Māris Zanders: Nepieciešams belziens, lai sapurinātu. Vai tāds iespējams Latvijā? 0
Starp visbiežāk lietotajiem izteicieniem politiskajā retorikā aiz “mūsu galvenais resurss ir mūsu cilvēki” varētu ierindot “mēs varam konkurēt tikai ar savām zināšanām”. Savukārt tad, kad šim izteicienam vajadzētu sazaroties jēgpilnā sarunā par to, kā uzlabojamas politisko lēmumu pieņēmēju attiecības ar zinātniekiem, turpinājuma īsti nav. Kā savulaik teica, skaņa nesakrīt ar bildi.
Tālākā teksta mērķis tomēr nav kārtējo reizi kritizēt ļaudis, kuri sevi uzskata par politiķiem. Paskaidroju – nereti viņi atbild uz akadēmisko aprindu pārmetumiem ar pretargumentu, ka, priekšvēlēšanu periodā tiekoties ar vēlētājiem, zinātnes un valsts attiecības, maigi izsakoties, nav gluži vēlētāju uzdoto jautājumu pirmajā desmitniekā. Politiķu attieksme ir spogulis kopējam izpratnes līmenim, savukārt par to gausties ir vienkārši bezjēdzīgi.
Līdz ar to politisko partiju un zinātnes aprindu pārstāvju kopā sanākšanā, kas šonedēļ notika Latvijas Zinātņu akadēmijā, manu uzmanību piesaistīja kāda pētnieka teiktais – visticamāk, nekas būtiski nemainīsies (zinātnieki sarūgtināti pukstēs, politiķi bez konkrētām saistībām sev paudīs izpratni par šo pukstēšanu), ja vien mēs nepiedzīvosim t. s. sputņika efektu. Te jāpaskaidro, kā šis jēdziens radies.
Kad 1957. gadā PSRS apsteidza amerikāņus ar pavadoņa “uzšaušanu” kosmosā, Rietumi bija tik šokēti, ka steigšus pievērsās savas zinātnes un tehnoloģiju jomas attīstīšanai. Ja meklējam piemērus mūsdienās, “sputņika efektu” šobrīd piedzīvo Eiropas Savienība, kas aptvērusi, ka tai draud ļoti bīstama atpalikšana no ASV un Ķīnas jomās, kas saistītas ar t. s. mākslīgā interneta attīstību. Citiem vārdiem sakot, dažkārt ir nepieciešams pamatīgs belziens, lai sapurinātu.
Vai šāds belziens iespējams Latvijā? Daļēji par tādu var runāt saistībā ar militāro izdevumu palielināšanu pēc Krimas aneksijas, savukārt “zināšanās balstītas ekonomikas” gadījumā esmu skeptisks, ja runa ir par tuvākajiem gadiem. Lieta tā, ka mēs ļoti lēni atvadāmies no ilūzijām par savu vietu starptautiskajā darba dalīšanā. Cik gadu bija nepieciešami, lai aptvertu, ka Latvija tranzītā nebūs gluži galvenais starpnieks starp Rietumiem un Austrumiem?
Krietnu laika sprīdi cieņā bija ideja par Latviju kā starptautisko finanšu pakalpojumu centru. Ideja gan šogad piedzīvojusi pamatīgu triecienu, tomēr kaut kā nav nācies dzirdēt konkrētus priekšlikumus par smadzeņu lietošanu citos virzienos.
Klusums arī saprotams – mūsu priekšstats par zinātnes un valsts konkurētspējas saistību ir, no vienas puses, deklaratīvi vispārīgs (“zināšanas, protams, ir kaut kas labs”) un, no otras puses, diezgan vulgārs – ja zinātne nenes tūlītēju naudas pienesumu, tad tā kļūst par kārtējo “vienu no” nozarēm, kurai uzmanība veltāma, vadoties pēc atlikuma principa. Tas, ko derētu saprast – zinātnes un valsts konkurētspējas saistība nav reducējama uz dažiem t. s. veiksmes stāstiem. Nu, nebūs dažu ģeniālu atklājumu vai izgudrojumu, kas ļaus visai populācijai plaukt un zelt.
Runa ir par to, ka jebkura perspektīva (perspektīva, nevis “tradicionāla”!) ražošana ietver arvien lielāku ar zinātni un tehnoloģijām saistītu kompetenču sadaļu. Tas savukārt nozīmē tik vienkāršu atziņu, ka ir nepieciešami cilvēki, kuri spēj šo perspektīvo ražošanu pilnveidot, pielikt kaut ko klāt. Ja mēs skatāmies uz tādām sfērām kā trīsdimensiju druka, mašīnapmācība, materiālzinātnes utt., tad redzam, ka nav jau gluži tā, ka konkurētspēju (vienalga, Vācijā, Dienvidkorejā vai ASV) veido principiāli jauni atklājumi; ir pietiekams atbilstoši izglītotu cilvēku skaits, kuri pārzina tēmu, ķimerējas ap citu jau izveidoto, kaut ko uzlabo, ja vēlaties, radoši nošpiko.
Manuprāt, mūsu “sputņika efektam” vajadzētu būt tādam, ka, kā teica klasiķis, lai kaut vai noturētos, neatpaliekot no citiem, ir visu laiku jāminas, ir jānodrošina kopējā zināšanu ekosistēma atbilstošā līmenī, nefokusējoties uz patētiskām tirādēm par “mums ir izcilības, ar kurām lepoties”. Prognozēju, ka tuvāko gadu laikā mēs turpināsim atražot līdzšinējo retoriku (“labi apmaksātas darba vietas”, “efektivitāte” – un tas viss kaut kā mistiskā kārtā esot sasniedzams vakardienas ekonomikas struktūrā).
Bet jācer, ka prognoze izrādīsies kļūdaina.
