– Jūsu grāmatas un recenzijas par tām liek domāt, ka jūs fascinē vēsture – gan cilvēces vēsture kopumā, gan jūsu dzimtas vēsture. Kur slēpjas vēstures burvība? 0
– Absolūti precīzi, ļoti labs novērojums. Man bija ļoti ciešs kontakts ar visiem četriem vecvecākiem, kuri nodzīvoja ļoti garu mūžu. Man patika klausīties viņu stāstos, savukārt viņiem patika stāstīt, viņi prata to darīt aizraujoši, un viņiem arī bija ļoti interesantas atmiņas. Tādēļ arī es ieinteresējos par vēsturi – caur savu tuvinieku stāstiem. “Marionešu meitas”, pirmā latviski tulkotā grāmata, ļoti lielā mērā saistās ar manu vectēvu, jo viņš Otrā pasaules kara laikā strādāja ar bēgļiem no Austrumeiropas. Savukārt “Bustera ausis” stāsta par manas mātesmātes pieredzi, sarežģītām mātes un meitas attiecībām. Vēl man ir romāns “Otrā pusē Saulei”, kurā ļoti iespaidojos no kāda radinieka, kas Ķīnas pilsoņu kara laikā tur darbojās kā baptistu misionārs un pieredzēja ārkārtīgi aizraujošus notikumus.
– Ja reiz ierunājāties par romānu “Bustera ausis”, kā jums šķiet – kādēļ šī grāmata tik ļoti patīk tieši frančiem?
– Tam ir vairāki iemesli. Pirmais – jau runājam par melno humoru – tas šajā romānā ir ļoti klātesošs –, un, man šķiet, frančus tieši šāds humors uzrunā, viņiem tas patīk – nedaudz trakuma, ļoti izteiktas emocijas. Otrs iemesls – lielākā daļa franču ir auguši visai autoritārās ģimenēs ar ļoti striktiem noteikumiem par to, ko drīkst un ko nedrīkst, un “Bustera ausis” izskaidro šāda veida bērnību.
– Zināmā mērā “Bustera ausis” un arī citi jūsu romāni runā par sociāliem jautājumiem – novecošanu, cieņpilnu attieksmi. Cik šie jautājumi svarīgi Zviedrijā un jums personīgi?
– Man pašai šķiet ļoti svarīgi, lai cilvēki varētu novecot ar cieņu, un tas attiecas gan uz aprūpi, ko vecie ļaudis saņem, uz mājām, kurās viņi dzīvo, uz medicīnas pakalpojumiem. Īpaši tieši uz veselības aprūpi, jo, man šķiet, ne tikai Zviedrijā, bet kopumā Eiropā šīs jomas gājušas uz leju. Ļoti daudz laika prasa nokļūšana slimnīcā, pie īstā ārsta, līdz tam, kamēr saņem aprūpi, kas tev nepieciešama. Kad reiz esi iekļuvis sistēmā, viss ir kārtībā, taču tas prasa patiešām lielu piepūli, radinieku iejaukšanos. Domāju, ka daudzās jomās tas saistīts ar naudas trūkumu – mums Zviedrijā ir ļoti lieli nodokļi, taču tie noslēpumaini pazūd administrācijā, naudai pārplūstot no resora resorā. Visas šīs struktūras ir arī ļoti grūti izmainīt, pieskaņojot izmaiņām sabiedrībā, savukārt citreiz izmaiņas notiek pārāk strauji. Un, protams, Zviedrijas ekonomika vairs nav tik spēcīga kā 20. gadsimta 60. un 70. gados.
– Te vietā šķiet jautājums par Sīrijas bēgļiem, kuriem Zviedrija ir otrs iecienītākais mērķis pēc Vācijas. Kā bēgļi ietekmējuši Zviedrijas sabiedrību, un vai redzat veidu, kā šo krīzi atrisināt vienlaikus humāni un pārliecinoši?
– Viena no ietekmēm ir tā, ka pie mums uzplaukušas krasi labā spārna partijas, kurām tagad ir Zviedrijas vēsturē nepieredzēti liels – 16 līdz 17 procentu – atbalsts. Kaut gan nesaprotu rasismu, šādu reakciju es spēju saprast, jo situācija tiešām tikusi menedžēta ļoti slikti. Uzreiz gribu pateikt – cilvēki, kuri nāk no karadarbības zonām, obligāti ir jāpieņem un par viņiem jārūpējas, bet pie mums nonāk arī ļoti daudz ekonomisko bēgļu. Domāju, būtu jādara viss iespējamais, lai nošķirtu vienus no otriem, lai izskaidrotu, ka šobrīd mēs nevaram pieņemt ekonomiskos bēgļus, ka viņiem ir jāpagaida, jo mums nepietiek resursu. Ja to nedarīsim, cilvēki uztrauksies un vēl vairāk pievērsīsies labējām partijām.
Mums patiešām būtu jāparūpējas par tiem, kuriem tas visvairāk nepieciešams, bet arī jāskaidro, ko darām un kāpēc. Jo daļa zviedru, protams, ir nobijušies, bet ir arī cilvēki, kuri atdod ļoti daudz spēka, brīvprātīgi palīdzot bēgļiem, ziedojot lietas un naudu. Jāparūpējas, lai beigtos karš Sīrijā. Un arī par to, lai cilvēki, kuri iebrauc, cienītu mūsu paražas. Pacietība un tolerance no abām pusēm – tas izklausās visai vienkārši, vai ne? Bet, protams, situācija ir ļoti, ļoti sarežģīta un uztraucoša.
