Smelt spēku smaržā 13
Man patīk īstas, pamatīgas lietas un to smarža. Vakar saskaldīju malku, sakrāvu grēdās. Apsēdos, dzēru tēju un domāju – daudzi pat vairs nezina, cik fantastiski smaržo tikko skaldīta malka vai šķūnī ievests siens, vai āboli, kas pirms ziemas nolikti bēniņos… Pat smēdei ir sava smarža – metāls karst, to rūda eļļā un ūdenī, dūmi jaucas kopā ar ogļu aromātu.
Atrast pļavā un pirtī
Man patīk pirts. Mūsmāju pirts vēl top, bet mums ir labi kaimiņi, viņi regulāri kurina pirti, ejam tur pērties. Pēc tam vēl ilgi sēžu, dvieļos satinies, dzeru tēju, svīstu un jūtu, kā turpinu attīrīties. Man ir svarīga šī iekšējās tīrības sajūta. Tēja ir pašu lasīta. Abi ar sievu jau kopš pavasara ejam pļavā pie upes un mežā. Vācam gaiļpiešus, raspodiņus, priežu pumpurus, kosu, meža zemenītes un avenes, ozola un bērza lapas, mežrozīšu augļus. Sakaltējam, visu saberam kopā lielā kastē. Garša ir interesanta, intensīva, mazliet sit cauri priežu sveķu rūgtumiņu. Ja saaukstējos, sametu visas zālītes katlā, apleju ar verdošu ūdeni, galvai uzlieku dvieli un elpoju. Vārgums drīz vien atkāpjas, dabas spēks to izgaiņā.
Būt kopā ar Radžu
Man ir suns Radža, mēs labi saprotamies. Strādāju smēdē, viņš sēž blakus dūmos, spalva gluži vai deg, bet ne soli neiet prom.
Paņēmu Radžu kā trīs mēnešus vecu kucēnu. Saimnieks gribēja suņuku noslīcināt, jo mājās bija sagrauzts viss iespējamais, pat dārgās Lloyds kurpes. Suns atvests no Krasnojarskas. Neparasts un milzīgs, kā vilks, dzintara krāsas acīm. Turienes mednieki mājas suņus mēdz sakrustot ar vilkiem.
Man patīk arī kaķi, lauku mājās viņiem vajadzētu būt visās malās. Mums pagaidām gan ir tikai viens. Ārā stāv ozola klucis, no kā grasos izgatavot galdu. Virs tā karājas vikingu vairogs un zobens no mežacūkas ādas. Kaķis uzlec augšā, tad piepeši sastingst, skatās nekurienē. Pēc brīža atslābst un mierīgi apguļas. Es smejos – nu ko, vikings aizgāja…
Likt dzīvi dzejolī
Pats par sevi brīnos – jaunībā dzejoļus pat nebiju lasījis, bet tagad tos rakstu. Septembrī piezvanīja no dzimtās Bēnes, uzaicināja lasīt savu dzeju. Patiešām pārsteidzoši. Vērtības gan mainās, piemēram, mani vairs neinteresē heavy metal mūzika, bet no rīta līdz vakaram varu klausīties Auļus.
Dzejoļus rakstu par karavīru tēmu. Citi saka – tāda bēdīga dzeja. Pirmo uzrakstīju, kad atrados misijā Irākā. Ilgstoši biju prom no mājām, sēdēju tuksnesī, viss bija apnicis, piepeši jutu, ka domās kaut kas rodas, laužas uz āru. Pierakstīju.
Vārdi saliekas ritmā, kad esmu apgūlies, pirms miega. Ja nenoslinkoju piecelties un pierakstīt, dzejolis ir rokā.
Turēties planētas gabaliņā
Dienesta dēļ daudz laika esmu pavadījis ārzemēs. Varēju pabūt vietās, kur citi pat gribēdami netiek. Taču dzīvot citur negribu, tā ir cita pasaule, es tajā neiederos. Reizēm sarunās ar draugiem un paziņām spriežam, ko darītu, ja Latvijā sāktos nemieri, karadarbība. Daudzi saka – brauktu prom. Tad braucam prom visi, lai citi te nāk un dzīvo! Arī man klājas brīžiem labāk, brīžiem sliktāk, bet vienalga prom nebraukšu. Meita prasa – ko te darīsi? Saku: palikšu par mēslojumu savā zemē! Latvija ir planētas gabaliņš, kas mums ierādīts. Vieta, kur esmu piedzimis. Manu senču zeme, mana zeme. Ja mana, tātad jāaizstāv. Cik varēšu, tik pretošos, ilgāku vai īsāku laika sprīdi, kā būs lemts. Puikām, saviem jaunsargiem, arī to stāstu. Vaicāju, vai viņi būtu gatavi iet karot. Ja tu, skolotāj, iesi, mēs arī – tā viņi atbild.
* Prieku, spēku, labsajūtu dod tas, ka kādam esi vajadzīgs. Ja vari izgatavot lietas, kas kādam ir vajadzīgas. Ja vari iemācīt, palīdzēt, dot padomu.
* Man šķiet, ka koks, akmens un dzelzs ir dzīvi. Enerģija ir iekšā. Dzelzī ir spēcīga enerģija. Tā gan ne vienmēr padodas, kā es saku – iespītējas.
* “Armija atstāj nospiedumus, vēl vairāk karš. No tā vairs netiec vaļā,” – tā Ziedonis Ločmelis. Kad vaicāju viņa e-pasta adresi, brīnos par neparasto salikumu – kaste 508. Izrādās, tas bija viņa numurs Afganistānas karā – ja nošautu, tiktu ielikts kastē ar šādu numuru un atsūtīts uz Latviju.
