Izcilais latviešu čellists Māris Villerušs (1936 – 2014) sevi saucis par “beidzamo romantiķi”. Allaž dedzīgais, pret remdenību vērstais Ēvalda Berzinska un Mstislava Rostropoviča skolnieks un tradīcijas turpinātājs ir izaudzinājis ap 60 latviešu čellistu. Kā interprets viņš izcēlies ar sava čella neparasti skaisto un dziļo toni, ievelkot Latvijas mūzikas ainavā neatkārtojami spilgtu vaibstu. Nu tas atklājas vairs tikai ierakstos. Jaunais albums ir veltījums Maestro, un to ar dziļu pietāti pret mākslinieku veidojusi viņa audzēkne Dace Zālīte tandēmā ar pianistu Mārtiņu Zilbertu, atverot vēlīnā romantisma lappuses ar Johannesa Brāmsa Otro sonāti čellam un klavierēm, tāpat arī ar Sezāra Franka Sonāti čellam un klavierēm La mažorā – čella literatūrā spilgtiem un labi pazīstamiem opusiem (Franka Sonāte oriģinālā gan rakstīta vijolei, taču arī pārlikums čellam no komponista puses tika akceptēts). Pie šiem darbiem Māris Villerušs strādājis ar savu audzēkni vēl viņas studiju laikā, abiem kopā atklājot šo partitūru dziļumus. Nu interpretācijai ļauta vaļa pašas čellistes skatījumā. Albuma programmu noslēdz Māra Villeruša paša rakstīts skaņdarbs – Etīde skice pēc Paganīni motīviem čellam solo, kas sākotnēji bija paredzēts kā instruktīvās literatūras paraugs, taču tagad albuma koncepciju noslēdz kā dziļi personīgs monologs. Šajā nelielajā darbā koncentrējas mūziķa estētiskās pēctecības, viņa personīgās mākslinieciskās izjūtas un instrumenta spēles tehnikas šķautnes, kas neviļus rada iespaidu par Māra Villeruša klātesamību ierakstā. Balvos dzimusī Dace Zālīte, Emīla Dārziņa skolas un Latvijas Mūzikas akadēmijas beidzēja, starptautisku konkursu laureāte un JVLMA un “Swedbank” Gada balvas ieguvēja, šobrīd – Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra un trio, kā arī solistes statusā koncertējoša mūziķe, pārstāv jaunāko čellistu paaudzi. Albuma ierakstā Dace Zālīte un Mārtiņš Zilberts ir līdzvērtīgi partneri (kā bukleta tekstā teic pianists, viņam vajadzējis šajā čellistes un Profesora neklātienes sarunā būt noderīgam, atbalstīt, netraucēt). Patiesībā ieraksts apliecina izcilu kamermuzicēšanu ansamblī, turklāt ar skaņdarbu izvēli un interpretācijas dinamiku radot emocionāli piepildītu intimitāti, kurā izgaismojas visu triju mūziķu mākslinieciskā tuvība, lai arī Māra Villeruša klātbūtne vien iedomājama.

Lasītākie

“Baidens nolēmis skaisti aiziet no dzīves, paņemot sev līdzi ievērojamu daļu cilvēces.” Medvedevs biedē ar Trešo pasaules karu

TV24

“Laikam par to nevaru stāstīt, bet…” Rajevs atklāj iepriekš nedzirdētu informāciju par Rinkēviča un Trampa telefonsarunu

Kokteilis

Personības TESTS. Kādu iespaidu tu par sevi radi? Šis attēls palīdzēs tev to noskaidrot

Lasīt citas ziņas

Latvijā skan līdzenumi. Tajos balsis vijas un plūst citādi nekā nemierīgajos kalnu līkločos un zigzagos. Jolantas Strikaites-Lapiņas soprāna balss, saksofonista Arta Sīmaņa un ērģelnieces Kristīnes Adamaites veidotā kopskaņa albumā “Līdzenuma balss” veido tembrāli jau pazīstamu substanci. Kopš Latvijā populārs kļuvis saksofons (un tas lielā mērā ir Arta Sīmaņa nopelns), esam iepazinuši virkni jaundarbu, kas rakstīti saksofonam, ērģelēm un balsij – sastāvam, kas paver ceļu košiem tembrāliem meklējumiem. Šajā albumā ietverta vien neliela daļa no tiem. Katrs no diskā iekļauto skaņdarbu autoriem atklājas ar tikai viņam vien raksturīgām stila zīmēm: Jānis Lūsēns – ar sev tipisko melodikas vijumu, Andrejs Selickis – ar lakonisku, minimālistisku izteiksmes līdzekļu izvēli, Kārlis Lācis – ar pop­ārtam raksturīgām kičīgām atsaucēm uz itāļu opermūziku, Raimonds Pauls – ar džezīgu harmonisko valodu un brīžam latviskiem tautasdziesmas elementu pieskārieniem melodikā, Juris Karlsons – ar Jāņa Poruka dzejasrindās “Mēnesgaismas dārzā” (2014) uzietām niansētām, teju simfoniskām krāsām. Visbeidzot – albuma titulskaņdarba autors An­dris Dzenītis, kura “Līdzenuma balss” (2012) rakstīta tieši Cēsu Sv. Jāņa baznīcas ērģelēm, glezno ar linearitātes palīdzību, turklāt fiksējot ērģeļu reģistrāciju partitūrā (lai atminamies, ka katras ērģeles ir unikālas, ar saviem reģistru risinājumiem, taču atskaņojumos visbiežāk to izvēle ir paša ērģelnieka rokās). Komponists savam vēstījumam iedvesmu smēlies rāmajos Vidzemes pakalnos, kur bezgalīgo debesjumu sabango Vecpiebalgas reljefs. Cēsu dievnama akustika, kurā sastopas mūziķu un viņu instrumentu balsis, piešķir ierakstam vēl vienu individuālu šķautni, ko paspilgtina ērģeļu romantiskais skanējuma tips. Izcils Kristīnes Jurjānes veidotais albuma dizains.