Skarbi, bet patiesi. Neziņojot par vilku nokostajām aitām, lopkopji “šauj” sev kājā 0
Autore: Linda Dombrovska
No lopkopjiem nereti izskan viedoklis, ka vilki, ik pa laikam arī lūši, nodara regulārus postījumus, uzbrūkot, nokožot un ievainojot aitas, kā arī citus mājlopus. Par uzbrukumiem suņiem šoreiz nerunāsim, tas ir cits stāsts. Tomēr statistika stāsta par kaut ko citu. Oficiālie dati liecina par to, ka katru gadu Latvijā vilki nokož ap 100 aitām, ne vairāk. Tomēr atklājās, ka ir problēma, par kuru daudzi neaizdomājas.
Proti, “Vilka sugas aizsardzības plāna” apspriešanas laikā LVMI “Silava” šā gada augustā atklājās, ka par ļoti daudziem gadījumiem lopkopji neziņo. Kā skaidroja aitu audzētāju pārstāve Dina Avotiņa, lopkopji neziņo lielākoties laika trūkuma dēļ, kā arī tādēļ, ka ziņošanas sistēmu uzskata par pārāk sarežģītu.
Par to liecina fakts, ka 21.septembrī Avotiņas kundze uz redakciju atsūtīja foto norādot, ka tas uzņemts no rīta, bet saimnieks no Kurzemes puses par uzbrukuma faktu nav ziņojis iestādēm laika trūkuma dēļ. Tomēr labi, ka nosūtījis foto. Šajā uzbrukumā cietis viens dzīvnieks, klaja lauka vidū, uzbrucēji aitai izēdušas iekšas, neskarot mugurkaulu, neesot arī plēsumu pazīmes uz ciskām. Tādēļ šajā gadījumā tiek lēsts, ka uzbrucējs bijis lūsis.
Rezultātā lauksaimnieki un mednieki nokļūst tādā kā vāveres ritenī. No vienas puses par uzbrukumiem neziņo, lai gan tie ir regulāri. Bet no otras puses lielo plēsēju nodarīto postījumu apjoms ir viens no aspektiem, kas tiek ņemts vērā, katru gadu aprēķinot maksimāli pieļaujamo nomedīšanas apjomu. Ja palūkojas uz statistiku, tad reāli problēmas ar postījumiem nav, jo kas gan ir 100 aitu uz visu kopējo dzīvnieku skaitu?
Tomēr no otras puses, šie dati neatspoguļo reālo situāciju, tā lēš aitu audzētāju pārstāve, kura arī pati nodarbojas ar aitkopību saimniecībā “Silvas”.
Avotiņas kundze uzsver, ka šāda veida informāciju vajadzētu darīt zināmu plašākai sabiedrībai, lai tā izprastu arī lopkopjus. “Pilsētas sabiedrībai dzīvnieku aizstāvji pasniedz informāciju konkrētā iepakojumā, kas veicina sabiedrības šķelšanos -pilsētniekos un lauciniekos. Neviens nesapratīs dzīvnieku audzētāju labāk, kā viņš pats reizē, kad ganāmpulks ir izpostīts.”
Taisnība jau vien ir, jo kā gan argumentēt vilku medību nepieciešamību, ja reģistrētais postījumu apjoms ir minimāls?
Protams, par aitu drošību ir jārūpējas arī pašiem aitkopjiem, tas nav noliedzams. Tomēr, ņemot vērā faktu, ka vilks ir ļoti adaptīvs plēsējs, kas spēj pielāgoties dažādām situācijām, ne vienmēr ieviestie aizsardzības pasākumi strādā. Avotiņas kundze norādīja, ka viņa savā saimniecībā ievieš dubultu trīskāršo (divas sētas pa trīs drātīm) elektrisko sētu, bet arī tā ne vienmēr pasargā. Jāņem vērā arī lielās izmaksas, kas nepieciešamas, lai sētu ierīkotu. Visefektīvākais aizsardzības veids ir vairāku metožu kombinācija, proti, sēta plus sargsuņi, alpakas, ēzeļi vai cita veida aizsardzība (skaņu, gaismas signāli, lentas u.c.), kā arī medības kā viens no papildus draudiem vilkiem.
Protams, nav pieļaujama situācija, ka vilku populācija tiek likvidēta pilnībā, un tas nav neviena mērķis, tomēr iespējamie nāves draudi rada vilkos bailes no cilvēka un vidi, kur tas uzturas.
Reāli un pamatoti fakti par to, cik patiesībā lieli ir nodarītie lielo plēsēju postījumi, dotu zinātniekiem lielāku izpratni par esošo situāciju, ļaujot atbilstoši plānot nomedīšanas apjomus. Pretējā gadījumā lauksaimnieki un mednieki var kļūt par šīs situācijas ķīlniekiem.
Ingas Luntes stāsts no Facebook.com
Nu jau daudzus gadus atpakaļ, rudenī, arī mūsu ganāmpulku apciemoja vilku ģimene. Tā bija mūsu bēda un nelaime. Aitas bij tuvu mājai, naktsaplokā, žogs ļoti augsts + vēl elektriskais cauri + šķūnis. Pelēčiem tas netraucēja paņemt turpat 50 aitu dzīvības. Ziņojām medniekiem, mūsu mežkungam, mūsu saimniecības pārraugam, LAD. Atstājām ēsmu, mežkungs neskaitāmas naktis gaidīja, rezultātu nebija. Mūsu lopkopība un ģimenes peļņas avots ar to arī izbeidzās. Kompensāciju? Cerējām uz atbalstu, lai varētu sākt no gala, bet kas tev ko dos? Izdzīvoja barvede, bet dzemdībās, neilgi pēc uzbrukuma tā mira. Tad arī mums nolaidās rokas. Tāds ir mūsu stāsts.
