Skandināvijas zemūdens bagātības 0
“Tallink” prāmis “Romantika” mūsu busiņu saudzīgi iesūc savā milzīgajā kravas tilpņu mutē. Novietojuši auto norādītajā vietā, dodamies uz kajīti. Sācies mūsu kārtējais brauciens uz Norvēģiju.
Šoreiz maršrutu esam plānojuši tā, lai turpceļā varētu dažas dienas pavadīt Zviedrijā un izbaudīt zviedru zemes ūdeņu dāsnumu. Septiņpadsmit stundas uz prāmja aizrit nemanot, jo izklaižu programma šeit laba, arī veikalu un restorānu piedāvājumi nav smādējami.
Stokholmā ātri vien tiekam nost no prāmja, nepilnu desmit stundu brauciens, un esam pie mūsu tautiešiem Ilzes un Laura, kuri kopā ar dēliņu šeit gleznaina ezera krastā iegādājušies īpašumu un pārcēlušies uz dzīvi. Draugi, ceļa nogurdināti, iekārtojās mājā un sāka gatavot vakara maltīti. Es, traks būdams, kopā ar Lauri vēl vakara cēlienā dodos uz netālo upi, kur mītot brangas alatas. Kauns atzīties, bet alatu savā nebūt ne īsajā makšķernieka mūžā vēl noķēris neesmu un ir milzīga vēlēšanās to izdarīt.
Netālajā degvielas uzpildes stacijā iegādājamies licences, pārdesmit kilometri pa asfaltu, vēl daži pa meža ceļu, un esam pie upes. Lauris jautri čalo, stāsta par copi Zviedrijā un taujā par jaunumiem dzimtajā Latvijā.
“Nebrīnies, ka es tā skaļāk runāju, es pie upes runāju arī tad, kad esmu viens pats. Nē, nē, ar galvu man viss kārtībā, bet šis reģions ir ļoti bagāts ar lāčiem, kas katru gadu patrāpās ceļā kādam vientuļam gājējam. Ja lāci nepārsteidz nesagatavotu, viņš jau agresivitāti neizrāda, padzirdējis troksni, tūlīt laiž ļekas vaļā, tāpēc jau es arī cenšos uzvesties skaļi.”
Ar labdabīgu skaudību vēroju Laura rīkus: “Major Craft” kāts ar testu 5 – 16 grami, seklā “Shimano” spole, uz kuras uztīta tieva, bet izturīga aukla, kuras galā fluorkarbona pavadiņa ar karabīnīti. “Pie upes pavadu gandrīz visu savu brīvo laiku, tāpēc investīcijas rīkos uzskatu par pašsaprotamu lietu. Katram normālam makšķerniekam taču patīk strādāt ar labiem rīkiem,” smaidot nosaka Lauris.
Bagātīgi ieziežamies ar pretodu krēmu – tie šeit tiešām ir biezā slānī un kož ļoti sāpīgi – un dodamies copēt. Paklausu Laura ieteikumam un savu spiningu aprīkoju ar otrā numura “Meps” rotiņu zeltainā krāsā ar sarkanpunktotu melnu uzlīmi. Upīte jautri čalo starp akmeņiem un nelielām krācītēm, bet ūdens līmenis sakarā ar karsto vasaru neparasti zems. Nevaru īsti saprast, kur šeit var patverties zivs, bet Lauris, pagājis gabaliņu uz augšu, jau ticis pie trim nelielām forelītēm, ko saudzīgi atlaidis atpakaļ upē. Beidzot arī es jūtu sitienu pa kātu un tieku pie savas forelītes. Mazulīte drīz vien atgriežas atpakaļ dzimtajā stihijā.
Un tad tas notiek! Kārtējā metienā zem nelielas krācītes jūtu zivs ņēmienu. Zibenīgi piecērtu, kāts līkumā, un aukla dzied.
Pēc pāris minūtēm iesmeļu uztveramajā tīkliņā skaistu centimetrus četrdesmit garu alatu. Maigi saņemu zivi rokās, jūtu, kā saspringst tās muskuļotais ķermenis. “Normāla alata, savu pirmo zivi tev vajadzētu paturēt,” nosaka mans pieredzējušais copes gids.
Es saku paldies Zviedrijas upei, copes dievietei un Laurim, bet savu pirmo skaistuli tomēr atlaižu, lai peld un priecē citus, pirmoreiz pie šīs upes ieradušos copmaņus.
Agri no rīta sakām paldies Laura ģimenei par viesmīlību un dodamies uz nepilnu divsimt kilometru attālo Storumana ezeru. Mūsu mērķis – varavīksnes forele. Ezera uzrauga mājiņā iegādājamies licences. To cenas Zviedrijā ir vidēji ap pieciem latiem vienai makšķerēšanas reizei (diennaktij). Bez licencēm makšķerēt neiesaku, Zviedrijā katram kokam un krūmam ir acis un sodi par šādiem pārkāpumiem nav nekādi mazie.
Rīki makšķerēšanai samērā vienkārši, gruntsmakšķeres ar testu līdz 150 gramiem, izturīgas auklas, pamatauklas galā trīspusējais griezulītis, uz leju Tiroles nūjiņa 60 – 80 gramus smaga, uz sāniem fluorkarbona pavada 120 – 140 centimetru garumā, kam galā 12 – 14 numura trīsžuburu āķītis.
Uz āķa liek peldošās foreļu pastas bumbiņu, pēc mūsu novērojumiem, vislabāk strādāja oranžā. Ēsmu ielidina maksimāli tālu ar grimstošo foreļu barību iebarotā vietā. Nepaiet pārāk ilgs laiks, kad Arņa kāts sāk tiekties uz dziļumu un izmisīgi raustīties. Pēc dažām minūtēm mitrajā krasta zālē spārdās varavīksnes forele apmēram trīs kilogramu vērtē. Seko copes Daiņa un Normunda makšķerēm, beidzot pie skaistas zivs tieku arī es. Nemanot aizritējušas jau piecas stundas, laiks posties ceļam tālāk uz Norvēģiju, kur brokastīs ēdīsim Zviedrijā noķerto foreļu maizītes.
