākos etnogrāfiskos stilos. Tur solīdi cilindri gaida džentlmeņus un mazas art deco cepurītes – jaunas elīnas zālītes.
Pirmās veltās vilnas cepures bija konusveidīgas, un tādas tās redzamas daudzās vecās gravīrās. Cilindrus valkāja džentlmeņi vai vismaz tie, kas par tādiem vēlējās izlikties. Pēdējo dēļ radās populārais teiciens – neskati vīru pēc cepures… Modernajos laikos pašu izcilāko cepurnieku darinājumi redzami karaliskajās zirgu skriešanās sacensībās Askotā rotājam Lielbritānijas smalko aprindu dāmu galvas.
Bīstamais sabulis
Cepures Latvijā ražoja izsenis apvienotas ar šūšanas un tūbas darbnīcām. Piemēram, Limbažos kādreiz atradās “Limbažu platmaļu fabrikas un vērptuves akciju sabiedrība”, ko vadīja J. Husmans seniors. Padomju laikā dominēja uzņēmums “Rīgas filcs” un darbojās daudzas mazas darbnīciņas.
Vienā no tām savu cepurnieces karjeru sāka arī Anita Hauka. “Man jau no bērnības patika šūt. Kad atteicos no sava nodoma studēt ģeogrāfiju, netīši iegāju cepuru salonā Krišjāņa Barona un Stabu ielas stūrī pie savas tantes. Inas tante man piedāvāja uzvilkt cepures sagatavi, kas skaitās smags un sarežģīts darbs. Man tas izdevās diezgan labi, un mani uzaicināja pamēģināt strādāt cepuru salonā. Darbs iepatikās, alga bija korekta, un es tur paliku. Daudz bija jāšuj ar adatām. Uz salonu nesa kažokādas, no kurām tapa mēteļu apkakles un cepures. Dažas ādas bija ļoti dārgas, un sākumā trīcēja rokas, ka tik nesabojā. Cepuru formas bija vienkāršas, tomēr, lai kvalitatīvi uzstieptu uz klučiem, nepieciešamas stipras rokas un izjūta, ko dod prakse,” tagad atceras meistare.
Kā piedzimst īsta tūbas cepure
Cepurniecības meistarības kanons ir filca cepures, kas ir viens no vecākajiem cepuru veidiem. Jaunās cepures izgatavo no filca sagatavēm, un formu tām piedod ar klučiem (tā sauc no koka izgatavotus šablonus). Uz viena kluča uzstiepjot filcu, formē vidējo cilindru. Lai sagatavi varētu no kluča noņemt, tam ir ķīlis, kuru izņemot klucis sadalās un ir viegli izņemams no cepures. Cits klucis noder cepures malu formēšanai. Raksturīgās pagājušā gadsimta sākuma apaļās retro sieviešu cepurītes ar mazām apaļām maliņām gatavo uz viena kluča un uzmanīgi noloba ar pirkstiem.
Vispirms filca sagatavi samitrina ar līmi (līmes sastāvs ir firmas noslēpums) un ar pirkstiem uzstiepj uz kluča. Šis darbs prasa gudrus pirkstus un spēku. Cepures malas formu var veidot ar roku, kā to darītu ar plastilīnu. Tas bieži tiek darīts, veidojot, piemēram, art deco stila dāmu cepurītes maliņas, kuras ir jāizveido kā tāda filca skulptūra. Sagatave ilgi žūst, un atkarībā no gaisa temperatūras un mitruma paiet divas trīs dienas. Straujāk tās nedrīkst žāvēt, jo tas ietekmēs filca kvalitāti. Tad detaļas izņem no klučiem un sākas cepures formēšanas otrs posms. Detaļām pēc rasējuma apgriež liekās malas un ar speciālu presi izpleš vajadzīgajā galvas izmērā. Tad vidusdaļai piešuj malu un vēlreiz izpleš līdz vajadzīgajam izmēram. Cepures korpuss ir gatavs, atliek piešūt iekšējo maliņu, ārējo lenti, apšūt malu un, ja nepieciešams (kā tas ir ar klasisko angļu džentlmeņa cilindru, ko joprojām Latvijā bieži izmanto kāzās un sakrālos notikumos), piešuj oderi. Tieši no cepurnieka meistarības un izjūtas atkarīgs cepures kopējais izskats, vai tā būs stalta vai šāda tāda. Tāpat cepures ērtums un izturība.
Darbnīcas lepnums – vīriešu gardibene
Tagad mazajā SIA “Maripol” cepuru un kažokādu darbnīciņā pašā Rīgas centrā ar meistares gudrajām rokām top cepuru mākslas un meistarības augstākie paraugi – sieviešu klasiskās stilu cepures, vīriešu etnogrāfiskās un klasiskās cepures, korporeļu deķeļi un vēsturisko formas cepuru replikas. Uzņēmums ir vienīgais Latvijā, kas šādas sarežģītības darbus var paveikt, un tā pastāvīgo klientu lokā ir kori un deju kolektīvi, kuriem nepieciešams etnogrāfisks apģērbs un aksesuāri. Darbnīcas lepnums – klasiskā vīriešu gardibene – ir sarežģīts izstrādājums un tīrs roku darbs. Cepures vidus ir augsts un ar precīzu, stingru formu. Malas vienmērīgi uzliektas.
Katram Latvijas novadam gardibenes modelis atšķiras, vidus var būt augstāks vai zemāks, apaļāks vai plakanāks, malas platākas vai šaurākas.
Arī džentlmeņa cilindrs ir ļoti līdzīgs, tikai iekšpuse izoderēta ar atlasu un iekšējā maliņa no cita materiāla. Smalks darbs ir korporeļu deķeļi. Par korporeļiem sauc studentu vēsturiskās organizācijas, kas nedaudz atgādina ģildes un brīvmūrniekus un ir atjaunojušas savu darbību Latvijā. Toties viņu formas cepurītes – deķeļi – katrai korporācijai atšķiras. Tās ir precīzas vēsturisko cepuru kopijas, kuru izgatavošana prasa augstu profesionālo meistarību, jo tiek izmantotas daudzas klasiskās cepuru gatavošanas tehnikas, arī precīzas krāsainu ģerboņu kopijas.
“Cepure ir tāds pats amata mākslas meistarības paraugs kā jebkurā daiļamatā. Meistars jau netaisa labi kaut kā speciāli. Darbi dzimst paši par sevi, un ir patīkami, ka klienti to novērtē,” spriež Anita Hauka.
VĒRTĒJUMS
Sandra Jankovska, Alūksnes rajona Jaunlaicenes pagasta Jaunmuižas muzeja vadītāja: “Muzejs atrodas bijušajā baronu Volfu muižā. Tā pēdējie īpašnieki Edīte un Ralfs fon Volfi no Latvijas emigrēja 1918. gadā, un viņu pēcteči tagad atbalsta muzeja veidošanos. Veidojot ekspozīciju, nolēmām apmeklētāju piesaistīšanai izveidot vēsturisko apģērbu kopijas, kas ļoti palīdz uzburt autentiskā laikmeta atmosfēru. Meklējām meistarus, kas tiek galā ar vēsturisko stilu sieviešu un vīriešu cepurēm. Vairākas darbnīcas darbu neuzņēmās. Toties sadarbība ar “Maripoli” bija veiksmīga. Arī tādēļ, ka pasūtījumu varēja veikt no attāluma (vairāk nekā 200 km), aizsūtot uzņēmumus un drēbes paraugus. Parasti šīs cepures glabājas muzeja ekspozīcijā un izraisa apmeklētāju interesi, jo tikai kvalitatīvas kopijas sniedz īstu ieskatu par seno laiku cepuru reālo izskatu. Toties, kad ar vietējo pašdarbības kolektīvu veidojam teatralizētus uzvedumus, cepures tiek liktas galvā un spēlē līdzi aktieriem. Skatītājus vēsturisko tērpu kopijas suģestē un palīdz labāk iejusties laikmeta atmosfērā. Labi izgatavotu pagātnes tērpu un aksesuāru klātbūtne muzejos ir lietderīga un būtu jāpalielina.”
