Godāt mežu basām kājām 13
Man tīk agri rīti. Ceļos piecos, nevajag, lai modinātājs zvana. Agrāk milzum daudz sportoju, cilāju dzelžus. Šķiet, tas dod baigo spēku, taču ir mānīgi. Centies spiest arvien vairāk, līdz 300 kilogramiem, asinis pa degunu gāžas, bet vajag vēl! Kļuvu kā gaļas kalns, pārmērīgi muskuļi un svars. Brīžiem bija sajūta, ka krūtīm uzbraucis traktors. Ārsts ieteica nobremzēt, jo tā pārlieku moku sirdi. Tagad paretam vingroju, veicu atspiedienus pret grīdu.
Kalēja darbs prasa fizisku piepūli, izkustos arī nodarbībās kopā ar jaunsargiem. Ikdienā es daudz staigāju. Dzīvoju Stopiņu novadā, visapkārt ir mežs, gandrīz katru vakaru izmetu kādu līkumu, aizeju līdz upei. Man patīk lieli un veci koki, milzīgi akmeņi. Mežā dodos basām kājām, vienalga, vai jābrien pa čiekuriem vai purvu. Daudzi par to šausminās, bet es uzskatu, ka šādi atdodu godu mežam – neeju pa to apavos.
Izdzīvot senu gadsimtu
Man ir sapnis dzīvot vecā lauku mājā, īstā guļbūvē ar niedru vai koka dēlīšu jumtu. Mana dzīve būs pavisam vienkārša. Nevajag ne televizoru, ne internetu. Paši sevi esam inficējuši ar visdažādākajām tehnoloģijām. Aizmirst mājās mobilo telefonu – ak, šausmas, dzīve apstājusies Televizors sabojājies – uzreiz sākas uztraukums, haoss, izmisums. Man būs smēde, kur kalt, izgatavot bronzas lietas. Būs suņi, kaķi un zirgs. Man vajag krāsnī ceptu maizi, uz dzīvas uguns vārītus kartupeļus, nevis mikroviļņos uzsildītus frī. Atceros bērnības lielākos gardumus: vecmāmiņa novāra lielā katlā rukšiem kartupeļus, mēs pirmie klāt, mizojam karstos tupeņus, uzberam sāli un ēdam. Vai arī kuras lielā pirts krāsns, sametam tajā kartupeļus un gaidām, kad izcepsies… Man tīk tas, kas tuvāks pirmsākumam, kad visi dzīvoja saskaņā ar dabas likumiem.
Satikt neredzamo pasauli
Man tuvas svētvietas. Diezgan bieži braucu uz Daugmales pilskalnu. Visu apstaigāju, lūkojos Daugavā. Reiz tur nebija neviena, pat makšķernieki netupēja. Klusums, miers. Piepeši nez no kurienes parādījās melns suns, sāka lēkāt apkārt, it kā gribētu kaut ko pasacīt. Sākām dauzīties, metu viņam ūdenī akmeņus. Uzkāpām pilskalnā, suns ik pa laikam piebakstīja ar degunu – hei, es ar tevi. Vienā brīdī pazuda – tikpat spēji, kā parādījies. Atcerējos seno teiku par melno suni, kas sargā svētvietas. Jutos nedaudz dīvaini.
Pēdējā laikā reizēm iznāk saskarties ar līdz galam neizprotamo, par ko agrāk nedomāju.
