Monika Zīle: Skolu latviskošana jāturpina 10
Daudzu sieviešu elks ir Mārgaretas Mičelas romāna “Vējiem līdzi” galvenā varone Skārleta O’Hara – zaļacainā īriete, kas izaicinoši un apskaužami pilnasinīgi dzīvoja tagadnē. “Par TO es domāšu rīt!” viņa mēdza sacīt, ieraugot pamalē melnējam problēmu mākoni. Teiciens kļuvis spārnots un noder sadzīves situācijās: ja sākas spriedelējumi par tēmu “kā būs, ja būs”, ir jēdzīgāk atlikt neauglīgās debates vismaz līdz nākamajai dienai, kas nereti maina redzējumu un uzskatus.
Šo Skārletas principu palaikam izmanto arī Latvijas politiķi, un jo spilgts piemērs tam daži valsts valodas pozīciju stiprināšanas soļi. Atceroties pirms desmit gadiem krievu skolu aizstāvības štāba labi organizētos procesus, ir jāsecina: 1998. gadā lemjot par 60 procentu mācību vielas apguvi latviešu valodā mazākumtautību vidusskolās 2004. gadā, valdība nebija rēķinājusies ar tik spēcīgu pretsparu. Tika domāts par pedagogu atestāciju un izglītības programmu paraugu izstrādi, bet latviskās izglītības pretinieku aktivizēšanos vēl pirms 2003. gada skaļajiem izgājieniem ielās valdošie politiķi uzlūkoja bez acīmredzamām bažām. Sākoties akcijām un mītiņiem ar jau neslēpti pretvalstisku nokrāsu, kādu brīdi bija pat apjukums.
Nu jaunās valdības noslēgtajā koalīcijas līgumā paredzēts izglītības reformas turpinājums – 2018. gada 1. septembrī mazākumtautību skolās līdz 80 procentiem priekšmetu jābūt valsts valodā. Formulējumā gan jūtama zināma aptuvenība, taču pats par sevi iezīmētais ceļš ir loģisks un cita starpā arī līdzeklis Latvijas sabiedrības etniskās sašķeltības mazināšanai. Sevis atgādināšanai šo koalīcijas līguma punktu uz karstām pēdām steidzās izmantot no “PCTVL” svaigi dzimusī Latvijas Krievu savienība (LKS), šonedēļ organizējot pie valdības nama piketu ar jau 2003. gadā redzētiem lozungiem. Krievvalodīgā prese gaidāmajās izmaiņās jau saskata krievu skolu likvidāciju, bet nesenais Krievijas ārlietu ministra paudums par savas valsts izglītības standartiem atbilstošu mācību iestāžu dibināšanu tuvējās ārzemēs liecina – mūsu politiķi nedrīkst dzīvot ilūzijās, ka līdz 2018. gadam vēl tālu un tad jau skatīsimies. Lai gan pikets nebija kupls un vismaz puse ieskaitāma kreiso protestētāju štatā, aiz cienījamus gadus sasniegušo tusētāju pulciņa stāv jauni un tālredzīgi šādu darbību plānotāji un kases turētāji, kas mācījušies no iepriekšējām neveiksmēm un centīsies sasniegt mērķus pa citiem ceļiem. Protams, laiks maina paaudzes, taču austrumu lielvalsts ģeopolitiskā interese mazāka nekļūs. Tāpēc mūsu politiķiem jau šodien labi jāizsver izglītības reformas nākotnes posmā paredzamās problēmas. Nemānīsim sevi – tādas būs. Tomēr ir iespējams izvairīties no liekiem asumiem, gudri izmantojot kopš 2004. gada uzkrāto “rīcības kapitālu”. Proti, mazākumtautību skolu vadītājus un pedagogus, kuri veiksmīgi īsteno mācību programmas valsts valodā un daudz labāk nekā ministrijas ierēdņi vai deputāti mācētu nomierināt dažādu provokatoru musinātos vecākus. Jau tagad, nevis 2017. gadā, latviešu valodas spēka nostiprināšanā ieinteresētajiem politiķiem jāuzrunā visi Latvijas valstij patiesi lojālie mazākumtautību pedagogi, kamēr nav sākusies atklāta rekrūšu vervēšana jaunai krievu skolu aizstāvības armijai.
