Māris Zanders: Liekas, ka “AP” lolo pārāk rožainas cerības… 1
Lai gan Rīgas domes (RD) ārkārtas vēlēšanu rīkošana vēl nav pilnīgi un galīgi izlemts jautājums, politisko partiju pirmās aktivitātes šajā kontekstā ir visnotaļ zīmīgas.
Piemēram, mēs redzam, ka gadi rit, runas par politiskajām partijām kā svarīgu parlamentārās demokrātijas sastāvdaļu jau džinkst ausīs, bet ar partiju kadru resursiem joprojām ir pavāji. Neba jaunuzplaukušas siltas savstarpējas jūtas mudina ārkārtas vēlēšanu gadījumā ar kopīgu sarakstu startēt “Jauno Vienotību” (“JV”), Jauno konservatīvo partiju (JKP) un Nacionālo apvienību (NA).
Ticamāk, ka pēc Jura Juraša un Jutas Strīķes došanās no RD strādāt uz Saeimu, JKP nav līdzvērtīgu līderu atsevišķam startam.
NA šajā ziņā izskatās vēl sērīgāk, jo apvienībai jārēķinās ar NA saraksta līderes iepriekšējās RD vēlēšanās Baibas Brokas, kā saka, bāšanu acīs, un tad jau labāk iemukt bariņā.
“JV” līderim RD Vilnim Ķirsim pārmest darbības jomas maiņu nevar, tomēr patiesībā runa jau nav par konkrētajiem cilvēkiem. Runa ir par to, ka, apgāžot partiju ierasto runāšanu par daudzajiem “cienījamiem kandidātiem”, cilvēki politiskās partijas neuztver kā vienlaicīgi efektīvu un personību nepazemojošu formu dalībai politikā.
Mēs redzam arī, ka vismaz pašu politiķu prātos saglabājas nošķīrums starp politiku pašvaldību un politiku nacionālajā līmenī.
Citādi būtu grūti izskaidrot izskanējušās ziņas, ka Rīgā ar kopēju sarakstu varētu startēt ZZS un Latvijas Reģionu apvienība (LRA), jo vismaz līdz šim vairāk bija pamats uzskatīt LRA par zināmu alternatīvu ZZS reģionu interešu pārstāvniecībai nacionālajā līmenī.
Iespējams, ka nošķīrumam ir zināms pamats, un pašvaldībās politiskie spēles noteikumi ir tiešām citādi. Tomēr partijas var pašas iekāpt slazdos, kad publika par nošķīrumu negrib dzirdēt, toties prasa, piemēram, vienam no LRA līderiem Edvardam Smiltēnam komentāru par ASV lēmumiem Aivara Lemberga sakarā. “Ko jūs domājat par jūsu sabiedroto…” Manuprāt, šajā ziņā nelāga pieredze jau ir “nacionāļiem”, kuriem arī t. s. nacionālajā līmenī ir jāskaidrojas par jau minēto Broku.
Tāpat grūti nepamanīt, ka, vispārinoši apzīmējot, latviešu politiķiem, presei un ekspertiem cittautiešu vēlētājs joprojām ir vāji zināms un, iespējams, arī neinteresants.
Pēdējo mēnešu laikā ir daudz mēles kulstītas par šķelšanos “Saskaņā”, par to, ko darīs Vadims Baraņņiks & Co, ko Vjačeslavs Dombrovskis, Andrejs Elksniņš utt.
Atvainojos par skarbumu, bet tā visa ir tāda patīkama (“re, kā “Saskaņai” neiet!”) kaut kur saklausītā pārstāstīšana.
Minētie un citi personāži galu galā kaut ko kalkulē, nevis vienkārši pēc savstarpējas salamāšanās “taisa augšā” jaunus politiskos projektus. Viņi tātad – kaut tikai savtīgu interešu vadīti – jūt strāvojumus “savā” vēlētāju daļā, savukārt mēs (mani ieskaitot) redzam tikai dažos masu medijos biežāk manītu personāliju pārvietošanos.
Citiem vārdiem sakot, visnotaļ prāva Latvijas sabiedrības daļa ir apzīmēta par “Saskaņas elektorātu”, pieņemot, ka ar to arī, kā saka, jautājums ir izsmelts. Tas nav tālredzīgi un nav arī profesionāli (ir jāpazīst arī tas, kuram nepiekrīti).
Savukārt nosacīti laba pazīme ir tā, ka tā saukto latviešu partiju vēlētāji, šķiet, ir apraduši ar domu, ka vispār ir tāda parādība politikā kā ideoloģiskās atšķirības.
Uz tiešu jautājumu mēs, visticamāk, vienalga saņemtu atbildes, ka visi “viņi” vienādi, tomēr, raugi, viena no valdības partijām “Attīstībai/Par” (“AP”) grasās RD ārkārtas vēlēšanu gadījumā startēt atsevišķi.
Man subjektīvi liekas, ka “AP” lolo pārāk rožainas cerības par savu iespējamo rezultātu, tomēr kaut kādā ziņā godīgāk un pieaugušiem cilvēkiem pieņemamāk ir neķepināt kopā samākslotas konstrukcijas, lai tikai varētu runāt par “vienotu fronti”.
Konkrētajā RD gadījumā “AP” gan varētu būt piezemētāki apsvērumi (iegūt t. s. zelta kārti, ko ērtāk izdarīt, startējot atsevišķi), tomēr jebkurā gadījumā būtu labi, ja ideoloģiskās atšķirības tiktu novērtētas nevis kā “atkal latvieši nespēj vienoties!”, bet kā normāla parādība. Liberāļiem ir tiesības būt liberāļiem, konservatīvajiem – konservatīviem, un netaisīt smagus kompromisus, kas galu galā tāpat sarūgtina viņu vēlētājus.
