Skandalozi atklājumi Ļitviņenko lietā – Putina sabiedrotais bijis iejaukts narkotiku kontrabandā 1
Londonas tiesā atsākta 2006. gadā noindētā bijušā Krievijas izlūkdienesta darbinieka Aleksandra Ļitviņenko nāves apstākļu izmeklēšana, atklājot slepenus darījumus Kremļa aprindās.
“Satriecoši nopietnas” apsūdzības
Lietas izskatīšanā kļuvis zināms, ka pēdējos mēnešos pirms nāves Ļitviņenko apkopojis informāciju, kas liecina, ka viens no Krievijas prezidenta Vladimira Putina tuvākajiem sabiedrotajiem bijis iejaukts narkotiku kontrabandā un bijis saistīts ar organizēto noziedzību, raksta avīze “The Guardian”. Runa ir par Viktoru Ivanovu, kurš savulaik kopā ar Putinu strādājis Krievijas izlūkdienestā KGB, bet tagad vada Federālo narkotiku apkarošanas biroju. Ļitviņenko, kurš 2001. gadā lūdza politisku patvērumu Britānijā, Londonā kādu laiku strādāja drošības firmā “Titon International”, kur veica vairākus pētījumus. Informācijas ieguvē viņš sadarbojās ar bijušo KGB aģentu Juriju Švecu, kurš tagad dzīvo ASV. Litviņenko atraitnes Marinas advokāts Bens Emersons tiesā liecināja, ka Ļitviņenko ziņojumā ir “satriecoši nopietnas” apsūdzības gan pret Ivanovu, gan Putinu. Ziņojumā apgalvots, ka Ivanovs bijis saistīts ar organizētās noziedzības aprindām Sanktpēterburgā kopš 1990. gada, kad pēc dienesta KGB Putins darbojās Sanktpēterburgas pašvaldības ārējo ekonomisko sakaru nodaļā. Tolaik vietējā mafija veica ļoti ienesīgu operāciju, nogādājot kokaīnu no Kolumbijas uz Rietumeiropu caur Sanktpēterburgas ostu. Kā apgalvots ziņojumā, mafijas grupējumu savstarpējos karos Ivanovs aktīvi atbalstījis bēdīgi pazīstamo Tambovas bandu. Viņš bijis draudzīgās attiecībās ar bandas vadoni Vladimiru Kumarinu un guvis daļu ienākumu no netīrā biznesa ostā. Ivanovs arī izveidojis divas firmas, vienu no tām kopā ar Borisu Grizlovu, kurš vēlāk kļuva par Krievijas Valsts domes spīkeru. Litviņenko sagatavotajā ziņojumā, kas tika nolasīts tiesā, atzīmēts, ka “ironiskā kārtā” Ivanovs, kurš “sadarbojās ar gangsteriem”, tika iecelts par kontrabandas apkarošanas nodaļas priekšnieku Sanktpēterburgā. “Viņa bijušie padotie raksturoja viņu (Ivanovu) kā priekšnieku briesmoni – rupju, valdonīgu un stūrgalvīgu. Tas bija laiks, kad robežlīnija starp likumsargiem un profesionāliem noziedzniekiem bieži bija visai šaura.” Šajā laika posmā Putins bija Sanktpēterburgas domes ārējo ekonomisko sakaru nodaļas vadītājs. Tiesā nolasītajā Ļitviņenko ziņojumā teikts: “Kad Ivanovs sadarbojās ar bandītiem, viņu aizsargāja Vladimirs Putins, kurš bija atbildīgs par ārējiem ekonomiskiem sakariem.”
Paraksts par klusēšanu
No 1998. gada jūlija līdz 1999. gada augustam Putins vadīja Federālo drošības dienestu (KGB pēcteci), formāli atvaļinoties no “orgāniem” pēc augusta puča izgāšanās. 1999. gadā Putins kļuva par premjerministru un pēc gada par prezidentu. Ivanovs tika paaugstināts par Federālā drošības dienesta iekšējās drošības nodaļas priekšnieku un vēlāk tika iecelts par prezidenta administrācijas vadītāja vietnieku. Ļitviņenko ziņojumā Ivanovs raksturots kā Putina uzticamā “labā roka”, risinot problēmas, kas prasīja “spiedienu un iebiedēšanu”. Pašreizējais premjerministra vietnieks Igors Šuvalovs bija Putina “kreisā roka”, ko prezidents lietoja, kad bija vajadzīgs “kompromiss”. Ļitviņenko ziņojums tika sagatavots 2006. gada septembrī un iesniegts firmas “Titon” izpilddirektoram Dīnam Etjū. Pēc diviem mēnešiem Ļitviņenko tika noindēts ar radioaktīvo poloniju-210, secina “The Guardian”. Par Ļitviņenko noindēšanu apsūdzēti divi Krievijas izlūkdienesta bijušie aģenti – Andrejs Lugovojs un Dmitrijs Kovtuns, kuri dzēra tēju ar bijušo kolēģi kādā Londonas viesnīcā 2006. gada novembrī. Viņi nolieguši jebkādu saistību ar Ļitviņenko nāvi, un Krievija atteikusies izdot Lugovoju tiesāšanai Britānijā. Advokāts Emersons uzskata, ka ziņojums par Ivanova darbību un viņa saistību ar Putinu varētu būt pietiekams motīvs, lai veiktu Ļitviņenko slepkavību. “Šis cilvēks (Ivanovs) ir no organizētajiem noziedzniekiem, kas gatavs nogalināt, ja pats būtu apdraudēts,” tiesā teica Emersons. Lietas izmeklēšanā kļuvis zināms, ka klients, kurš bija pasūtījis ziņojumu, pēc tā izlasīšanas atcēlis apjomīgu darījumu, nodarot “ievērojamus zaudējumus” Ivanovam.
Prāvā atklāts, ka Ļitviņenko uzskatījis Lugovoju par “uzticamu draugu” ar noderīgiem slepeniem kontaktiem Maskavā un lūdzis viņu sagādāt “fona informāciju” par Ivanovu. Lugovoja ziņojums bija uz nepilnas lapas un pavisam neatbilstošs, tiesā liecināja Etjū. Tad Ļitviņenko sameklēja citu informācijas avotu, kas izrādījās KGB pārbēdzējs Švecs. Ļitviņenko nosūtīja Šveca sagatavoto ziņojumu Lugovojam. Advokāts Emersons uzskata, ka šis ziņojums neizbēgami nonāca FDD un citu “ieinteresēto personu” rokās Maskavā, radot “nāves briesmas” Ļitviņenko. Londonā dzīvojošais krievu izcelsmes uzņēmējs Vladimirs Voronofs tiesā liecinājis, ka 2007. gada janvārī divus mēnešus pēc Ļitviņenko slepkavības Lugovojs divreiz zvanījis viņam no Maskavas, mēģinot noliegt saistību ar slepkavību. Lugovojs teicis, ka zinot par radioaktīvo piesārņojumu Londonā viņa apmeklētajās vietās (lidostā un viesnīcā), taču nevarot neko piebilst, jo esot parakstījis dokumentu par ziņu neizpaušanu. Pēc Voronofa vārdiem, būdams FDD bijušais darbinieks, Lugovojs apzinājies sekas, ja viņš izpaustu detaļas par Ļitviņenko slepkavību.
