“skan pļavā saules trioleta”: Mirdzas Kerliņas dzeja 0
Dzejniece Mirdza Kerliņa (īstajā vārdā Mirdza Sprince) dzimusi 1949. gadā Nītaures pagastā, patlaban dzīvo Drabešos.
Līdz 1969. gadam dzīvojusi Ērgļos un Cēsīs, strādājusi telegrāfā un bibliotēkā. Beigusi LVU Filoloģijas fakultāti, strādājusi dekoratīvi lietišķās mākslas jomā. Viens no viņas unikālajiem talantiem – dažādos materiālos autortehnikā veidoti tauriņi. Pirmais dzejoļu krājums “Zib zibēdams” iznācis 1979. gadā, otrais “Uz gaismu nedusmo” – 1986. gadā. Līdz nākamajam “Es Dieva dārzā biju” – ilgs pārrāvums, tas nācis klajā tikai 2005. gadā. Mirdza Kerliņa sarakstījusi arī divas pasaku grāmatas – “Pasakas lido’” (2005), kas ieguvusi atzinības balvu “Baltā Vilka” grāmatu konkursā, un 2011. gadā – “Pasakas no Dieva azotes”. Publicējusies arī dažādos kopkrājumos un periodikā.
– Mūsdienās dzejnieki diezgan reti pieturas noteiktai dzejas formai. Vai jums arī kā dzejas lasītājai patīk novērtēt pantmēru un citas formas īpatnības?
M. Kerliņa: – Jā, piekrītu, ka mūsdienu dzejnieki reti izmanto klasiskās dzejas formas. Robežas starp prozas un dzejas valodu ir nojauktas. Tieši tāpēc, ka ritmizēta valoda, noteikts pantmērs un atskaņas šodienas dzejā ir reta parādība, šādus dzejoļus lasu ar baudu. Nenoliedzami, tas prasa no autora meistarību, disciplinē, varbūt arī ierobežo rakstītāju, taču mani kā lasītāju suģestē.
– Dzejojat gan bērniem, gan pieaugušajiem. Vai var teikt, ka dzeja bērniem ir vairāk prāta radīta, jo tajā tiek ielikta arī noteikta izglītojoša funkcija?
– Grāmatiņa bērniem “Tītars apgāž tintenes” radusies no manas emocionālās attieksmes pret valodu un vārdiem. Varētu sacīt, ka man garšo vārdi, un es tos piedāvāju arī bērniem, uzaicinot piedalīties valodas rotaļās. Manuprāt, izglītojošai funkcijai, taču ne didaktikai, bērnu dzejā ir liela nozīme. Grāmatu lasīšana attīsta bērnos tēlaino domāšanu, iepazīstina ar pasaules lietām, vietām, norisēm un parādībām, audzina labestību pret visu dzīvo un paplašina vārdu krājumu, kas mūsdienās diemžēl ir diezgan trūcīgs. Aizraujot mazo lasītāju ar humoru, jokiem, spēles elementiem un paradoksiem, viņu var ievest valodas krāšņajā ainavā.
– Kas sagādā visvairāk prieka pavasarī?
– Saule un dabas mistērijas. Noslēpumi, kas iekodēti zemē un debesīs. Brīnumi, kas nāk gaismā, sākot no dzīvības atmodas, augšāmcelšanās līdz zemes ziedēšanas trakumam.
Trioletas un tankas
***
Lai dzīvo Saules diktatūra,
Lai dzīvo gaismas tribūns Marts!
Sauc zvirbuļi uz katra stūra –
Lai dzīvo Saules diktatūra!
Es gatavoju strazdiem būrus,
Skan rīts kā pavasara bards –
Lai dzīvo Saules diktatūra –
Un saulstarītes diedzē Marts!
***
San ābeles, un liesmo tulpes,
Kā neprātā zied ceriņkrūms.
Plēš saule ziedpumpuriem stulpus –
San ābeles un liesmo tulpes.
Es noreibstu – o, mea culpa –
Lai gāž no kājām saldais dūms!
Sirds atveras kā saulē tulpe,
Zied neprātā kā ceriņkrūms.
***
Vēl diena rūpju nesaēsta,
Ir saule tikko modusies –
No debesīm man putni vēsta.
Vēl diena rūpju nesaēsta,
Vēl spārni vēja nesaplēsti,
Kā brīnums prieks ir uzradies.
Vēl diena rūpju nesaēsta –
Pats Dievs man blakus apsēdies…
***
Lai bēda guļ, kad augšāmcelsies,
Tad varēšu es pirkstos kost,
Kā lavīna kad pāri velsies.
Lai bēda guļ, kad augšāmcelsies,
Būs sāpes, ūdens mutē smelsies
Un sapņus iznīcinās posts.
Lai bēda guļ, kad augšāmcelsies,
Nav zināms, dzīvoju es nost.
***
krīt zālē ziedlapiņu skaidas
kaist debesis, deg saules riets
kā spāres vējā domas svaidās
krīt zālē ziedlapiņu skaidas
skan vakars minorā un baida –
kad acu priekšā nomirst zieds
klāj zemi ziedlapiņu skaidas
un klusi izdziest saules riets
***
skan pļavā saules trioleta
un bišu kontrabasi dūc
stiepj vasara man rokas pretī
skan pļavā saules trioleta
es puķu apkampienos metos –
lai margrietiņas mani plūc
skan pļavā saules trioleta
un sirds kā bite saldi dūc
***
dzied putni, puķes ceļas kājās
irst mijkrēslis un gaisma nāk
ver logu acis vaļā mājas
dzied putni, puķes ceļas kājās
most koki, godasardzē stājas
un rasa zālē vizēt sāk
dzied putni, puķes ceļas kājās
kad majestāte Saule nāk
***
Vēl katrā pirkstgalā pa saulei,
Un prieks kā kumeļš nepiesiets
Pēc maijpuķītēm maijā auļo.
Vēl katrā pirkstgalā pa saulei,
Un dzīve mīļa man līdz kaulam,
Kaut nesatverams mirkļu spiets.
Man katrā pirkstgalā pa saulei
Un prieks kā kumeļš nepiesiets.
***
Dzirksteļo māllēpes,
Atmatas sprēgā,
Un atgriežas putni.
Priekā man aizdegas sirds –
Taureņi atkūst un zied.
***
Mārītes uzplaukst,
Aug gaisma un pļavas zied
Vasaras klēpī.
Aizvējos pieneņu laiks –
Izbeigsies dzeguzei balss.
***
Atveru azoti,
Palaižu brīvībā
Putnu, lai lido.
Putnam, kas dvēselē dzied,
Debesis vajag kā ēst.
***
vakarā zilā
kad dzeguze zvanīt sāk
baltajā ievā
zālē birst ievziedu sniegs
aizmigt vairs nespēju – salst
