Uldis Šmits: Zem apzīmējuma “antifašisti” slēpjas Kremļa intereses 25
Biedrība “Apvienība pret nacismu”, proti, “antifašisti” Rīgas domē pieteica 16. martā rīkojamus pasākumus un norādīja, ka tajos atkal grib izmantot skaņu pastiprinošas iekārtas. Līdzībās izsakoties, arī pašus “antifašistus” var uzskatīt par vienu no Latvijā izvietotajiem politiskā trokšņa pastiprinātājiem.
Parasti skaņas nāk no, kā agrāk teiktu, krievu padomju repertuāra, un droši vien šim gadam izraudzīts līdzīgs. Paredzams arī, ka pasākumā būs klāt lielās kaimiņzemes televīzijas pārstāvji – tie, kas nav aizņemti Krimā. Tikmēr pašā Krievijā protesta akciju rīkošana kļuvusi par veselībai kaitīgu nodarbošanos, tur visādus “zālāju nomīdītājus” bez žēlastības soda ar administratīvu arestu, nerunājot par tiem, kurus iespundē uz krietni ilgu laiku.
Mūsmāju provokatoriem ir citas rūpes. Nosaukums “Apvienība pret nacismu” rada šķietamību, ka Latvijā kāds īpaši būtu “par nacismu”. Lai arī tam nav loģiska pamata kaut vai tāpēc, ka nacionālsociālistiskās Vācijas noziedzīgais darījums ar PSRS uz pusgadsimtu izdzēsa Latvijas valsti no pasaules kartes. Tā kā apvienības šķietami apkarotais “nacisms” Latvijas realitātē nepastāv, atliek uzstellēt skaņas pastiprinātājus un rādīt ar pirkstu uz bijušajiem leģionāriem, kas patiesībā ir divu totalitāru režīmu – komunistiskā un nacistiskā – upuri, tāpat kā Latvijas valsts. Būtībā “antifašisti” apvaino vienu no Latvijas vēstures gaitā visvairāk cietušajām cilvēku kopām, kurai grib izvirzīt ko līdzīgu kolektīvai apsūdzībai. Šāda nostāja ir pārstāvēta arī Saeimā – “SC” deputāte Irina Cvetkova aizpērn apgalvoja, ka “Daugavas vanagi” ideoloģiski esot nacistiskā režīma atbalstītāji un sekotāji. Respektīvi, notiek padomju laikos izdoto “Daugavas vanagiem” un emigrantiem veltīto propagandas brošūru satura atgremošana. Tās arī bija sava veida skaņas pastiprinātāji.
Minēto kampaņu nolūks, protams, nav nacisma noziegumu dziļāka apjēgšana, tas pat ir neizdevīgi, jo neizbēgami noved pie secinājuma, ka lielā Eiropas daļā, kā raksta vēsturnieks Timotijs Snaiders, “nacistu un padomju režīmu vara un ļaunums pārklājās un mijiedarbojās”. Pasaulē nāk klajā arvien vairāk pētījumu un darbu, kas šo mijiedarbību atklāj. Tā ir patiesība, ko “antifašisti” cenšas ar savu troksni nomākt. Taču politiski svarīgākais uzdevums ir diskreditēt savulaik staļiniskajam teroram pakļautās tautas, kas atrodas Maskavas t. s. privileģēto interešu zonā un kas tiecas no zonas izrauties. PSRS norieta ēras sākumā “fašisms” absurdā veidā tika piedēvēts pat poļu “Solidaritātei”, vēlāk komunistiskās – vai citādas nokrāsas – impērijas piekritēji šo birku piekarināja baltiešu neatkarības atgūšanas kustībām, un šobrīd, kā apgalvo Kremļa televīzijas kanāli, “fašisms” uzglūn PSRS mantiniecei Krievijai no tuvējās aizrobežas. Kijevu, Janukoviča vārdiem, sagrābuši “profašistiskie jaunieši”. Tāpēc Ukraina esot jāatbrīvo. Sākot no Krimas, kur jau izdalītas Georgija lentītes un Krievijas pases, bet atliek tikt galā ar Staļina represētajiem Krimas tatāriem un citiem “nacionālistiem”…
Mūsu Brīvības pieminekļa apkārtne šādu skaņu izplatīšanai nav piemērota vieta.
