Konventa dalībnieki līdz grāmatas “Viņa un viņš” apspriešanai nemaz netika. Taču katoļu priesteris Ilmārs Tolstovs jau martā “Katoļu Baznīcas Vēstnesī” publicējis savu teoloģisko komentāru, norādot, ka šajā grāmatā nav gandrīz nevienas atsauces uz kādu protestantu teologu, bet ir plaši pārstāvēta to katoļu teologu idejas, kas pieder liberāli plurālistiskajam virzienam: “Domāju, šī ir “pirmā bezdelīga”, jo Eiropā šāda veida plurālistisks un liberāls garīgums ir ļoti izplatīts un, visticamāk, šai grāmatai sekos daudzas citas. Pētot tajā izmantotos literatūras avotus, redzams, ka autors ir atlasījis tieši to katoļu darbus, kuri ar saviem rakstiem un dzīvesveidu vai nu balansējuši uz robežas, kas šķir autentisku Baznīcas mācību no maldiem un herēzijām, vai arī ir konsekventi attālinājušies no Baznīcas sludinātās mācības.” I. Tolstovs raksta, ka J. Rubenis dodot gan “teoloģiskus” pamatojumus genderisma ideoloģijai, gan attaisnojot homoseksuālas attiecības. 21
Tomēr arhibīskaps Jānis Vanags, kurš gan vārdos, gan darbos apliecinājis, ka pārstāv baznīcas konservatīvo, nevis liberālo tradīciju, LTV raidījumā gan par J. Rubeņa vadītajām meditācijām, gan grāmatu “Viņa un viņš” izteicās diezgan atzinīgi. Vanags vien piebilda, ka šo grāmatu salīdzina ar ogu vācelīti, kurā ir arī kādas viņam nepazīstamas, aizdomīgas ogas, kuras “noliks malā un pārbaudīs”. Viņš arī sacīja, ka Rubeņa darbi daudziem baznīcas cilvēkiem “ir provokatīvi”.
Uz nākamo Rīgas iecirkņa mācītāju konventu paredzēts uzaicināt Juri Rubeni pašu, lai runātu nevis par viņu, bet ar viņu. Taču dažas atbildes viņš ir sniedzis jau pieminētajā grāmatā: “Gadu gaitā esmu sapratis, ka attiecības ir daudz plašāks un sarežģītāks esības apgabals, nekā gribētos teologiem, psihologiem, biologiem un pašiem attiecību partneriem. Lai godīgi un jēgpilni risinātu attiecību jautājumus, mūsdienās nepieciešama iekļaujoša, integrāla pieeja. Mēs – dažādu jomu labāki vai sliktāki profesionāļi − varam ietiepīgi palikt tikai pie savām pieejām, taču tad var gadīties, ka mūsu padomi drīz vairs nevienam nebūs vajadzīgi. Un nevis tāpēc, ka cilvēki būtu kļuvuši stulbi un aprobežoti, bet tāpēc, ka viņi nereti jūt – mūsu ieskati ir vienpusīgi, tajos nav iekļauti visi aspekti, līdz ar to tie traucē saredzēt kopīgo dzīves bildi. Ja sniedzam labi gribētas, bet vienpusīgas atbildes, tām parasti ir blaknes, kuras vienā jomā palīdz, taču vienlaikus kādā citā jomā var situāciju vēl vairāk sarežģīt.”
Savulaik, raksturojot J. Rubeni kā Latvijas Zinātņu akadēmijas Goda locekli, akadēmijas prezidents Ojārs Spārītis man teica: “Viņš mūsu, tas ir, akadēmiskās saimes, vidū tiek apbrīnots un cienīts kā augstu ētisku ideālu, spēcīga intelekta un akadēmiskās zinātniskās elites pārstāvjiem līdzvērtīgs domātājs, kurš spēj koncentrēti pasacīt būtiskāko, pēc kā alkst sabiedrība tieši īstajā brīdī. Viņa akadēmiskajās kristīgās kultūras un ētikas studijās rūdītā dvēsele un prāts ģenerē viscilvēciskākos sabiedrības uzvedības modeļus un spēj dot vērtīborientierus apmulsušai, dezorientētai tautai, sniegt garīgu veldzi problēmu plosītai dvēselei un padomu pretrunu māktam un krustcelēs nonākušam indivīdam.”
