Skandināvi palīdz savai presei 0
Jau vairāk nekā 40 gadu Zviedrijā darbojas atbalsta sistēma drukātajai presei – valsts dod savu artavu ar subsīdijām redakciju darbam, kā arī preses produktu izplatīšanai. Dažādi valsts atbalsta presi arī Norvēģijā, Somijā un Dānijā. Kā un kāpēc skandināviem rūp sava prese, kuriem izdevumiem valdības palīdz – tāds ir jautājums, kas interesē arī mūsu redakciju.
Palīdzējušas izdzīvot
Par to, kādiem preses izdevumiem piešķirt Zviedrijas valdības subsīdijas, sešreiz gadā lemj īpaša iestāde – Preses subsīdiju padome (PSP), kas ir neatkarīga institūcija, kuru vada tiesnesis. Pašlaik tās vadītāja ir administratīvo lietu tiesnese Gunilla Svāne Lindstrēma. Ievērot neitralitāti viņai palīdz divi bezpartijiski vietnieki. Pārējie astoņi padomes locekļi ir deputāti, kas katrs pārstāv kādu no Riksdagā, parlamentā, ievēlētajiem politiskajiem spēkiem. Lēmumu projektus gatavo padomes kancelejas darbinieki, galalēmumu pieņem padomes locekļi. Padomē darbojas arī 12 aizvietotājlocekļi.
Kā stāstīja PSP padomnieks Pērs Sandens, preses atbalsta sistēmu Zviedrijā ieviesa pagājušā gadsimta 70. gadu sākumā, lai saglabātu preses industriju, kurā tolaik bija vērojama lasītāju skaita samazināšanās. Sākotnēji laikrakstu redakcijas atbalstīja drukas iekārtu un krāsu iegādi.
“Toreiz Zviedrijā bija ekonomiska rakstura problēmas un līdz ar to bija vērojams laikrakstu tirāžu kritums. Bija laikraksti, kas tika slēgti, jo tiem pietrūka naudas. Tā kā daudzi laikraksti bija saistīti ar sociāldemokrātu partiju, tad šis politiskais spēks rosināja ieviest preses atbalsta sistēmu,” skaidroja P. Sandens.
Cauri gadiem sistēma ir mainījusies. Pēdējo likumu, kas reglamentēja preses subsīdijas, pieņēma 1990. gadā, un pēc tā atbalsta sistēma darbosies līdz 2017. gadam. Mūsdienās tā balstās uz diviem pīlāriem – operacionālajām un izplatīšanas subsīdijām. Pirmkārt, lielāko daļu veido operacionālās subsīdijas, kas paredzētas redakciju darba uzturēšanai, bet, otrkārt, tiek sniegts arī atbalsts preses izplatīšanai. PSP locekle, sociāldemokrātu pārstāve Helēne Petersone man skaidroja, ka galvenais iemesls, kāpēc Zviedrijā tika ieviesta preses atbalsta sistēma, ir – lai nepazustu viedokļu daudzveidība. “Pirms subsīdiju ieviešanas bija laikraksti, kas bankrotēja. Bija risks, ka kādā no reģioniem būs tikai viens laikraksts, tad pazustu viedokļu daudzbalsīgums,” teica H. Petersone. “Cilvēkiem jāzina, ko dara valdība, parlaments un pilsētu mēri. Viņiem jābūt sajūtai, ka laikraksti smalki pēta notiekošo. Tas ir būtiski demokrātijai. Arī tagad ir svarīgi, ka ir vairākas balsis. Interneta sociālie tīkli nevar aizvietot drukāto presi, jo tajos jūs nezināt, kas raksta, un nav, kam prasīt atbildību. Zviedrijā katram laikrakstam ir atbildīgais redaktors, kurš atbild par visu laikrakstā publicēto,” sacīja H. Petersone. Drukātā prese ir atbildīga, tāda tās vērtība. Zviedru avīžnieki atzīst, ka tieši preses subsīdijas palīdzējušas izdzīvot laikrakstiem grūtajos gados, taču sistēmu kritizē par to, ka tā rada miegainību mazāku laikrakstu izdevēju vidū. Mediju analītiskā izdevuma “Medievärlden” galvenais redaktors Aksels Andens man atzina, ka bez preses subsīdijām Zviedrijā jau sen būtu izzuduši daudzi reģionāli laikraksti.
“Ja nebūtu preses subsīdiju sistēmas, pazustu sociāldemokrātiskie laikraksti. Zviedrijā laikrakstu komentāru lapās būtu vien liberāli vai konservatīvi orientēti viedokļi. Otrs lielākais nacionālā mēroga laikraksts “Svenska Dagbladet” pēdējos desmit gadus varētu arī neizdzīvot, kaut arī tas ir liberāls,” teica A. Andrens.
Pērn redakcijas no padomes saņēma 470 miljonus zviedru kronu (37,23 miljoni latu) subsīdijās redakciju darba uzturēšanai.
Nešķiro pēc īpašniekiem
No lielajiem laikrakstiem, kas iznāk katru dienu, subsīdijas drīkst saņemt tikai otrs lielākais laikraksts pēc abonēšanas rādītājiem. Ap 50 miljoniem SEK (3,96 miljonu latu) atbalstu katru gadu saņem otrs lielākais laikraksts “Svenska Dagbladet”, taču Stokholmas reģionā lielākais laikraksts “Dagens Nyheter” to nesaņem. Tomēr arī “DN” 2009. gadā pieteicies subsīdijai, jo tas Stokholmas reģionā sasniedzis mazāk nekā 30 procentus mājsaimniecību un, pēc noteikumiem, drīkstēja pieteikties operacionālajai subsīdijai. Padome pieteikumu gan noraidījusi, jo “DN” togad bijis vairāk reklāmu nekā “Svenska Dagbladet” un subsīdijas piešķiršana tika uzskatīta par lieku. Pirms dažiem gadiem par preses subsīdiju sistēmu tika iesniegta slepena sūdzība Eiropas Komisijā par tās ietekmi uz konkurenci. Zviedrijas interneta medijs “The Local” rakstīja, ka aiz slepenās sūdzības esot slēpies “Dagens Nyheter” izdevējs “Bonnier”. Sūdzības sekas bija EK lēmums, pēc kura Zviedrijai bija jāpārskata finansējuma apjoms.
Preses subsīdiju apjoms laikrakstiem ar katru gadu samazinās, piemēram, 2011. gadā maksimālais subsīdijas apjoms, ko varēja saņemt laikraksts, bija 60 miljoni kronu (4,75 miljoni latu), bet līdz 2016. gadam subsīdijas apjoms samazināsies līdz 45 miljoniem kronu (3,56 miljoni latu).
Līdzīgi subsīdijas piešķiršanas kritēriji ir spēkā arī uz pārējiem laikrakstiem. Ja pilsētā ir divi vietējie laikraksti, tad valsts atbalstu redakcijas darba uzturēšanai saņems mazākais. Subsīdijas var saņemt arī iknedēļas laikraksti, kā arī nacionālo minoritāšu laikraksti, piemēram, kā tas notiek ar igauņu, somu un spāņu valodā iznākošajiem izdevumiem. Subsīdijas var saņemt arī interneta laikraksti, bet ne ziņu portāli. Laikrakstam ir jābūt vismaz 1500 abonentiem. Kā teica P. Sandens, viens no kritērijiem, lai saņemtu subsīdijas, ir, ka vairāk nekā puse no laikraksta veidotā būtu oriģināls, tas ir jāveido laikraksta redakcijai. “Mēs neskatāmies uz laikraksta īpašniekiem. Ja vienā pilsētā ir divi laikraksti, kas pieder vienam īpašniekam, tad mazākais no tiem saņems līdzekļus,” stāsta P. Sandens. Viņš uzsver, ka viena īpašnieka divu laikrakstu redakcijām jābūt nošķirtām un katram laikrakstam jābūt tā unikālajam saturam – ziņām par dažādām dzīves jomām, kā arī komentāriem. Ja pilsētā laikraksti pieder vienam īpašniekam, to redakcijām jābūt nodalītām un finansēm jānonāk attiecīgā laikraksta, nevis koncerna kopējā kasē. Katru gadu laikrakstiem jāiesniedz atskaite, kā preses subsīdijās piešķirtā nauda izlietota.
Izplatīšana sadārdzinās
Izplatīšanas subsīdijas no valsts saņem visi valstī izdotie laikraksti, kurus Zviedrijā iespējams abonēt. Par katru pie abonenta nogādāto eksemplāru laikraksts saņem atpakaļ daļu no izplatīšanas izmaksām. “Izplatītājs padomei katru mēnesi ziņo, cik eksemplāru tā ir piegādājusi, bet mēs maksājam izplatītājam šo naudu, kurš vēlāk līdzekļus atmaksā laikrakstam,” skaidroja P. Sandens. Pēc noteikumiem, izplatīšanas uzņēmums ir tiesīgs prasīt vienādu cenu par izplatīto laikraksta eksemplāru neatkarīgi no to skaita.
“Ja izplatīšanas kompānija Ūmeā pilsētā un tās apkārtnē piegādā 500 “Dagens Nyheter” kopiju, bet tai jāizplata krietni vairāk vietējā laikraksta eksemplāru, tad cenai par izplatīšanas pakalpojumiem jābūt tādai pašai,” argumentē P. Sandens.
Ņemot vērā Zviedrijas izmērus, kur līdz dažiem laikraksta abonentiem jāmēro vairāki simti kilometru, izplatīšana ir ļoti dārga (par to vairāk nākamajos rakstos).
Kopumā Zviedrijā darbojas četri piegādes uzņēmumi. PSP locekles un ilggadēja žurnālistes Sofijas Olsones-Olsenas skatījumā izplatīšanas kompānijas savā starpā nekonkurē, un viņa pieļauj slepenas vienošanās jeb karteļa iespējamību starp izplatītājiem. Tikmēr P. Sandens atzīst, ka izplatīšana kļūst ļoti dārga arī tādēļ, ka mazinās abonentu skaits, kas palielina izplatīšanas izmaksas. “Jo mazāk laikraksta eksemplāru tiek izplatīts, jo dārgāka izplatīšanas pašizmaksa,” teic P. Sandens. Izplatīšanas izmaksas lielie Zviedrijas laikraksti mēģina mazināt, drukājot tos vairākās tipogrāfijās visā valstī. Pēc PSP aprēķiniem, izplatīšanas subsīdijas var nosegt tikai divus procentus no kopējiem izplatīšanas izdevumiem, ja lūkojas kopumā uz Zviedrijas laikrakstu izplatīšanu.
Pērn izplatīšanas subsīdijās PSP izmaksāja 61,3 miljonus kronu (4,86 miljoni latu) 135 laikrakstiem. Kopumā tika izplatīti 724 miljoni laikrakstu eksemplāru.
Izplatīšanas dārdzību apliecina arī laikraksta “Svenska Dagbladet” komunikāciju vadītājs Bjorns Hīgstets, kurš teic, ka no valsts laikraksta izplatīšanai pērn saņēmis ap 5 miljoniem kronu (396 tūkst. latu), lai gan kopējās izplatīšanas izmaksas ir ap 300 miljoniem kronu (23,77 miljoniem) latu gadā.
Par preses subsīdiju nākotni pašlaik notiek diskusijas Riksdagā, un īpašu izmeklēšanas grupu vada H. Petersone. Arī viņa norāda, ka izplatīšanas izmaksas ir liels izaicinājums zviedru avīžniekiem. Pēc viņas domām, arī 2017. gadā Zviedrijā pastāvēs preses subsīdiju sistēma, taču tā būs vairāk pielāgota mūsdienu situācijai, kurā lielu lomu spēlē internets. Deputāte uzskata, ka attiecībā uz izplatīšanu nepieciešams vairāk sadarboties ar valsts pasta dienestu, kurš jau tagad uz attālākām Zviedrijas vietām piegādā presi.
Fakti Dažādā izpildījumā preses atbalsta sistēmas pastāv arī citviet Eiropā – Dānijā, Norvēģijā, Somijā, Austrijā, Francijā un Luksemburgā. Turpinājums seko Rītdienas “LA” numurā lasiet, kā zviedru avīzes izmanto valsts subsīdijas un vai šī sistēma darbotos Latvijā. |
