Mēs esam ceļotāji, kuri ilgi nepaliek vienā vietā. Mēs baidāmies no saistībām. Mēs uzskatām, ka neesam radīti attiecībām. Mēs negribam “iesakņoties”. Pat doma par to daudzus biedē. Mēs nevaram iedomāties, kā tas ir – būt kopā ar vienu cilvēku visu mūžu. 0
Mēs aizejam. Mēs nicinām stabilitāti, patstāvību kā sava veida sociālo ļaunumu.
Mēs – paaudze, kas sevi dēvē par “seksuāli atbrīvotiem”. Mēs atdalām seksu no mīlestības, vismaz tā domājam. Mēs esam seksa un šķiršanās paaudze. Mēs vispirms nodarbojamies ar seksu un tikai tad domājam, vai vēlamies būt kopā ar šo cilvēku.
Nodarboties ar seksu – tas ir tāpat kā doties iedzert. Mēs nedarām to tāpēc, ka mīlam to otru cilvēku, bet tāpēc, ka vēlamies izjust prieku un baudu, vismaz uz brīdi. Sānsoļi vairs nav tabu. Ir pat jēdzieni – atvērtās attiecības, sekss uz vienu nakti, sekss bez saistībām.
Mēs esam praktiska paaudze, kas vadās pēc loģikas. Mēs nezinām, kā tas ir – mīlēt neprātīgi. Mēs netraucamies pāri trejdeviņām zemēm, lai tiktos ar mīļajiem. Gluži pretēji, mēs šķiramies attāluma dēļ.
Mēs esam pārāk saprātīgi mīlestībai. Mēs esam paaudze, kam ir bail – iemīlēties, apprecēties, ciest neveiksmi, izjust sāpes, salauzt sirdi.
Mēs neļaujam nevienam sev pienākt tuvu un paši nevienam netuvojamies. Mēs sēžam aiz augstas sienas, kas ir uzcelta ap sirdi, gaidām mīlestību un bēgam un slēpjamies ikreiz, kad tā parādās pie horizonta. Mēs negribam būt viegli ievainojami. Mēs nevēlamies atkailināt dvēseli nevienam.
Mēs nenovērtējam attiecības. Mēs atvadāmies pat no vislabākajiem cilvēkiem. Nav nekā, ko mēs nevarētu uzvarēt šajā pasaulē. Un tomēr mēs esam bezspēcīgi šajā mīlestības spēlē – galvenajā no cilvēka emociju sfēras.
Avots: roxy.com.ua
