– Atgriežoties pie literatūras, zināmā mērā jūsu grāmatas pieder zīmolam, ko pasaulē pazīst kā skandināvu detektīvu. Vai jūtat radniecību ar citiem kolēģiem šajā zīmolā – jūs esat visai atšķirīgi, – un vai piederība tam jums ļāvusi vieglāk izveidot sadarbību ar citu valstu izdevniecībām? 0
– Ir divu veidu detektīvromāni – tīrie policistu romāni, kur tiek attēlota viņu ikdiena, tas, kā viņi dzer, kā izmeklē noziegumus, tiek aprakstīta noziegumu vieta un noziedznieku psiholoģija. Ar to autoriem es īpašu radniecību nejūtu. Drīzāk – ar tiem, kas nav tīri policistu romāni, bet vairāk tādi noslēpumu, literāri noziegumi, kur paša notikuma izmeklēšana, policijas darbs ir vairāk fonā, bet priekšplānā – cilvēki un viņu psiholoģija.
Vai zīmols palīdzējis tulkot darbus… Gan jā, gan nē. Ja jūs teiktu: “Šis ir skandināvu detektīvs,” izdevējs varētu atsaukties, bet, ja teiksiet: tas ir skandināvu – it kā detektīvs, bet ne īsti, – varētu arī saņemt atbildi, ka izdevējs tomēr labāk izvēlēsies kaut ko citu. Taču to gan var teikt, ka skandināvu literatūra ir pasaulē ieguvusi labu reputāciju, jā.
– Latvijā lasītāju iecienītas grāmatas, īpaši, ja tie ir žanra romāni – detektīvi, fantāzija vai citādi –, nereti tiek kritizētas kā “nenopietnas” vai arī vispār nesaņem nekādu kritiku. Vai šāds literārs snobisms ir Latvijas fenomens, vai arī Zviedrijā notiek līdzīgi?
– Jā, Zviedrijā ir ļoti līdzīgi – ir “augstā” literatūra un pārējā. Recenzijas tiek rakstītas par “augsto” literatūru, tādēļ izveidojas situācija, ka daudzas grāmatas, kuras cilvēki lasa, kritika ignorē. Manuprāt, katrā žanrā ir kvalitatīvas grāmatas un ir vāji darbi, un kritiķa darbs ir to pateikt. Tā ir sociālo mediju labā īpašība – tajos ļoti plaši tiek apspriestas grāmatas, attīstās kvalitatīvi blogi par literatūru. Mums patiešām vajag šādu mijiedarbību – lai tiktu novērtētas arī grāmatas, kuras, iespējams, kritiķim nešķiet pārāk vērtīgas, lai tās tiktu vērtētas tieši žanra ietvaros.
