Skarbs publiskais pašportrets 0
Līdz 1. jūnijam Latvijas Mākslinieku savienības galerijā Rīgā norisinās izstāde “Mākslas dienas 2012. Vizuālā virtualitāte” – skaudrs šodienas Latvijas Mākslinieku savienības portretējums un vēstījums “neredzīgajiem”.
Izstāde iekārtota vairākās ekspozīciju zonās. LMS galerijas lielajā zālē apskatāma izstāde – instalācija. Ekspozīcijā mēģināts raksturot stāvokli, kādā šobrīd atrodas Latvijas Mākslinieku savienība. Te vizuāli laikmetīgā mākslas valodā ietverts stāstījums, ko spilgtina tēlainas atsauces uz 20. gadsimta mākslas revolucionāriem – Marselu Dišānu un Jozefu Boisu.
Mākslinieka klusais kliedziens, LMS darbības un ekonomiskās situācijas raksturojuma apraksts, kas ekonomistam rēķināms kā maksātnespējas process, bet izstādē pasniegts Braila rakstā kā simbolisks “mājiens”, radošās personības “klusais un izmisīgais sauciens” un “vēstījums neredzīgajiem”. Savukārt Latvijas Mākslinieku savienības nepieciešamās, taču nerealizētās darbības jomas – gan rūpes par savienības biedriem, izvērsta izstāžu darbība, LMS muzeja krājuma uzturēšana un papildināšana, pašas LMS galerijas uzturēšana izstādē asociētas ar tukšām un apgāztām vannām. Tomēr mākslas asinsrite kaut kur dziļumā vēl funkcionē, vismaz pašā mākslas darbā – par to liecina ekspozīcijā iekļautā videoinstalācija “Mākslas sirds” – tumsā pulsējoša Leonardo sirds, kuras idejas autors ir Igors Dobičins, bet izpildījums mākslinieku Modra Brasliņa, Arņa Stasaiša un Ģirta Biša rokrakstā.
Izstāde pašlaik ir vienīgais Latvijas Mākslinieku savienības rīkotais Mākslas dienu notikums Rīgā.
“Mākslinieku savienība vēsturiski bija šo dienu rosinātāja un koordinatore, taču tagad Mākslas dienas vairāk uztveramas reģionos, mazpilsētās,” atzīst LMS priekšsēdētājs Igors Dobičins, ironiski piebilstot – iespējams, aktualitāte zudusi, jo mākslinieki to uztverot kā “senilu pasākumu” – tāpat kā pašu Mākslinieku savienību. “Jaunie meklē savu lietojumu un ceļus mazās, alternatīvās grupās.”
M. Dobičins atzīst, ka izstāde top skumji elēģiskā noskaņā: “Tā ir mūsu savienības publiskais pašpor-trets, ietverts mākslinieciskā formā. Arī šoreiz māksla kā vienmēr cer uz labāko – tikt pamanīta un ievērota, bet riskē palikt savā rāmītī. Tomēr šāds pašportrets pie mums nekad nav bijis – Mākslas dienas allaž rosinājušas darīt ko eksperimentālu un tas ievieš šajā stāstā kādu cerīgu noti.”
Norādot uz to, ka LMS ir teju vienīgā platforma jaunajiem mākslas censoņiem, “vizuālās virtualitā- tes” ekspozīcijā iekļauti arī Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolas studentu vi- deo un animācijas darbi. M. Dobičins secina: “Protams, šodien pastāv daudz ko- mercgaleriju, kas nodrošina māksliniekus ar iztikšanu, bet, no otras puses, pāri pa- likušajiem ir kaut kur jāpaliek, arī jaunajiem vajag starta zonu. To nevar pārrēķināt finansiālā veiksmē.”
