Skarbais personāžs ar senu dvēseli Ziedonis Ločmelis par to, kā kalt vīrieti sevī 13
Tāds pirmatnējs un skarbi vīrišķīgs Ziedonis Ločmelis nāk pretim Garkalnes skolas pagalmā. Atver savas automašīnas durvis un izceļ šauteni. Nedaudz satrūkstos. Izrādās, tas ir deaktīvs ierocis, izšaut nevar, tomēr izskatās draudīgi. Šodien nākšot Dailes teātra aktieris Lauris Dzelzītis, viņam vajagot ierādīt, kā uzbrukt, kā pārvietoties ierakumos un slēpņos. Tas nepieciešams, lai filmētos. Nav pirmā reize, kad Ločmelis māca aktieriem karavīra iemaņas. Īsta karavīra stāju viņš ierāda arī jaunsargiem. Kur pats smeļas spēku, kā rod labsajūtu dzīvē?
Ielikt nazī dvēseli
Brīžiem dzīvoju sajūtā, ka manī ir XII vai XXIII gadsimta cilvēks, sens un pamatīgs. Nesen gatavoju rotas un piešus Aigara Graubas topošajai filmai Nameja gredzens, dzīvoju līdz ar šiem zemgaļu vīriem. Re, arī pašam kaklā ir dažas tālaika rotas. Pabeidzu arī vēsturiskus ieročus, vairogus, ķiveres un cirvjus, tie tapa izstādei, kas būs veltīta Saules kaujas jubilejai. Jau otro nedēļu mokos ar skandināvu bruņucepuri – kā izgatavot, lai iznāktu kā senajā skicē. Visiem saku: ja kādu priekšmetu neviens negrib taisīt, zvaniet man – tieši tas ir interesanti. Nesen Valmieras teātris pasūtīja īpašu nazi, turku dunci, izrādei Meistars un Margarita. Nažus izgatavoju jau sen. Esmu saņēmis labas atsauksmes no medniekiem, asmeņi labi kalpojot. Prieks, jo katrā ir ielikts mans darbs, enerģija, daļa dvēseles. Man patīk, ja no nekā kaut kas top. Arī bērniem saku: re, mētājas veca nagla, uzkarsē, izdauzi un izgatavo kaut vai mazu pakaramo.
Garkalnes Mākslu un vispārizglītojošajā vidusskolā vispirms sāku skolot jaunsargus. Jau biju atvaļinājies no armijas. Piezvanīja no rekrutēšanas centra, vai varu pastrādāt ar Garkalnes jaunsargiem. Kāpēc ne?! Vēlāk skolas direktors ieteica organizēt kalēju pulciņu, bija redzējis manis gatavotās lietas.
Puikas te apgūst iemaņas, kas var noderēt dzīvē. Vīrietim jāvar uzasināt nazi vai uztrīt kapli. Man to iemācīja vectēvs. Viņš bija interesants vīrs, nodzīvoja 98 gadus. Karoja, bija gūstā, pusmūžā apprecēja manu omi, kurai tolaik bija tikai 18 gadu.
Mamma mani sūtīja pie vectēva uz darbnīciņu, lai nedauzos apkārt. Viņš deva darbiņus – klapēt un vīlēt, šķirot instrumentus. Mācīja pareizi uztrīt nazi – tik asu, ka pat bārdu varēja dzīt. Vēl joprojām to māku. Visas kaimiņu sievas nāk pie manis, lai uzasinu nažus, citiem tā nesanākot.
Amatu joprojām apgūstu Igaunijā, tur ir kalēju skola. Gribu iemācīties zirgu apkalt, kamēr vecie kalēji vēl dzīvi.
Slīpēt paaudzes izturību
Garkalnes jaunsargu vienības puikām un meitenēm mācu visu, kas dzīvē var noderēt. Kā uzbūvēt telti, ja nav telts. Kā iekurināt uguni, ja līst. Kā orientēties mežā. Guglē var atrast visu, bet ko tad, ja telefons izlādējas? Sēdi purvā un brēc pēc palīdzības, jo neko citu nemāki.
Tagad gatavojamies Lāčplēša dienai. Soļojot dziedam, viņi paši izvēlējās Div’ dūjiņas. Svētkos būs lāpu gājiens un karavīru zupa. Šogad uzaicināju Speciālo uzdevumu vienības puišus, lai pastāsta par savu ikdienu. Ik reizi izdomāju kaut ko aizraujošu. Reiz Kinostudijā izīrēju dažādu armiju formastērpus, saģērbām puikas gan par vāciešiem, gan sarkanarmiešiem, gan cariskās armijas karavīriem. Man šķiet svarīgi, lai bērni attīstās fiziski. Vingrojam spēkam un izturībai. Esmu pamanījis, ka manējie slimo mazāk, turklāt uzvar dažādās sacensībās. Vasarā rīkoju nometni, dzīvojam mežā. Jaunsargi paši būvē bāzi, stāv sardzē, liek slēpņus, pārvar šķēršļu joslas. Daudzi bērni bija izbrīnīti, ka ļauju dzert no avota – kā, nevārītu ūdeni?! Arī naktī daļa neguļ, sargā nometni. Piepeši tumsā atskan viņiem nesaprotama skaņa, kā brēciens, kā rējiens. Viens saka, ka tā ir traka lapsa, cits bilst – sajucis suns. Tikai tas, kurš iet dabā, zina, ka tik pretīgi brēkt var ne tikai stirnu buks, bet arī mīlīgā stirniņa.
