Škapara laiks 1
Rīt Nacionālās bibliotēkas telpās atvērs ar Kultūrkapitāla fonda atbalstu apgādā “Zelta grauds” izdoto Jāņa Škapara grāmatu “Barjerskrējiens” – turpinājumu pirms dažiem gadiem izdotajam pirmajam izdevumam ar tādu pašu nosaukumu.
Grāmatas autors, izmantodams 80. gados rakstīto dienasgrāmatu, paša un citu publikācijas tā laika periodiskajos izdevumos, vēstules un citus dokumentus, sniedzis patiesu liecību par laiku, kad strādāja par galveno redaktoru laikraksta “Literatūra un Māksla” redakcijā. Laikrakstam, kuram šogad aprit 70. gadskārta kopš tā izdošanas, Nacionālajā bibliotēkā līdz šā gada vidum būs veltīta arī izstāde.
Grāmata, papildināta ar fotomākslinieku Gunāra Janaiša, Borisa Koļesņikova, Aivara Liepiņa fotogrāfijām, ir spilgta liecība par laikraksta vadītāja ikdienu padomju režīmā, viņa uzvarām un sakāvēm, konfrontāciju un kompromisiem ar varu un cenzūru.
Par šo laiku cits redakcijas darbinieks, kuriem sevi pieskaita arī šo rindiņu rakstītājs, protams, uzrakstītu citādi, no sava skatpunkta. Taču viņa sešpadsmit nostrādātie gadi laikraksta redakcijā neapšaubāmi ir Jāņa Škapara laiks. Pulcējot ap sevi talantīgus, padomju ideoloģijas nezombētus autorus, tostarp rakstniekus, zinātniekus, kultūras darbiniekus, Jānis Škapars izveidoja tolaik būtībā vienīgo preses izdevumu, kurā cilvēki varēja kaut cik brīvāk paust domas, kas nesaskanēja ar padomju režīma ideoloģiskajām dogmām. Padomju laikā izdoto preses izdevumu vadītājiem bija lieliskas iespējas samierināties un pakļauties režīma uzstādījumiem, dīki baudot tā saukto kompartijas nomenklatūras darbinieku privilēģijas, kādu trūka sabiedrības lielākajai daļai. Jānis Škapars ar šo ligu nesaslima, jo bija un ir godīgs cilvēks, pie viņa rokām nekas nepielipa, ko no viņa varētu mācīties daudzi mūslaiku priekšnieki. Šķiet, šo cilvēku vislabāk raksturo ieraksts viņa dienasgrāmatā: “Man vispieņemamākais būtu tāds brauciens pilnās burās. Es laikam nepanesīšu vecuma “pusmastu”.”
Redakcijas darbā par nolaidību vai paviršību no viņa varēja ātri dabūt punus, reizēm pat ļoti sāpīgus. Taču, būdams prasīgs pret sevi un citiem, viņš nekad nebija ļauns, atriebīgs vai gļēvs vadītājs. Prazdams novērtēt prasmīgi uzrakstītu rakstu, viņš pats uzņēmās pret talantīgu autoru kompartijas cietpauru vērstos uzbrukumus, neļaujot viņu iznīcināt. To prata novērtēt gan laikraksta autori, gan redakcijas darbinieki, un, šķiet, attālināti pēc publikāciju satura juta laikraksta lasītāji – ne velti Jāņa Škapara laikā laikraksta metiens sasniedza simttūkstoš eksemplāru.
Savs spriedums, par ko grāmatā liecina tās autors, radās arī kompartijas un valsts drošības komitejas uzraugiem, šiem misāniem, agafonoviem un nadziņiem, kuri izlēma, ka Škapars jādabū prom. Nebija gan daudz tādu galveno redaktoru, kuri redakcijā baudītu patiesu cieņu un kuru atlaišanu pārdzīvotu, visbiežāk viņiem bija vienalga, kuru nevarīgo nomainīs tāds pats nākamais kompartijas ieliktenis. “Literatūras un Mākslas” redakcija, ar dažiem izņēmumiem arī visu Latvijas radošo savienību vadītāji pūlējās Škaparu aizstāvēt. Diemžēl spēku samēri bija nevienādi – 1985. gada 11. oktobrī viņu nepelnīti un nekrietnā veidā padzina no darba, kurā bija pagājuši sešpadsmit gadi.
Atšķirībā no citiem varas nežēlastībā kritušajiem Jānis Škapars nesalūza, nenodzērās, kā tas tolaik bieži notika ar citiem, kurus kompartijas vai čekas darboņi sakropļoja garīgi. Škapara laiks nebeidzās, atmodai sākoties, viņš kļuva par vienu no Tautas frontes veidotājiem, organizācijas domes valdes pirmo priekšsēdētāju. Tauta ievēlēja viņu Augstākajā Padomē, kas nobalsoja par valstisko neatkarību, starplaikā starp atkārtotu ievēlēšanu 7. Saeimā viņš rosīgi darbojās sabiedriskajā laukā, meklējot un atrodot mecenātus mākslas darbinieku atbalstam. Cerēsim, ka par to viņš vēl uzrakstīs trešajā “Barjerskrējienā”.
