Ja nebūtu Gvido, visticamāk, vairs nebūtu arī 18 gadus vecā Marka. “Latvijas lepnuma” stāsts 3
Ja nebūtu Gvido Satori, visticamāk, vairs nebūtu arī Marka Gančerjuka: Gvido izglāba puisi, kad tas slīka Gaujā. Glābējs noraidīja Marka vecāku vēlmi pateikties, tāpēc viņi izlēma, ka pieteiks Gvido “Latvijas lepnuma” balvai – lai šis cilvēks, kuram ir tik liela loma gan viena cilvēka, gan veselas ģimenes dzīvē, nepaliktu bez ievērības.
“Arī Gvido ir dēls, un mūsu ģimene ļoti vēlas, lai puisēns zina, ka viņa tētis ir varonis, un var lepoties ar viņu kopā ar mums. Nav pasaulē vārdu, ar kuriem mēs varētu izteikt pateicību šim cilvēkam, kurš īstajā brīdī bija blakus, lai glābtu mūsu bērna dzīvību,” pieteikuma vēstulē raksta Marka mamma Jolanta Maļutina.
Lēciens neoficiālā ūdenī
Valmieriešu vidū Daliņa pludmale ir populāra peldvieta. Ja no tās laižas pa straumi uz leju, drīz vien labajā pusē izslejas Gaujas stāvie krasti, kur atrodas slavenais Daliņa stadions un piedzīvojumu parks. Pludmale ir labiekārtota: tajā ir gan pārģērbšanās kabīnes, gan volejbola tīkli. Ir arī sarkanu ķieģeļu ēka, kurā agrāk atradies glābēju postenis.
Tagad tā vairs nav: pludmale nav oficiāla un līdz ar to netiek uzraudzīta. Kā liecina pašvaldības informācija, Valmierā nav nevienas oficiālas peldvietas, iemesls – Gaujas viltīgā un mainīgā daba, tieksme pārveidot gultni. Tāpēc katrs peldētājs par sevi atbild pats.
Šogad peldsezona sākās agri, jau maija vidū, jo laiks bija sauss un karsts. Karsts bija arī 10. jūnijs, parasta darbdiena. Astoņpadsmit gadus vecajam Markam brīvlaiks vēl nebija sācies, mācības tehnikumā turpinājās, tomēr vakarpusē atradās laiks, lai kopā ar draugu ar riteņiem aizlaistu līdz Gaujai – uzspēlēt volejbolu. Šajā sporta veidā Marks vēl nesen trenējās. “Ne jau tāpēc, ka kaut kur jātrenējas, nē, tā bija mana sirdslieta,” viņš saka.
Dauzot bumbu, drīz vien Marks jutās sakarsis, tāpēc gāja nopeldēties. Iebrida līdz ceļiem, atspērās un ienira. “Ūdens bija seklāks, nekā es domāju. Ar galvu atsitos pret grunti. Samaņu nezaudēju, tāpēc sapratu, ka jāceļas un jālien laukā no ūdens, bet tad sajutu, ka vairs nevaru pakustināt ķermeni, tikai rokas – minimāli.
Ne pietiekami, lai varētu piecelties vai apgriezties uz muguras, lai ievilktu elpu,” stāsta puisis. “Mēģināju pēc iespējas ilgāk aizturēt elpu, lai kāds mani ierauga. Tad izpūtu visu gaisu, kas man bija plaušās. Tad vilku iekšā ūdeni, un viss. Melna bilde.”
Nākamā “bilde”, ko atceras Marks, – viņš guļ krastā uz muguras, apkārt sastājušies daži cilvēki. “Nākamais kadrs – esmu ātrās palīdzības mašīnā, pēc tam jau slimnīcā.”
Ar refleksa ātrumu
Nekādu atmiņu par izglābšanos puisim nav, taču viņš zina, ka krastā viņu izvilka Gvido Satori. Arī viņš 10. jūnijā atradās tajā pašā pludmalē un pieskatīja savu deviņus gadus veco dēlu, kurš peldējās Gaujā. “Skatos – viens džekiņš peld lejā pa straumi. Pa jokam saku savējam – aizpeldi, pajautā onkulim, kāpēc viņš neceļas augšā! Bet tad sapratu! Bah, iekšā un jau vilku ārā,” notikumus, kas risinājās tikai dažas minūtes, atstāsta Gvido.
Sākumā viņš atgaiņājas no intervijas sniegšanas, jo nekādu atzinību un uzmanību nevēlas. Tad tomēr piekrīt un visbeidzot pat atsperīgā solī izrāda krastmalu, kur viss notika. Augumā sīkāks un trauslāks par gandrīz divmetrīgo, spēcīgo Marku, taču spējis viņu izvilkt – Gvido ir profesionāls glābējs. Peldēt, nirt un glābt iemācījies uzreiz pēc armijas ūdenslīdēju skolā.
“Man bija sapnis – prast brīvi peldēt.” Neilgu laiku pastrādājis par glābēju tajā pašā Daliņa pludmalē, taču atalgojums bijis par mazu, lai šo nodarbi turpinātu. Tagad Gvido strādā santehnikas preču veikalā. Fizisko formu uztur ar jogu un veselīgu dzīvesveidu. Aizraujas ar fotografēšanu, labi jūtas pie dabas, ir saudzīgs pret katru skudriņu un dzīvību kopumā. Interesējas par garīgumu, ko apliecina jaunais uzvārds. Tāds ir arī dēlam un sievai.
Īsās profesionāla glābēja karjeras laikā tā arī neesot nācies nevienu glābt, taču reakcijas ātrums un iemaņas saglabājušās: tiklīdz izvilcis Marku, norīkojis kādu tuvumā esošu sievieti izsaukt “ātros”, pats uzsācis atdzīvināšanu un elpināšanu no mutes mutē. “Tad atbrauca “dzeltenie”, tādu pašu smilšainu ielādēja, un prom. Stāsts galā,” Gvido ir lakonisks.
“Uzsprādzis” skriemelis
Marka stāsts gan vēl nebeidzās: slimnīcā viņam konstatēja mugurkaula piektā skriemeļa traumu. “Tas bija pilnīgi sašķaidīts – tā, it kā būtu uzsprādzis,” stāsta Marka tētis Andrejs Maļutins. No Rīgas atbrauca traumatologs ortopēds Andris Pūce un ķērās pie operācijas, lai bojāto skriemeli aizstātu ar implantu. Pirms tam Markam bija jāparakstās slimnīcas papīros, ka viņš operācijai piekrīt, taču rokas neklausīja – tās bija “nenormāli vājas”. Viņa vietā parakstījās mamma.
“Kamēr notika trīsarpus stundas garā operācija, mēs ar sievu sēdējām pie operāciju zāles un lasījām visu pieejamo informāciju par šādām traumām. Lasījām un raudājām, lasījām un raudājām,” Andrejs valda asaras.
Kaut gan operācija bija veiksmīga, sākotnējās ārstu prognozes nebija iepriecinošas – ne par riteņbraukšanu, ne volejbolu neesot ko sapņot. Visticamāk, par staigāšanu arī ne.
Markam tomēr veicās – mazpamazām, pateicoties rehabilitācijas ārstu, fizioterapeitu un ergoterpeitu pūlēm un paša līdzestībai, no guļoša pacienta viņš sāka pārvērsties par cilvēku, kurš spēj noturēties vertikāli. “Apmēram mēnesi pēc operācijas vispirms iemācījos apsēsties, pēc tam ar palīdzību jau varēju piecelties kājās,” viņš apraksta atlabšanas procesu. “Pa šo laiku ķermenis jau bija pieradis atrasties guļus, tāpēc sākumā nenormāli reiba galva. Arī tagad man vēl reizēm ir tā, ka pēc piecelšanās sareibst un vajag apsēsties.”
Palēnām iekustināja pirkstus, plaukstas un rokas. Priecīga diena bija, kad pirmoreiz pats atkal varēja paēst. “Piepūle bija liela. Man nervi bija sabojāti, sāpes arī bija, piemēram, kreisā roka bija tik jutīga, ka nekam pat pieskarties nevarēja – grieza kā ar nazi.” Tā kā Marks ir kreilis, bijusi doma, ka jāsāk mācīties rakstīt ar labo roku – kreiso pilnvērtīgi lietot vairs nevarēs. Par laimi, arī tas nav bijis vajadzīgs – kaut gan roka reizēm sāp joprojām, viņš raksta tāpat kā līdz šim.
Izglāba pareizi
Soli pa solim Marks iemācījās atkal staigāt – sākumā ar “staiguli” un fizioterapeita palīdzību, vēlāk jau viens pats. Un mācījās kāpt pa kāpnēm. Līdz vasaras beigām viņš bija tiktāl atlabis, lai ārsti piekristu viņu laist mājās un uz skolu: šis ir eksāmenu gads, Marks apņēmies skolu pabeigt, kaut arī pagaidām viņam pietiek spēka apmeklēt tikai pāris mācību stundas dienā.
Priekšā vēl vismaz pāris gadus ilgs posms, kurā neatlaidīgi jāvingrinās – tikai tad Marks būšot tikpat vesels kā pirms nelaimes gadījuma, sola dakteri.
“Peldēt gan kādu laiku nepeldēšos. Pirmo reizi pēc negadījuma ieejot dušā, man bija panikas lēkme, kad ūdens trāpīja uz sejas. Bet pārgāja.” Ar ūdeni Markam jābūt piesardzīgam arī tāpēc, ka viņa ķermeņa jutība no krūtīm uz leju nav pilnībā atjaunojusies: lai izprastu ūdens temperatūru, tas vispirms noteikti jāpatausta ar roku. “Ja uzlej ūdeni, tad nejūt, vai tas ir silts vai auksts. Vienkārši citādā veidā tirpst.”
To, ka varēja būt daudz, daudz sliktāk, Marks skaidri saprata “Vaivaros”: blakus palātā bija viņa vienaudzis ar tieši tādu pašu traumu, taču gandrīz pilnīgi nekustīgs. Reiz Marks mammai skaļi sūdzējies, ka kaut kas esot grūti, kaut ko pats nevarējis izdarīt, laikam bikses uzvilkt. No kaimiņpalātas atskanējusi otra puiša balss – hei, es arī te esmu…
“Ārsti man vēlāk teica, ka man ir ļoti veicies, ka mani paspēja izvilkt. Desmit sekundes vēlāk jau būtu par vēlu,” saka Marks. “Arī ar to man ir paveicies, ka mani izglāba tehniski pareizi – nevilka laukā aiz padusēm. Citādi nezin kā viss vēl būtu.”
