Atslēgt ķermeni un skriet 0
Guļu un jūtu, ka ar ķermeni kaut kas notiek. Skaņa to nomierina, parūpējas par to, prātam tas nav jādara, tas pēkšņi ir brīvs, tāpēc metas aulekšos.
Tajā brīdī atceros Marijas teikto, ka citi cilvēki nodarbībā uzreiz aizmieg. Tie, kuriem ikdienā jācīnās ar pamatīgu stresu, neirozēm, refleksijas trūkuma radītām un dažādām citām psiholoģiskām problēmām.
Vai iespējams, ka gonga skaņas atvieno ķermeni, ļauj ikdienas nomocītajam prātam atslēgties un atpūsties? Bet es? Es skraidu apkārt un saku, ka man problēmu palicis pavisam maz. Refleksijas trūkums nedraud. Varbūt tāpēc brīdī, kad ķermenis atrodas gongu hipnozes varā, prāts ieskrienas aulekšos, kā uz Vācijas autobāņa nonācis? Varbūt tās ir muļķības un iemesli ir pavisam citi, man nepieejami un nesaprotami? Bet viens ir skaidrs – domas skrien kā iedomātā neiespējamā bumbiņa fizikas uzdevumā: bez berzes, bez pretestības.
Mūsu nozīmīgākā traģēdija – mēs zinām, ka mēs nezinām
Par ko ir šīs domas? Ķermeņa atslēgšana man liek prātot par to, cik neveiksmīgā (vai varbūt tieši veiksmīgā), bet pavisam noteikti daļēji ironiskā kārtā mēs esam vienīgā (mums zināmā) dzīvo radību suga, kuras pārstāvji spēj uzdot jautājumus, uz kuriem nav iespējams rast atbildes. Un pēc tam izstiepties un sarauties, un pārdzīvot par to, ka mūsu apziņu un uztveri ierobežo mūsu bioloģiskā uzbūve. Mūsu prāta, smadzeņu struktūra ir tāda, kāda tā ir – ierobežota, bet mūsu vēlme, vajadzība rast atbildes uz neatbildamiem jautājumiem gan ne.
Atceros Imanuelu Kantu un to, cik nejēdzīga un neanalītiska man kādreiz šķita viņa epistemoloģijas teorija par lietām, kādas mēs tās redzam, un lietām pašām par sevi. Aplūkojot šo teoriju zinātniski – jā, protams, mēs taču visu uztveram tikai tā, kā mums to ļauj piecas maņas, mūsu specifiskais bioloģiskais ietvars, caur kuru uztveram pasauli. Kurš zina, kāda tā ir patiesībā? Un vai ir tāds patiesībā, vai tomēr tikai potenciāli bezgalīgi daudz veidu, kā uz to skatīties?
Kantam, protams, bija arī šī objektīvā, patiesā pasaule, kuru radījis un uztver Dievs, bet tiem, kuriem ir citi uzskati, jāpaliek pie biedējošās atziņas – mums nav ne mazākās jausmas, vai pastāv kaut kāds objektīvs pasaules veidols un kā tas varētu izskatīties. Ļaunais joks ir tas, ka spējam nonākt līdz atziņai – mums nav ne jausmas, ka mūsu realitāte ir subjektīva, ka mūsu apziņai ir robežas un ka mēs vēlamies rast atbildes uz jautājumiem, uz kuriem nav mūsu spēkos atbildēt.
Ļauns joks vai motivācija būt cilvēkam
Šis droši vien ir brīdis, kad ticīgie vēršas pie Dieva, bet pārējie, kuriem tamlīdzīgi jautājumi neļauj naktīs gulēt, tiecas pēc grāmatām, vīna, klasiskās mūzikas koncertiem vai pārāk ātras braukšanas. Joks. Nevaru par citiem spriest. Man tomēr šķiet, ka šis nav tikai ļauns evolūcijas izspēlēts jociņš un ka tam tomēr ir sakars ar iemeslu, kāpēc mums vispār ir motivācija kustēties uz priekšu. Nevis tādā ikdienas līmenī – elpot, ēst un gulēt, bet tieši kā sugai – visiem kopā kustēties uz priekšu. Jo mēs esam kaut kur pa vidu, neesam nedz amēbas, nedz gliemeži, nedz jebkuri dzīvnieki, kam pietiek ar to, ka ir ūdens, ēdiens, gaiss un vieta, kur pārlaist nakti. Neesam arī visvarenas būtnes ar superprātiem, kuras spēj atrast atbildes uz visiem eksistenciālajiem jautājumiem (es zinu, zinu – atbilde, protams, ir 42*). Mēs esam tas paradokss – spējam uzdot jautājumus un ilgoties pēc atbildes, bet nespējam tās rast. Man šķiet, ka tieši šīs mokas, ja tā var teikt, liek mums pacelties augstāk par savām fizioloģiskajām vajadzībām. Tā nav intelektuāla interese, tas nav matemātikas uzdevums, bet gan emocijas – tās, kuras izraisa šī intuitīvā apzināšanās, ka pastāv kaut kas ārpus mūsu maņu tvēriena. Tad tiecamies pēc tā nevis ar mērinstrumentu un datora starpniecību, jo šie mūsu pašu ierobežotā prāta radītie objekti nespēj mums palīdzēt aizsniegties aiz savas apziņas robežām (vismaz pagaidām – pirms Mākslīgā Intelekta ierašanās*) – mēs pēc tā tiecamies ar radīšanas, ar radošuma starpniecību. Izmantojam radīšanu, skaistumu un emocijas, lai ar aizvērtām acīm un atvērtu sirdi pieskartos nezināmajam. Tas ir jebkāda veida māk-slas, mūzikas, rakstīta vārda, dejas, teātra sirdī un pamatā, tas liek mums turpināt kustēties pasaulē tā, ka tam ir nozīme – tādā veidā, ka cīnās pret rutīnu, pret atkārtošanos, pret vienādību.
Nesen lasīju interviju ar biosemiotiķi Sergeju Čebanovu. Guļot uz grīdas un, klausoties gongu skaņās, atcerējos viņa teikto: “Dzīvība izpaužas novirzēs no funkcionēšanas.” Funkcionēšana viņa izpratnē ir “bezgalīgi garš notikumu raksturošanas algoritms”, bet, ja algoritma nav, ja kaut kādi procesi no tā novirzās, tad ir dzīvība. Beidzot ar visu sirdi sapratu, kāpēc viņam ir taisnība: uz jautājumiem atbildēt mēs nevaram, bet to esamība nozīmē, ka neesam tikai fiziski, pēc algoritma funkcionējoši radījumi. Esam radības, kuras dzīvo, jo lēkā, raustās, piedzīvo pēkšņus uzplaiksnījumus, cenšas pamērcēt kāju pirkstus šajā nesasniedzamajā aiz.
Nesaku, ka mēs esam lieliski – reizēm šķiet, ka bez mums pasaule būtu labāka. Mums ir pienākums dzīvot, ja dzīvot saprot pēc Čebanova definīcijas, jo mēs to varam. Tik vienkārši – mēs uz to esam spējīgi.
* Atsauce uz Duglasa Adamsa humoristisko fantastikas romānu Galaktikas ceļvedis stopētājiem: 42 ir supergudru būtņu radīta superdatora atbilde uz eksistenciāliem jautājumiem.
